Jaunākais iestudējums ir par to, ka cilvēki raujas dzīvot ne savas dzīves. Ne vienmēr tā bijusi viņu pašu brīva izvēle – vai nu liktenis -“sliktenis” vai pārspīlēta pareizās dzīves izpratne mudinājusi kustēties pa iebraukto taciņu. Un, ja tu tomēr apstājies, jo esi beidzot saņēmies izdarīt arī kādu kreiso pagriezienu, tad izrādās, ka būsi spiests vēl brīdi nogaidīt. Kamēr pretējā virzienā braucošie vairs netraucēs. Taču var gadīties, ka pretējā virzienā braucošie visi pēc kārtas taisa iepriekš neparedzētus manevrus. Tā arī šajā lugā, kur divi rīti un divi vakari vienā ģimenē izvēršas vienā lielā “autokatastrofā”, kur avārijas vienu pēc otras izraisa priekšstatu un reālās dzīves sadursmes. Dvīņi Elvis (Intars Rešetins) un Elizabete (Aija Dzērve), pubertātes vētru plosīti, nemitīgi konfliktē ar saviem senčiem (Esmeralda Ermale un Andris Makovskis), jo viņiem noriebusies patstāvīgā vecāku kontrole. Ārēji tā izskatās neieinteresēti falša, tomēr izrādes gaitā Esmeralda Ermale pierāda, ka savus bērnus mīl patiesi, tikai viņa nav mācējusi ar tiem īsti sarunāties. A.Makovska tēlotais papiņš gan izskatās samērā paprasts tēviņš, kurš arī savā būtībā spēj mīlēt tikai egositiski. Iespējams, ka nedaudz citādas tēlu attiecības varētu veidoties izrādēs, kad tēvu spēlē Harijs Spanovskis, kurš arī publikas apziņā vienmēr asociēsies ar “pleiboju” un tas būtu jau loģisks izskaidrojums, kāpēc E.Ermales Indra šajā vīrieti kādreiz iemīlējusies.
Daudz kas ir atkarīgs no aktieru izvēles. Arī vecākā dēla Artūra tēlotājs Artūrs Skrastiņš geju nemaz nevar nospēlēt kā nosodāmu, “deklasētu” elementu. Jau lugā ierakstīta šī netradicionāli orientētā cilvēka drāma. Diemžēl, joprojām sabiedrība pret gejiem izturas kā pret spitālīgajiem, ko var nolasīt ne tikai no lugas varoņu reakcijas (uzzinot, kas patiesībā ir līdz šim par ideālo cilvēku uzskatītais lielais brālis), bet arī no publikas smiekliem, kad Artūra virzienā tiek raidīti neglaimojoši geju epiteti. Stipri kariķētāks ir Artūra draudziņš Kriščens, kuru spēlē Lauris Subatnieks. Lieliska izrādē ir Olgas Dreģes spēlētā Vecmāte – jauka alūzija no JRT “Garās dzīves”. Tikai šī mammīte ir no izrādes režisora “zortes”, kura neraugoties uz vecumu ir ar baigo funktieri un visi viņu mīl. Pat ja to nevar redzēt. Viņa sakārto sava dēla ģimenes likstas pa plauktiņiem, jo galvenais ir dzīvot. O!!! Bet ja cilvēks jau 30 gadu vecumā saprot, ka galvenais ir DZĪVOT, nevis censties dzīties pēc dzīves “laimīgā ģimenes standartā”, “stilā” vai “villā”, tad varam cerēt ka arī mēs vecumdienās būsim žiperīgas omiņas un humora lādēti vecīši.