'Es esmu atvērta': Krievu teātra jaunās direktores Danas Bjorkas divas dabas
Foto: Настя Фелини

Tikko kā pie pienākumu pildīšanas ķērusies jaunā Rīgas Krievu teātra direktore – 32 gadus vecā Dana Bjorka. Viņa ir noskaņota optimistiski – aktīvi jāpiesaista latviešu skatītāji, taču ne uz vecākā krievu teātra ārpus Krievijas tradīciju rēķina. Par savu bagātīgo pieredzi, kas radusies no krievu un latviešu kultūras sajaukuma, aktrises un producentes karjeru, kā arī par teātra attīstības plāniem Dana Bjorka dalījās sarunā ar portālu "Delfi".

"Es esmu cilvēks ar degošām acīm, zināšanām un vēlmi strādāt," tā ar sevi iepazīstina jaunā Rīgas Krievu teātra direktore.

Skatītājiem, kuri nav pazīstami ar teātra aizkulisēm, jaunās un skaistās aktrises nonākšana avanscēnā varētu šķist pēkšņa. Aptuveni 30 gadus teātrī "valdīja" Eduards Cehovals, kurš darba gaitas uzsāka vēl Arkādija Kaca laikā, kad teātra slava "rībēja" pa visu Padomju Savienību. Kā izrādījās pēcāk, "rokāde" jau bija iecerēta teju vai pirms septiņiem gadiem, kad tolaik jaunā aktrise paralēli saviem tiešajiem darba pienākumiem demonstrēja izcilu producentes talantu. Cehovals jau tad sācis gatavot augsni savai efektīgajai aiziešanai.

Bijušais direktors ne uz mirkli nešaubījās par sevis izvēlēto kandidatūru. Pat tad, kad Kultūras ministrija paziņoja par pieciem pretendentiem, starp kuriem, kā baumo, esot bijis arīdzan bijušais operas direktors Andrejs Žagars un pašreizējais Daugavpils teātra vadītājs Oļegs Šapošņikovs. Un Cehovalam izrādījās taisnība – ieturējusi divu mēnešu teatrālu pauzi, Kultūras ministrija nosauca uzvarētāja vārdu. 8. janvārī Dana Bjorka stājās amatā.

Ceļš. "Četri mācību gadi man palīdzēja atbrīvoties no krievu akcenta, bet pēc tam es nonācu krievu teātrī"

Jūsu iecelšanā amatā nebūt ne mazsvarīgs bija fakts, ka brīvi runājat gan krievu, gan latviešu valodā, kā arī esat atzīta abās kultūrvidēs. Latviešu sabiedrības hronikās jūs figurējat vienā līmenī ar nacionālajiem teātriem. Vai tas nāk no ģimenes?

Mana mamma ir krieviete, bet vecmāmiņa no tēta puses – latviete. Ģimenē mēs runājām krieviski, bet ar omi – tikai latviski, turklāt uz "jūs". Mana vecmāmiņa ir veiksmīga personība, viņa visu mūžu atdeva kultūras nozarei, vadīja daudzus kultūras namus, personīgi pazina daudzus atzītus komponistus, daudzus gadus nodarbojās ar Dziesmu un deju svētku rīkošanu. Viņa nebūt nav nacionāliste, taču lielāku Latvijas patrioti ir grūti iedomāties.

Mūsu ģimene dzīvoja Jelgavā, taču visas brīvdienas es pavadīju Rīgā pie vecmāmiņas, kur man bija īpaša kultūras programma – muzeji, izstādes, teātri, koncerti... Ik dienu ne mazāk par diviem pasākumiem. Tas mazam bērnam nebija viegli, taču, kā pierādījusi dzīve – noderīgi. Skaidri atceros savu pirmo operas apmeklējumu piecu gadu vecumā – tā bija Bizē "Karmena". Atceros, kur es sēdēju un kurā brīdī aizmigu, jo nesapratu franču valodu. Pēc tam man bija kauns, taču laikam mazai meitenei iespaidu bija pārāk daudz...

