Fotostāsts: Parūkas, smiņķi un Ļeņina skalps – JRT grimētava 'pa atslēgas caurumu'
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Tuvojoties "Spēlmaņu nakts" ceremonijai, šogad pētām teātra un izrādes būvēšanas procesus, ielūkojoties tur, kur ikdienā skatītājs netiek ielaists. Mūsu trešā pietura ir Jaunais Rīgas teātris (JRT), kur ielūkojāmies grimētavā un sarunā ar grima un parūku meistari Sarmīti Balodi centāmies izdibināt, kā tad aktieri tiek sagatavoti izrādēm.

Pēdējās divas redzētās JRT izrādes iespiedušās gana spilgtā atmiņā gan savdabīgā režisoru darba, gan scenogrāfijas, gan arīdzan aktieru vizuālā tēla dēļ. Runa ir par Alvja Hermaņa atkārtoto "Marķīzes de Sadas" iestudējumu un Ulda Tīrona "Pēdējo Ļeņina eglīti". Un šoreiz tieši aktieru vizuālais tēls ir iemesls, kāpēc uzprasījāmies Sarmītei Balodei, lai ielaiž mūs savā "valstībā" kaut ar acs kaktiņu apskatīties, kur, kas un kā aktierus "apstrādā" tā, ka pēc tam knapi var pazīt.

Sarmīte savā arodā strādā kopš 1975. gada, kad uzsāka darbu Rīgas Kinostudijā, savukārt JRT viņa darbojas 24 gadus. Bez Sarmītes teātrī strādā vēl divas meistares – Ilze Trumpe un Zane Žilinska. Pirmā izrāde, pie kuras Sarmīte strādājusi, bija Hermaņa "Marķīzes de Sadas " pirmais iestudējums, tiesa, toreiz "pieslēgusies" vien pašās beigās, proti, ne parūkas, ne grimu tad vēl neizstrādāja, bet gan palīdzēja aktierus sapost pirms izrādēm. Taču pēc "pilnas programmas" Sarmīte varēja izpausties šī gada "Marķīzē de Sadā", kur veidoja gan iespaidīgās parūkas, gan arī grimu.

Fotostāsts: Parūkas, smiņķi un Ļeņina skalps – JRT grimētava 'pa atslēgas caurumu'
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Izrādei "Marķīze de Sada" četras parūkas Sarmīte darināja pati, bet divas radīja viņas kolēģes. "Maijā bija zināms, cik un ko vajadzēs. Iestrādes sākām veikt uzreiz, tad bija brīdis atelpas, bet augustā ķērāmies pie darba tā, ka asinis pa degunu tek," smejoties stāsta Sarmīte.

Fotostāsts: Parūkas, smiņķi un Ļeņina skalps – JRT grimētava 'pa atslēgas caurumu'
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Parasti izrādei nepieciešamās parūkas, bārdas un ūsas tiek gatavotas pašu rokām, jo tā ir drošāk – paši labāk "jūt drēbi", zina gan režisoru, gan aktieru "untumus". Tiesa, ne katrs režisors nāk ar konkrēti definētām prasībām. "Tīronam, piemēram, bija ļoti skaidras prasības – kādas ūsas vajag Varim (Piņķim - red.), kādas Ivaram (Krastam - red.). Citi savukārt pasaka virzienu, un tad mēs eksperimentējam, vadoties pēc sajūtām un situācijas. Mans uzdevums ir piedāvāt, lai var atteikties," atklāj meistare.

Fotostāsts: Parūkas, smiņķi un Ļeņina skalps – JRT grimētava 'pa atslēgas caurumu'
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Vaicāta, kā ir vieglāk strādāt – tad, kad ir skaidri norādījumi, kas jāizpilda, vai var ļauties pašas radošajam lidojumam, Sarmīte kā īstena diplomāte saka, ka "ir labi gan tā, gan tā". "Ja režisors zina, ko grib, nav tik liela "raustīšanās" darba gaitā, taču ir bijis tā, ka uztaisa iepriekš darba procesos saskaņotu parūku, kas beigās tomēr tiek izbrāķēta. Tad tā nokļūst kastē nenoskārstai vajadzībai."

Fotostāsts: Parūkas, smiņķi un Ļeņina skalps – JRT grimētava 'pa atslēgas caurumu'
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Laiks, kāds nepieciešams, lai aktieri sakrāsotu un safrizētu, katrai izrādei ir citādāks, taču vidēji aktieri grimētavā ierodas divas stundas pirms kāpšanas uz skatuves, lai nepieciešamības gadījumā var ko vēl koriģēt. "Katra grimēšanās un parūku likšana ir atšķirīga, katrai izrādei ir sava specifika, katram režisoram savs piegājiens. Taču nekas nav akmenī cirsts. Nianses mēdz mainīties, it sevišķi pēc pirmizrādes," stāsta Sarmīte.

Turklāt spoguļattēls mēdzot ļoti atšķirties no tā, ko redz pēc tam kustībā uz skatuves un gaismu ielenkumā, tāpēc Sarmīte aktierim vienmēr liek piecelties un pakustēties, lai saprastu, vai darbs ir padarīts pienācīgi, vai arī nepieciešamas kādas korekcijas.

Protams, ka neiztikt arī bez komiskām situācijām. "Ūsas ir kritušas nost, jā. Ko tad dara? Cits iebāž kabatā, cits uzkāpj virsū un izliekas, ka nekas nav noticis. Ir aktieri, kuri ir ļoti precīzi, kārtīgi, pedantiski, kuriem nekad nekas negadīsies, taču ir tādi, kur ir pilnīgi skaidrs – tā bumba kaut kad sprāgs!" smejoties darba procesu aizkulises ieskicē meistare.

Ļoti mīļa izrāde Sarmītei ir Māras Ķimeles iestudētā "Aspazija. Personīgi", kas emocionālā iespaida dēļ arvien ir siltā atmiņā. Darba apjoma un arīdzan spriedzes ziņā izceļama Hermaņa "Divpadsmit krēsli", savukārt pāri visam stāvot 1997. gada izrāde "Kaija", kur uz skatuves kā aktieri darbojās veseli trīs teātra dižgari – Oļģerts Kroders, Arnolds Liniņš un Alvis Hermanis –, bet Sarmītei vienai pašai bija jādarina parūkas visiem aktieriem.

Uz jautājumu, vai viņa atceras visu, kas konkrētā izrādē un kā ir darīts, un vai varētu to atkārtot, Sarmīte atbild apstiprinoši: "Es nevarēšu pateikt gadus, galva daudz ko neatceras, taču rokas atceras. Man piemīt roku atmiņa."

Tags

Alvis Hermanis Arnolds Liniņš Jaunais Rīgas teātris Māra Ķimele Oļģerts Kroders Spēlmaņu nakts

Comment Form