Reklāmas bildēs A. Ančevska Finka sejā redzams puspievērts, noguris acu skats un savilktas lūpas zem Hitlera ūsiņām. Šķiet - gluži tāds pats kā Stonins. Un tomēr – pēc debijas noskatīšanās ir skaidrs, ka Ančevskis nekopē priekšgājēju, bet rada savu tēlu. Viņš Finku ir cilvēciski sasildījis, taču ne konfrontējot sevi ar dotajiem apstākļiem. Māras Zālītes librets nedod iespēju Finka tēlu (tāpat kā daudzus citus) izaudzēt no A līdz Z, jo ar izrādes pirmo ainu sākas Finka "mokošās ciešanas".
Ainars Ančevskis Finka likteni izdzīvo vīrišķīgi, nosvērti, ar cieņas pilnu pašapziņu, savas dvēseles sāpi atklājot gan solo numuros, gan epizodēs ar Ditas Lūriņas Annu. Šīs ainas joprojām ir aizkustinošākie izrādes mirkļi. Bet tagad Lūriņai pretī ir jūtīgs partneris, tādēļ emocionālas spriedzes un jutekliskuma caurstrāvoti skati veidojas jau pirmajā cēlienā, kur Anna atklāj savas trauksmainās bailes no svešā "aiz loga". Kaut arī mēs – skatītāji, nepārprotami ticam Finka patiesajām jūtām, Anna tomēr nespēj saprast un pieņemt svešo un savādo Finkā. Pirmspēdējā izrādes epizodē abi vēl reizi satiksies: Finks - vecs un nevarīgs, Anna - sirma un sāpju sagrauzta. Un abi vēl reizi izdejo Jāņa Lūsēna smeldzīgo valsi. Par nesatikšanos.
Pirms vairākiem gadiem, vērtējot tikko Kultūras akadēmiju beigušos, jaunos Nacionālā teātra aktierus, Valda Čakare Ainaru Ančevski nosauca par melno kasti, kurai jānonāk ārkārtējos apstākļos, lai varētu pārliecināties, ko tā slēpj. (Teātra Vēstnesis, 2000. Nr.4). Šī melnā kaste jau ar pirmo lielāko lomu Nacionālajā teātrī – S.Cveiga lugas "Leģenda par kādu mūžu" iestudējumā atklāja, ka sevī slēpj dramatiskā mīlētāja potences. Ja ne Ančevskis, man šī izrāde būtu šķitusi liela Garlaicība. Režisors Mihails Kublinskis iestudējuma centrā bija izvirzījis divas spēcīga rakstura sievietes, taču, pateicoties Ančevska smalki un jūtīgi veidotajam Fridriham, man izrāde bija par jauna cilvēka izvēli būt pašam vai sekot ģimenes radītiem "pareizajiem priekšrakstiem".
Esot štata aktiera statusā, Ančevskis nospēlējis vairākas būtiskas lomas, no kurām pati svarīgākā – Belogubovs Ostrovska komēdijā "Ienesīga vieta", par ko arī tika nominēts 2002./03.gada Teātra gada balvai kā labākais aktieris otrā plāna lomā.
"Sfinksa" Ainaram Ančevskim devusi iespēju izmēģināt spēkus pavisam cita ranga lomā. Ugunskristības izturētas godam un atliek cerēt, ka "Sfinksa" tiks rādīta arī atjaunotajā Nacionālā teātra ēkā. “Sfinksas” mīklas gan joprojām nav līdz galam atminētas, bet līdz ar jauno Ančevska Finku, izrāde ieguvusi jūtīgu, sarežģītu dvēseli, kam Dievs devis daudz vairāk nekā parastam mirstīgam. Un, ja šo iestudējumu uztver kā muzikālu komiksu, arī tad tam nav ne vainas...