Mana mīlestība pret teātri dzima aptuveni tajā pašā vecumā – Krievu drāmas teātrī, izrādē, kas bija veidota pēc Blaumaņa "Trīnes grēkiem", uz kuru mani aizveda vecmāmiņa. Viņai bija svarīgi, ka abas asinis un abas kultūras manī būtu vienlīdz spēcīgas. Lai es zinātu valsts vēsturi un kultūru un pieņemtu to kā savējo.

Ar ko "Trīnes grēki" jūs tā "paņēma"?

Neizdzēšamu iespaidu atstāja Irinas Jegorovas aktierspēle. Skatuves vidū stāvēja gigantiska gulta ar četrām kolonnām, aktrise ķērās pie vienas no tām un, ceļot uz augšu kāju, vistas balsī kliedza: "Ar verdošu ūdeni nebūs gana! Lai viņai acis izdedzinātu..." Šo triku viņa izspēlēja vairākas reizes, lai sarīdītu citus personāžus. Es sēdēju trešajā rindā pašā vidū un smējos tā, ka vēders sāpēja. Pārtraukumā, kad vecmāmiņa man izsniedza sviestmaizi, es ar pilnu muti pēkšņi paziņoju: "Gribu tāpat kā viņi... uz skatuves!" Vecmāmiņa ironiska nosmaidīja, bet es kopš tā laika apņēmīgi gāju uz izloloto mērķi.

Kādā veidā?

Pirmkārt, kā jau pienākas, skolas teātra pulciņš, pēc kura atvēršanas es pierakstījos teju pirmā. Sākām mēs ar "Kaiju", kurā es spēlēju Arkadinu. Pēc tam bija "Vilki un avis", Blaumaņa "Ugunī", Gogoļa "Precības"... Un es ne reizi nešaubījos, ka būšu aktrise, lai arī mani vecāki uzreiz šādu nebūt ne vienkāršu profesiju nepieņēma...

Kas viņi ir pēc profesijas?

Tētis bija mehāniķis, agrāk dienēja kara flotē. Mamma – latviešu valodas skolotāja krievu skolā. Viņa arī ļoti palīdzēja attīstīt manu otru pusi. Viņas vadībā kopā ar citiem skolēniem mēs apbraukājām visu Latviju, redzējām dažādu teātru izrādes, mums bija daudz ārpusskolas pasākumu. Izgāju no mājas no rīta un atgriezos vēlu vakarā – izrādes, deju studija (mēs pat piedalījāmies Dziesmu un deju svētkos!), koris, dažādas aktivitātes. Tas viss bija kaifs.

Kāpēc aktiera izglītību nolēmāt iegūt tieši bijušā Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja Mihaila Gruzdova un viņa sievas Indras Rogas kursā?

Es priecājos, ka tā notika. Pēc vidusskolas sava akcenta dēļ uzreiz netiku Kultūras akadēmijā. Atceros, ka toreiz aizbraucu pie vecmāmiņas uz Imantu un izplūdu asarās, tikko viņa atvēra durvis. Viņa visu saprata un nomierināja, sakot: "Paldies Dievam, būsi laimīgs cilvēks!" Taču mani viņas vārdi aizskāra – es nolēmu panākt savu. Kā nekā – pēc horoskopa es esmu vērsis un dzimusi Vērša gadā, tāpēc izvirzītos mērķus esmu radusi sasniegt. Tajā pašā gadā es iestājos Kultūras koledžā kultūras menedžmenta programmā ar specializāciju amatierteātru režijā. Pēcāk man tas ļoti noderēja – kad pati sešus gadus pasniedzu Kultūras akadēmijā.

Programma bija paredzēta divarpus gadiem. Otrajā gadā es paralēli iestājos Gruzdova un Rogas Dailes teātra 9. studijā – tas bija sagatavošanās kurss akadēmijai, kur arī bija ne mazums gribētāju. Atceros, ka otrajā kārtā man bija jāparodē Laima Vaikule. Mana aina viņus ļoti uzjautrināja. Par laimi, Mihailu Gruzdovu mans akcents nemulsināja. Kad pēc studiju beigšanas viņš vāca kopā kursu akadēmijai, es biju to 16 laimīgo vidū, kurus paņēma no 200. Paralēli slepenībā es beidzu Kultūras koledžu – mācījos no astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā.

