Tuvojoties "Spēlmaņu nakts" ceremonijai, kas tradicionāli notiks 23. novembrī, šogad pētām teātra un izrādes būvēšanas procesus, ielūkojoties tur, kur ikdienā skatītājs netiek ielaists. Mūsu otrā pietura ir Dailes teātris, kur kopā ar Dailes teātra kostīmu pārzini Ivonnu Straumi "izrevidējām" izrāžu tērpu glabātuvi.
Pirmajā brīdī šķiet, ka esi nonācis teju pasaku muzejā – visapkārt garās rindās vairākos līmeņos sakārti krāšņi tērpi, kādus ikdienā vis cilvēkiem uz ielas mugurā neredzēsi, plauktos līdz pat griestiem glīti sakrāmēti neskaitāmi pāri visdažādāko apavu, bet gar sienu gluži kā izstādē sakabinātas krāsainas kaklasaites un cepures. Daža laba modes dāma te mierīgi varētu pazust uz visu dienu, ienirstot šajā īstenu pērļu un mākslas darbu krātuvē un zaudējot jebkādu realitātes sajūtu.
Bagātīgā tērpu glabātuve sākusi veidoties pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā, savukārt Ivonnas Straumes pārraudzībā tā ir no astoņdesmito gadu sākuma, kad viņa uzsākusi darba gaitas Dailes teātrī.
Pārsvarā visi izrādēm nepieciešamie kostīmi tiek šūti pašu rokām uz vietas – kopā to dara 12 šuvēju un viena kurpnieka komanda. Laiks, kas nepieciešams tērpu radīšanai vienai izrādei, protams, ir atkarīgs no aktieru skaita, kā arī no tā, cik daudz dažādu tērpu aktierim vienas izrādes laikā paredzēts nēsāt. Parasti izrādes "apģērbšana" aizņem no viena līdz trim mēnešiem. Režisors izvēlas tērpu mākslinieku, kurš izveido skices un pasūta audumus, bet pēc tam pie darba ķeras šuvējas.
Ivonna atklāj, ka būt par šuvēju teātrī nebūt nenozīmē to pašu, ko būt par šuvēju "īstajā dzīvē". Uz arodskolā iemācītajiem profesionālajiem pamatiem teātrī ar katru jaunu izrādi nākas apgūt vai izgudrot ko jaunu. Materiāli, no kādiem tiek šūti izrāžu kostīmi, mēdz būt ļoti atšķirīgi no ikdienas nēsāšanai paredzētā apģērba materiāliem. Tērpus, piemēram, mēdz šūt arī no parastākā maisauduma, brezenta un pat polietilēna plēves.
Bez šūšanas un apavu darbnīcas teātrī atrodas arīdzan veļas mazgātava, kur, kā atklāj Ivonna, reizēm tiekot paveikts neiespējamais. Teātris ir radoša vide "līdz kaulam", un risinājumi, kādi tiek sagudroti, lai iztīrītu šķietami neatgriezeniski sabojātu tērpu, ir visneiedomājamākie. Izrādās, ka trauku mazgāšanas līdzeklis ir palīgs numur viens.
Vaicāta, vai kostīmu glabāšanā tiek ievērota kāda īpaša "grāmatvedība", Ivonna atklāj, ka netiek vis – tāda eksistē vien viņas galvā. Tikai viņa zina, kurā telpā, uz kura pakaramā atrodas konkrētais kostīms. Tiesa, laika gaitā aizmirstoties gadskaitļi, izrāžu nosaukumi un aktieru vārdi, kuriem tērps ir bijis mugurā. Taču ik reizi, kad no statīva nokabinu kādu kleitu, uzreiz pārsvarā arī saņemu atbildi, kādā izrādē un kurš to nēsājis.
Kad ieminos, ka telpas tak nav bezizmēra un kādā brīdī noteikti aptrūksies vietas, Ivonna atklāj, ka glabātuve ik pa laikam tieši šī iemesla dēļ, tiesa, ar smagu sirdi tiek revidēta. Daļa kostīmu ir atdota Teātra muzejam, reizēm tērpi tiek atdāvināti amatierteātriem, bet paši bezcerīgākie gadījumi – izmesti. Savulaik teātrī darbojusies arīdzan tērpu noma, taču cilvēki ne vienmēr pret iznomāto tērpu izturas gana rūpīgi, un nereti tie tikuši neatgriezeniski sabojāti, tāpēc iznomāšana pārtraukta.
Vaicāta par pēdējo gadu savdabīgāko tērpu, ar kādu nācies saskarties, Ivonna atsauc atmiņā Ilzes Vītoliņas veidoto kleitu ar svaigas gaļas elementiem, kas bija mugurā Kristīnei Neverauskai režisores Lauras Grozas-Ķiberes iestudētajā izrādē "Salome" pēc Oskara Vailda lugas motīviem. Taču vispār esot grūti izcelt kādu vienu konkrētu tērpu, jo katrs kostīms tiek veidots ar lielu rūpību un mīlestību.
Aiz katra tērpa ir stāsts, cilvēki un kopīgs darbs, kuru tad mēs, skatītāji, pēc tam redzam uz skatuves mugurā aktieriem.