Gruzdovs un Roga ir Dieva doti pedagogi! Četru gadu laikā mūsu kurss pārvērtās par īstu draudzīgu ģimeni, kas pastāv vēl šodien – mēs tiekamies, sazināmies, palīdzam cits citam, pārspriežam svarīgo... Šāda brālība maksā dārgi. Visus četrus mācību gadus pedagogi rūpīgi palīdzēja man tikt vaļā no krievu akcenta. Lielu daļu sava laika es pavadīju latviešu vidē un sapņoju par darbu Dailē...

Taču nebija lemts!

Jā. Kad pabeidzu akadēmiju, iestājās ekonomiskā krīze – teātri ne tikai neņēma jaunus aktierus, bet laida vaļā jau esošos. Krievu teātris bija vienīgais, kuram bija vakance. Protams, ka es neatteicos. Taču teātris tobrīd tieši vērās ciet rekonstrukcijai. Izrādes notika uz dažādām skatuvēm, par lomām nebija ne runas. Lai nenomestu laiku zemē, es aizgāju studēt menedžmentu maģistrantūrā un pirms septiņiem gadiem atvēru savu Skatuves mākslas producentu fondu, kas arī šobrīd veiksmīgi realizē dažādus kultūras projektus.

Kādus?

Rīgas Krievu teātrī es kā producente radīju izrādes "Graņonka" un "Ziema", kā arī organizēju viesizrādes, kultūras festivālu Kuldīgā, vienu gadu mūsu fonds organizēja "Spēlmaņu nakti" Nacionālajā teātrī, vedām arī mūsu diženā scenogrāfa Andra Freiberga izstādi uz Maskavu... Kā tikai man saniez rokas izdarīt ko labu un skaistu, uzreiz vācu komandu, meklēju naudu un rīkojos.

'Es esmu atvērta': Krievu teātra jaunās direktores Danas Bjorkas divas dabas
Foto: Настя Фелини

Izvēle. "Žēl atsacīties no tuvām attiecībām kolektīvā, taču robežas ir neizbēgamas"

Kā jūs Rīgas Krievu teātrī uzņēma?

Pirmos gadus par izteikti veiksmīgiem nenosauksi. Bet vēlāk vienugad no sešām sezonas pirmizrādēm mani iesaistīja četrās, iedeva lielas lomas, taču paralēli es beidzu arī maģistrantūru un rakstīju diplomdarbu... Un vēl togad mūžībā devās mans ar vēzi slimais tētis – tas bija šausmīgi! No darba es neatteicos, taču, kā šobrīd saprotu, uzņēmos pārāk daudz. Lomas neizdevās tā, kā man to būtu gribējies. Līdz pat šodienai man ir kompleksi par saviem pirmajiem darbiem.

Pakāpeniski attiecības teātrī nokārtojās, es ar visiem sadraudzējos, šobrīd mums ir lieliskas attiecības. Vēl viena liela ģimene. Par maniem krievu valodas kuratoriem kļuva Jekaterina Frolova, Olga Ņikuļina un Anatolijs Fečins – mani kolēģi, ar kuriem pirmajos gados man bija nesaraujama saikne, lasot lomas. Aptuveni ik pēc 20 vārdiem mēs apstājāmies un labojām izrunu, uzsvarus, melodiskumu... Faktiski es mācījos no jauna runāt krieviski. Vēl aizvien man darba lietas vieglāk ir apspriest latviski, jo visi producēšanas projekti ir saistīti ar dokumentiem un pārrunām...

Pirms pieciem gadiem jūs paveicāt īstu aktiermākslas meistardarbu – burtiski dienas laikā "ielēcāt" saslimušās aktrises Viktorijas Tolstoganovas lomā Maskavas Nāciju teātra izrādē "Grenholma metode"...

Tas ir neaizmirstams stāsts! Man piezvanīja festivāla "Baltijas pērle" producente un uzdeva negaidītu jautājumu: "Dana, ko jūs darāt vakarā?" Es jautājumu nesapratu. Desmitos vakarā es latviešu valodā spēlēju eksperimentālā izrādē "Kolperta kungs" Ģertrūdes ielas teātrī. Režisore izskaidroja situācijas traģiskumu – Tolstoganova uz Rīgu neatbrauca, bet trīs Nāciju teātra aktieri jau lido. Un vaicāja, vai es nevarētu steidzami nospēlēt lomu, kuru spēlēju arī Krievu teātrī, taču šoreiz Nāciju teātra sastāvā. Tas bija šoks, taču es nespēju kolēģiem neizpalīdzēt. Saskaņoju visu ar mūsu "Grenholma metodes" režisoru Sergeju Golomazovu un direktoru Eduardu Cehovalu un piekritu.

Vakarā ierados lidostā ļoti uzvilkusies. Ne mazāk stresainais aktieris Sergejs Čonišvili, knapi uzmetot man aci, kādam telefona klausulē paziņoja: "Es apskatījos, izskatās, ka viss būs labi." Kā izrādījās vēlāk, viņš runāja ar teātra māksliniecisko vadītāju Jevgēņiju Mironovu. Iesēdies mašīnā, pasniedza man biezu teksta paciņu. Izrādījās, ka Nāciju teātrī spēlē pilno lugas variantu, kas ir divas reizes apjomīgāks par mūsējo, tulkojums ir cits, interpretācija cita un pat vārdi citi... Turklāt, nospēlējusi Ģertrūdes ielas teātrī, es pusnaktī ierados Dailes teātrī, un mēs līdz trijiem naktī mēģinājām. Sarunājām, ka improvizēšu, balstoties uz atslēgas frāzēm. Sarakstīju sev arī špikerus ar pareizajiem personāžu vārdiem.

Nospēlējām pārsteidzoši labi. Amizanti, taču mani neatpazina pat kursabiedri, kuri atradās zālē, bet aktrise Tatjana Lukašenkova tikai pašās beigās saprata, kas atrodas uz skatuves. Pēc izrādes pienāca Arkādijs Ukupņiks un izteica daudzus komplimentus, pārliecināts, ka esmu maskaviete... Mēs ar kolēģiem no Nāciju teātra sadraudzējāmies, viņi sadarbību gribēja turpināt – pēc tam ar viņiem kopā spēlēju Novosibirskā un Maskavā, taču pēc tam Nāciju teātrī nomainījās vadība, bet jaunais teātra direktors izlēma, ka teātrim šādas organizatoriskas grūtības nav vajadzīgas. Taču mēs vēl aizvien draudzējamies.

Izrāde "Grenholma metode" vēsta par to, kādus pazemojumus cilvēks ir gatavs paciest, lai kāptu pa karjeras kāpnēm, un cik nežēlīgas metodes gatavi izmantot augstākstāvošie. Divus mēnešus ilgajā konkursā uz Rīgas Krievu teātra direktora amatu jums nācās ko tādu izjust arī uz savas ādas?

Jāatzīst, ka "Grenholma metodes" motīvs caurvij manu radošo dzīvi. Taču konkrēti šajā gadījumā – jā, es izjutu visu pēc pilnas programmas, lomas un dzīves radītās sajūtas ļoti sakrita. Bija gan situāciju analīze, gan tikšanās ar psihologu, gan barga žūrija. Kad gaidīšana jau bija kļuvusi tik smaga, ka kaklā bija iestrēdzis kamols, ne viens vien aktieris man sacīja: "Nu, ko, Dana, metode?" "Metode," es atbildēju. Dzīvē ar šo metodi ļoti daudz sakrita.

Dzīvei un teātrim saplūst vienā stāstā ir potenciāls vēl vienā jūsu izrādē – "Karalī Līrā". Saskaņā ar Šekspīra sižetu vairāk saņem tā meita, kas tēvam-karalim vislabāk prot pieglaimoties. Taču pēcāk jūsu iztapīgā varone izrādās nebūt ne tāda maiga dievgosniņa – gatava izdurt acis tam, kurš pagadīsies ceļā... Vai nebaidāties pati nu kļūt par karalieni Līru?

Ja runa ir par manu lomu izrādē – man tā ļoti patīk! Es tik ļoti priecājos, kad mēs atradām simbolisku piegājienu acu izduršanai – pašai bija neomulīgi, kad tas viss bija jāmēģina. Kad es pieteicos konkursam, mans kolēģis Vitālijs Jakovļevs aizkulisēs pajokoja: "Tad, lūk, kādu vadības stilu tu, Dana, izvēlies mūsu teātrim!" Taču tas, protams, ir tikai joks.

Bet, ja nopietni, – kā kolēģi reaģēja uz šādām pārmaiņām?

Kad 27. septembrī kopīgajā sapulcē Eduards Cehovals paziņoja, ka pamet teātri, bet savā vietā vēlas redzēt mani, tas visiem bija šoks. Un pat es tai dienā izjutu lielu spriedzi, lai gan par visu jau zināju iepriekš. Vēl pirms septiņiem gadiem viņš it kā nevilšus vaicāja, vai es sevi neredzu kā direktori, bet pirms gada vērsās pie manis ar jau konkrētāku piedāvājumu. Visu šo laiku es domāju un analizēju situāciju teātra iekšienē.

Parasti pēc lielajām sapulcēm vēl stundu teātris burbuļo – visi jaunumi tiek "pārvārīti" bufetē, grimētavās, koridoros, smēķētavā... Bet toreiz teātris bija kā izslaucīts. Staigāju pa tukšiem koridoriem, bufeti, smēķētavu un jutos neizsakāmi vientuļa. Vien vēlu vakarā man sāka zvanīt kolēģi un izteikt atbalstu.

Toties pēc tam, kad iesniedzu dokumentus un kļuva zināms, ka man ir četri konkurenti, kolēģi sāka par mani cīnīties – uzrakstīja vēstuli Kultūras ministrijai, atbalstīja mani visu laiku – divu mēnešu garumā. Pēc lēmuma paziņošanas zālē bija dzirdamas ovācijas un sajūsmas kliedzieni... Kolektīvs jau iepriekš apliecināja man milzu uzticību. Tagad es tiešām nedrīkstu viņus pievilt.

Vai bija arī kāds, kurš paziņoja, ka ar jauno direktori viņam nebūs pa ceļam?

Acīs neviens neko tādu neteica. Aiz muguras – varbūt.

Vai arī turpmāk kolēģi varēs acīs teikt, ko domā, kritizēt? Kā jūs sauks tie, kuriem līdz šim bijāt Daniņa?

Pēdējā laikā es diezgan mierīgi uztveru kritiku. Galvenais ir darbs un tā rezultāti. Ja kritizē "pa tēmu" un konstruktīvi, es tikai priecājos un vienmēr esmu gatava diskusijai. Ja tas ir vienkārši emocionāls izvirdums, tad mani tas neinteresē.

Protams, ka līdz ar jauno situāciju izmainījās arī attieksme pret mani, un mainīsies arī nākotnē. Mēs norunājām, ka turpmāk sapulcēs lemsim, kā mums turpmāk sazināties. Igors Čerņavskis, Jakovs Rafalsons un Dmitrijs Palēss uzreiz paziņoja, ka uzrunās mani uz "jūs", vārdā un tēvavārdā. Viņiem tas ir principiāli. Šajā gadījumā krievu mentalitāte atšķiras no latviešu. Piemēram, Nacionālajā teātrī Ojāru Rubeni sauc par Ojāru un uz "tu". Krievu kultūrā savstarpējā saziņa ir citāda, proti, profesionālā komunikācijā ievēro robežas. Kādas – par tām es vienošos ar vairākumu.

Ar saviem bijušajiem studentiem šajā ziņā vispār bija amizanta situācija. Akadēmijā mani sauca par Danu Jurevnu, kad atnācu strādāt uz teātri, ilgi viņiem mēģināju ieborēt, ka nu mani var saukt vienkārši par Danu, pie kā viņi ar grūtībām pierada, bet tagad... Protams, ka man ir žēl atsacīties no tuvām attiecībām kolektīvā, taču robežas ir neizbēgamas, jo vadības lēmumi ne vienmēr visiem patīk un daudzos jautājumos nepieciešams veidot neitrālas profesionālas attiecības.

'Es esmu atvērta': Krievu teātra jaunās direktores Danas Bjorkas divas dabas
Foto: Рейнис Дзудзило

Politika. "Ceru, ka nevienam neienāks prātā teātrī atkārtot stāstu ar krievu skolu reformu"

Vai nav sajūtas, ka Rīgas Krievu teātris latviešu teātru ģimenē ir kā tāds pabērns? Gan dotāciju, gan atzinību ziņā. Ne velti taču Eduards Cehovals aicināja boikotēt "Spēlmaņu nakti"...

Ir tā. Eduards Iļjičs vienmēr teica, ka Kultūras ministrija mūs pienācīgi nedotē. Te es neesmu tiesīga runāt – vispirms ir jāredz dokumenti un jākomunicē ar ministriju. Pagaidām teātris ir mīnusos, taču ar katru gadu starpība starp ieņēmumiem un izdevumiem strauji sarūk. Domāju, ka dažu gadu laikā mēs sasniegsim pašpietiekamību.

Viena no problēmām ir tāda, ka teju vai nav profesionālu krievu kritiķu, bet latvieši ne vienmēr mūsu teātri saprot, kas daļēji ir saistīts ar mentalitātes un estētikas nesakritībām. Tā kā esmu izglītojusies pēc Eiropas skolu principiem, bet strādāju krievu skolas teātrī, tad šo starpību labi izjūtu – spēles un uzvedumu stils ir ievērojami atšķirīgs. Vienlaikus, kad mūs skatās autoritatīvi Maskavas kritiķi, viņi raksta apjomīgus un profesionālus pārskatus, bieži vien glaimojošus...

"Spēlmaņu nakts" nominācijas izvirza tieši vietējie latviešu kritiķi – viņi ir godīgi, taču nevar pārvarēt savus estētiskos priekšstatus. Pēdējos gados mums ir arvien vairāk nomināciju – tās mēs saņemam tieši par mūsu mēģinājumiem Eiropas skolas stilā – par izrādēm "Karalis Līrs", "Indrāni", "Vasarnieki", "Graņonka", kā arī par muzikālajām izrādēm, kas ir saprotamas visiem. Taču tas nedod mums tiesības nolaisties līdz līmenim, kad dzenamies pēc balvām un aizmirstam par klasiskiem uzvedumiem, lai arī nenovērtētiem no latviešu kritiķu puses, taču mūsu skatītāju iecienītiem, kuri nāk tos skatīties septiņas un astoņas sezonas. Kopumā nevar sacīt, ka mazais atzinību skaits nozīmē, ka mēs esam slikti. Nē, mēs neesam slikti, bet citādi un īpaši!

Kāpēc uz Rīgas Jauno teātri dabūt biļetes ir teju neiespējami, bet uz Rīgas Krievu teātri tās bieži vien pārdod ar ļoti lielām atlaidēm?

Daudzējādā ziņā tas ir mīts, par kura ķīlnieku ir kļuvis Jaunais Rīgas teātris. Cilvēkiem ir izveidojies stereotips, ka "pie Hermaņa netikt", taču ir bijuši arī laiki, kad viņu mārketings gaudoja – zāles nav pilnas, bet cilvēki biļetes nepērk, būdami pārliecībā, ka viss jau sen ir izpirkts... Rīgas Krievu teātris šobrīd ir par 82% aizpildīts, ļoti pieklājīgi. Apskatiet afišu pie ieejas – pēdējo divu mēnešu laikā teju pie katras izrādes ir sarkans uzraksts "Izpārdots".

Lielas atlaides – tā ir Eduarda Iļjiča vadības un viņa mārketinga nodaļas politika, kas raksturīga ne tikai mūsu teātrim, bet arī citiem, kā arī veikaliem, kafejnīcām, restorāniem... Tāda valsts un tādi laiki. Šādu politiku daļēji pamato fakts, ka tādējādi teātris var strādāt pie repertuāra paplašināšanas. Mums ir sava publika, kas gadiem ir nemainīga – tā dod priekšroku noteiktam izrāžu tipam.

Kādam?

Klasiskam, tradicionālam krievu teātrim ar tīriem žanriem. Taču pēdējā laikā teātris cenšas piesaistīt arī citu publiku, kurai tiek radītas izrādes Eiropas skolas stilā un mūsdienīgā manierē – piemēram, "Vasarnieki", "Krietnais cilvēks no Sečuānas", "Karalis Līrs", "Mēdeja". Ar katru gadu šie mēģinājumi izpelnās arvien lielāku atzinību no to skatītāju puses, kas uz "degustāciju" ierodas ar izpārdošanā nopirktu biļeti. Mans uzdevums ir arī latviešu skatītāju piesaiste.

Vai šādā gadījumā jūs plānojat uzvedumus latviešu valodā (piemēram, ar titriem krievu valodā)? Vai arī bilingvāli – ar sadalījumu pa valodām kā reālajā dzīvē?

Tikai latviešu valodā – laikam ne. No integrācijas un cilvēku piesaistīšanas aspekta laikam tas būtu labs gājiens, taču no tradīciju un identitātes aspekta – slikts. Atskatoties uz politisko situāciju, ceru, ka nevienam neienāks prātā teātrī atkārtot stāstu ar krievu skolu reformu. Mums tomēr ir 135 gadi, mēs esam vecākais teātris Latvijā un vecākais krievu teātris ārpus Krievijas.

Kultūras ministrija to saprot?

Protams! Tā ciena tradīcijas un dažādi palīdz krievu teātra un kultūras attīstībai Latvijā.

Turklāt dažādiem eksperimentiem, kas piesaista jaunu publiku, es esmu atvērta. Esmu gatava gan internacionāliem projektiem, gan mākslinieciskai viedokļa paušanai par politiskiem un sociāliem procesiem valstī un pasaulē. Mums teātrī ir trīs skatuves, taču reāli darbojas tikai divas. Plānoju tur laist jaunos režisorus un aktierus ar interesantām iniciatīvām – lai tur ir radošā laboratorija, kurā iespējamas jebkādas valodas, kaut vai ķīniešu! Taču par galveno mūsu teātra misiju aizmirst nedrīkst.

'Es esmu atvērta': Krievu teātra jaunās direktores Danas Bjorkas divas dabas
Foto: Ольга Быкова

Nākotne. "Jaunajā teātra sezonā būs jauns mākslinieciskais vadītājs – viņš gandrīz jau pateicis "jā""

Jūsu bilingvālisms un ciešā saikne ar Rietumu un Austrumu kultūru stilistiku ir lieliska platforma spēcīgi klibojošajiem valsts integrācijas procesiem.

Tas ir mans sapnis – samazināt plaisu starp latviešiem un krieviem, pirmkārt, kultūras jomā. Kad studēju maģistrantūrā, daudz darīju, lai palīdzētu sadraudzēties abām "kopienām", – rīkoju kopīgus pasākumus, zibakcijas, ballītes... Manos plānos ir turpināt tādā pat garā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tas lieliski darbojas mārketinga ziņā – teātru, aktieru, režisoru, projektu, kompāniju sadarbība.

Par attīstību var runāt vien tad, kad cilvēki draudzējas un sazinās, nevis noslēdzas četrās sienās. Tas tikai bagātina. Es neesmu no tiem vadītājiem, kas ar greizsirdību raugās uz savu aktieru panākumiem ārpus teātra. Un otrādi. Gundars Āboliņš, piemēram, ļoti iemīļojis mūsu teātri – "Karalis Līrs" nav viņa pirmais uzvedums šeit. Man ir patīkami redzēt mūsu sienās Gunu Zariņu, Andri Keišu – viņi ir lieliski aktieri un cilvēki.

Tad es izstāstīšu kādas dīvainas baumas – uz atjaunotajām Rīgas Krievu teātra telpām ar kāru aci skatoties Jaunais Rīgas teātris ar galveno režisoru Alvi Hermani. Ņemot vērā viņu remontdarbus, ne īpaši mājīgās jaunās telpas un noslieci uz dažādām optimizācijām...

Pirmo reizi ko tādu dzirdu! Esmu pārliecināta, ka tas ir joks! Katram kolektīvam ir savas mājas – teātris, sava ģimene. Alvja Hermaņa ģimene ir Jaunais Rīgas teātris, kas šobrīd darbojas bijušajā Tabakas fabrikā. Domāju, ka tur viss ir izdarīts tā, kā viņi gribēja. Savukārt mums ir pavisam citi plāni...

Lūk, nonācām arī pie galvenā. Agrāk Rīgas Krievu teātrim bija mākslinieciskais vadītājs, galvenais režisors, literārais vadītājs... Bet šodien – tikai direktore.

Uz jaunās sezonas sākumu mums viss būs. Tieši pēc mūsu intervijas es došos tikties ar mūsu potenciālo māksliniecisko vadītāju, kurš jau gandrīz pateicis "jā". Tas ir kompetents, profesionāls, patīkams cilvēks, kurš pazīst mūsu teātri. Domāju, ka visi par viņu būs priecīgi.

Jauns?

Protams!

Kas viņš ir? Vietējais? Iebraucējs? Krievs?

Neteikšu. Pirmie viņa vārdu uzzinās Rīgas Krievu teātra aktieri. Viņš pats izvēlēsies radošo komandu, izlemjot, vai viņam ir nepieciešams literārais vadītājs, horeogrāfs, komponists vai vēl kāds – tas viss ir mākslinieciskā vadītāja ziņā.

Vai pati plānojat turpināt aktrises karjeru? Varbūt ir ambīcijas kā režisorei?

Mūsu aktieris Dmitrijs Palēss jau otro gadu man saka: "Dana, taisi savu izrādi!" Es vienmēr atbildu, ka aktiermāksla man patīk daudz labāk. Man ir amatierteātra režijas izglītība un prakse, un es teiktu, ka varu uzvest labāk nekā daži režisori, kuru darbus esmu redzējusi... Taču pagaidām – noteikti nav īstais laiks. Šobrīd no jaunām lomām atsakos. Aktuālajā repertuārā es palieku – septiņās izrādēs, kurās spēlēju līdz šim, lai nepārslogotu trupu. Paskatīšos, kā tikšu galā, – ja fiziski vakaros spēšu spēlēt, tad šajās lomās palikšu. Par jaunām domāšu vien pēc kāda laika. Iespējams, tam būs nepieciešamas divas sezonas, bet varbūt – piecas... Taču savai aktrises karjerai svītru pāri es nevelku.

Uz savu aktrises vietu meklēsiet jaunu?

Ir plāns, ka mūsu jaunais mākslinieciskais vadītājs vāks kopā jaunu aktieru kursu. Esmu pārliecināta, ka Latvijas Kultūras akadēmija nāks mums pretī. Ir pienācis laiks. Mūsu jaunie aktieri studijas beiguši pirms trim gadiem. Pēc pieciem gadiem viņi jau vairs nebūs divdesmitgadnieku maksimālisma pilni zēni un meitenes. Tas ir normāls "asins atjaunošanās" process.

Vai jūs domājat mainīt erotisko aktrises imidžu uz biznesa lēdijas tēlu?

Tas jau ir noticis. Starp citu, Sergejs Golomazovs visās savās izrādēs mani "ietūcīja" biznesa lēdijas tēlā, tādējādi tas ir jau pieslīpēts. No 8. janvāra man mugurā būs solīdi darījuma kostīmi, bet brīvdienās ģērbšos tā, kā man ir ērti.

Kā jums izdodas apvienot tik nenormētu darba grafiku ar jaunu vīru, no kura jums ticis tik intriģējošs uzvārds – Bjorka?

Patiesībā tur nekāda noslēpuma nav! Uzreiz atspēkošu baumas – uzvārdam nav nekāda sakara ar dziedātāju Bjorku vai manu vēlmi pieņemt noslēpumainu pseidonīmu. Manam vīram ir skandināviskas saknes. Viņš piedzima un uzauga Jelgavā – gluži tāpat kā es. Pēc tam sešus gadus dzīvoja savu senču dzimtenē Norvēģijā, kur viņam bija bizness. Bjorks ir viens no izplatītākajiem uzvārdiem Skandināvijas valstīs. Tulkojumā tas nozīmē "bērzs". Otrs izplatītākais uzvārds ir Bjorns, kas nozīmē "lācis". Tas ir kā mūsu Ivanovi un Sidorovi, Bērziņi un Lapiņi...

Mans vīrs ir uzņēmējs, viņam ir sava fitnesa zāle. Man ir ļoti paveicies, ka mūsu grafiki sakrīt un viņš ir tāds pats darbaholiķis kā es. Satiekamies mājās ap plkst. 11.00 vakarā, visu apspriežam, bet no rīta – uz darbu.

Source

Tags

Lasāmgabali Rīgas Krievu teātris
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

'Es esmu atvērta': Krievu teātra jaunās direktores Danas Bjorkas divas dabas

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus