Galvenais – vienkārši cienīt citus cilvēkus. Režisors Nastavševs iestudējis izrādi par Latvijas krieviem  (196)

"Mēģinājums risināt sabiedrības sašķeltības jautājumu caur režisora dziļi personisko pieredzi – attiecībām ar māti un apkārtējiem. Izrādē krievu-latviešu tēma ir kā līdzeklis, lai runātu par cilvēciskumu..." (Izrādes "Cerību ezers" apraksts Jaunā Rīgas teātra mājaslapā).

Režisors Vladislavs Nastavševs uz JRT skatuves paveicis "coming out". Visplašākajā nozīmē. Viņš burtiski ir nodīrājis sev ādu, veiksmīgi integrētā un sociāli pieprasītā cilvēka futrāli, un parādījis, kas ir aiz ārējās "labā krieva" dzīves sakārtotības – dzīvoklītis betona blokmājā ar uz valsti apvainojušos mammu. Ne īsti ārprātīgu, ne īsti svētu.

Trīs ar pusi aizraujošās stundās pēkšņi izrādās, ka šis daudzstāvu betons, kas ataino mūsu padomju pagātni, var būt arī savā veidā skaists. Īpaši, ja ar nagliņu izkasa veco krāsu un nopulē ar lupatiņu. Bet, kā apgalvo viens no galvenajiem izrādes personāžiem Vitjoks, ar spēku nevienu nevar piespiest kaut ko darīt. Var tikai ar labu. Un tad būs jums gan "лабдиен", gan "здрасти"...

Nastavševs par aktieri mācījies Sanktpēterburgā un par režisoru – Londonā. Jau ne pirmo gadu viņš veiksmīgi sadarbojas ar galvenajiem Latvijas latviešu teātriem, bet vietējie krievu teātri sadarbības piedāvājumus neizsaka. Turklāt, iepriekš politiskus un sociālus tematus viņš savos iestudējumos nav risinājis. Līdz šim viņš iestudējis galvenokārt krievu klasiku – Buņinu, Dostojevski, Harmsu. Paralēli Nastavševa Latvijas karjerai pieaug arī viņa popularitāte Krievijā. Viņš ir viens no pastāvīgajiem režisoriem Kirila Serebreņņikova vadītajā "Gogoļa centrā" un ne tikai.

Vislielāko ažiotāžu izraisījis Nastavševa iestudējums "Mēdeja" pēc Eiripīda traģēdijas motīviem, kurā uz vienas skatuves kāpa Guna Zariņa un viņas Krievijas kolēģi no "Gogoļa centra". Kad notika Krimas pievienošana Krievijai, Zariņa sekoja JRT mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa piemēram un atteicās strādāt Krievijā, ierakstot savā "Facebook" kontā: "Mūzas klusē. Uz tikšanos pēc kara...". Savukārt Vladislavs Nastavševs, tieši pretēji, sadarbību ar Krievijas teātriem turpināja.

Viņa jaunākajā izrādē uz JRT skatuves tā pati Guna Zariņa spēlē viņa krievu mammas lomu. Tieši Zariņa ieteikusi dot galvenajai varonei vārdu Nadežda. Diemžēl pats režisors, kā izskatās, nelolo īpašas cerības par to, ka sašķeltību starp krieviem un latviešiem kaut kā iespējams pārvarēt…

Izrādes "Cerību ezers" fotogrāfijas (Jānis Deinats/Publicitātes foto)

Tā taču ir ironija! Puškins arī pats bijis ironisks cilvēks. Šī izrāde ir godīga Puškina preparēšana, bez jebkādas vēlmes kādu aizvainot vai kādam izpatikt - latviešiem vai krieviem... Ja jūs būtu redzējusi iestudējumu par latviešu nacionālo dārgumu Imantu Ziedoni - tas arī ir ļoti skarbs! Kad sākas spriešana no sērijas "Puškins - mūsu viss", man kļūst skumji. Maskavā tas pašlaik ir populāri: atnākt uz izrādi vai pat neatnākt, bet pēc tam mest ar tomātiem un kliegt "jūs necienāt klasiku!"

Jau iepriekš teikšu: no mana iestudējuma arī negaidiet, ka krievi būs tādi labie puiši, kuriem visi dara pāri. Es gribu parādīt situāciju tādu, kāda tā ir, un ar humoru. Par to, kā to uztvers publika, pat nedomāju.

Tātad, jūsu mamma dodas pie Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem, bet jūs - nē?

Mamma vienmēr iet nolikt ziedus, bet bez fanātisma un aktīvas iesaistīšanās. Es tur biju kā bērns skolas gados, kad pionieros uzņēma, bet tagad... slikti panesu būšanu pūlī. Turklāt, pirms dažiem gadiem es braucu ar divriteni no Imantas uz centru caur Āgenskalnu un nejauši nokļuvu netālu. Atceros, ka nodomāju: laikam man tomēr ir kāda asinsbalss. Neraugoties uz to, ka man tur ne pārāk patika.

Šogad es arī aizgāju - viss bija civilizētāk, tomēr man joprojām nepatīk, ka šie svētki ir pārvērtušies par tādu kā politisku krievu pašapliecināšanās akciju. Lai gan, protams, krievi tajā nav vainīgi - tā ir sanācis, ka vienīgais datums, kurā krievi var justies kā kopiena, diemžēl ir pretstatā ar otras kopienas priekšstatiem.

Cik ilgi jūs pats bijāt piederīgs šai kopienai?

Līdz brīdim, kad atgriezos no ārzemēm, kur es mācījos. Es visu dzīvi esmu nodzīvojis Imantā, kur ir daudz krievu. Turklāt, manā kāpņu telpā no četriem dzīvokļiem divos dzīvo latvieši, ar kuriem mums vienmēr ir bijušas labas attiecības. Agrāk mamma ar viņiem pat centās runāt latviski, līdz neatkarības atgūšanai, kas mammu padarīja par nepilsoni un spēcīgi aizvainoja.

Ar valodām man vienmēr veicies labi, pateicoties absolūtajai muzikālajai dzirdei, gandrīz nav bijušas problēmas ar izrunu. Latvieši vienmēr ir brīnījušies. Bet pirms aizbraukšanas uz ārzemēm es dzīvoju galvenokārt krievu vidē. Tēvs ir krievs, mamma ir krieviete un pat draugi-latvieši labprāt ar mani ir runājuši krieviski.

Tādējādi latviešu kultūrā es nenonācu patriotisku motīvu vadīts. Arī pilsonību 2004. gadā es kārtoju tehnisku iemeslu dēļ - lai varētu Londonā mācīties bez maksas. Sapratne par to, kas ir Latvija, latviešu kultūra un valoda pie manis atnāca daudz vēlāk. Agrāk es pat nedomāju par šo tematu.

Agrāk man bija sajūta, ka latvieši ir kā monolīts. Līdzīgi kā Londonas aristokrātija. Ne tajā iespraukties, ne no turienes tikt ārā. Kā viņi dzīvo, kas viņus uztrauc - tas viss man bija noslēpums aiz septiņām atslēgām. Pamazām es sāku iepazīties ar māksliniekiem, vērot viņu dzīvi. Ar pārsteigumu es atklāju, ka latvieši arī ir cilvēki: viņi mīl, draudzējas, strīdas, jūt līdzi. Pēc būtības, viss ir tieši tāpat.

Tad kāpēc mēs nekā nevaram satikties?

Bet kā jūs iedomājaties abpusēju sapratni, ja tavā ģimenē ir nogalinātie un izsūtītie?! Arī man ir grūti to visu iedomāties, jo manā ģimenē nekā tāda nav bijis. Latvieši ir pārliecināti, ka, ja pēc Otrā pasaules kara padomju karaspēks atbrīvotu valsti un aizietu - viss būtu citādi. To arī Putins ir atzinis, ka vajadzēja aiziet... Cilvēkiem ir grūti pārkāpt pāri pašu aizvainojumam.

Piemēram, mans draugs-latvietis dzīvo pie Arkādijas parka. Reiz mēs kopā pavadījām 9. maiju, un es redzēju, cik viņam tas viss ir ļoti nepatīkami. Redzēju viņa latviešu kaimiņus, kuri vilka tumšas saulesbrilles, lai izvestu suņus pastaigā un ātrāk atgrieztos mājās. Pēc tam mēs braucām uz pilsētu. Braucot garām pareizticīgo baznīcai, viņš saka: "O, sakrāmējuši te zeltu!" Un tad es viņu apturēju: "Pietiks. Saprotu, ka tev ir smagi, bet lūdzu neaizmirst, ka es tomēr esmu krievs - izturies ar cieņu! Kas slikts ir apzeltītos kupolos?" Viņš saprata, ka ir pārsteidzies, un ilgi atvainojās...

Pašlaik jūs jūtaties kā savējais latviešu vidē? Vai joprojām esat modernajā "labā krieva" statusā?

Domāju, ka esmu savējais. Vairāk vai mazāk. Esmu pieņēmis spēles noteikumus. Galvenais - vienkārši cienīt cilvēkus, kuri, iespējams, nedaudz atšķirtas no tevis paša un, iespējams, pat neciena tevi. Pat, ja jūti zināmu netaisnību, nedrīkst nolaisties līdz tam pašam. Pat nepieļauju domu, ka kāds pret mani attiecas kā pret otro šķiru. Tiklīdz pieļauj šādu domu - uzreiz esi otrā šķira.

Laikam īsti neatbilstu "labajam krievam". Es nesniedzu politiskas intervijas un neeju uz analītiskiem raidījumiem. Ziņas es neskatos - ne Krievijas, ne Amerikas, ne Anglijas. Manuprāt, propaganda ir visur. Agrāk es uzticējos BBC, bet tagad, to atverot, redzu, ka tur ir viens vienīgs Obama. Viņš tur jau ir kā Putins Krievijas kanālos. Šī izrāde ir pirmais gadījums manā biogrāfijā, kad es izpaužos kādā sociālā tematā. Līdz šim es nodarbojos ar tīro mākslu, liekot uzsvaru uz personības, ne sabiedrības identifikāciju.

Cik ļoti jūsu vidi satricināja notikumi Ukrainā?

Ļoti spēcīgi. Es tajā brīdī biju Sanktpēterburgā. Iestudēju izrādi. Un te sākās zvani no Rīgas. Es sapratu, ka tur valda šausmīga panika, bet Sanktpēterburgā tobrīd nekādas panikas nebija. Tomēr daži mūsu aktieri atteicās braukt uz Maskavu un spēlēt manā "Vecenē", Guna Zariņa atteicās spēlēt "Mēdejā"...

Es pilnīgi nebiju tam gatavs un ilgi pa tālruni sarunājos ar Gunu. Centos viņai pierādīt, ka runa ir par lugu, par mākslu, bet viņa bija izlēmusi nebraukt. Un, protams, es nevarēju viņai aizliegt domāt un just, kā viņa to vēlas. Man pat prātā nav ienācis pārtraukt sadarbību ar Krieviju.

Toties JRT māklinieciskajam vadītājam Hermanim tas ienāca prātā...

Mums ar Alvi bija gara saruna par šo tematu. Es viņam godīgi teicu, ka man šis risinājums nešķiet pareizs. Un teātra aktieriem dalījās viedokļi šajā jautājumā. Droši vien par tādām lietām arī nav jābūt vienotam viedoklim - mums taču ir demokrātiska valsts. Var tam piekrist, var nepiekrist, bet ir jāciena jebkuru viedokli. Lai gan, protams, tas nav vienkārši. Tas atstāj iespaidu gan uz attiecībām, gan uz karjeru.

Personīgi es sev vienkārši aizliedzu reflektēt par šo tematu un kādam kaut ko nebūt pierādīt. Skumji, bet tur neko nevar padarīt. Ir vajadzīga pacietība, pat iecietība. Glabāt sevī ļaunumu, aizvainojumu, konfliktēt - tas ir kaitīgi veselībai. Es lasu "Facebook" savu Maskavas draugu-opozicionāru rakstīto - viņi ar putām uz lūpām cenšas kaut ko pierādīt, dusmojas. Es viņiem jūtu līdzi: kam cilvēki tērē savu dzīvi? Tā taču ir tikai viena! Tā dzīve var paiet garām naidā un dusmās...

Par laimi, lielos vilcienos, latvieši nav konfliktus mīloši cilvēki. Arī vietējie krievi nav tik ļoti emocionāli krievi. Viņi ir atdalījušies un dzīvo mierīgi, paralēlu dzīvi, gandrīz nesaskaroties ar citiem.

Tātad tā arī dzīvosim divās nometnēs? Tas ir spriedums?

Protams, gribētos, lai mums būtu valsts, par kuru nav kauns - ar vienotu un saliedētu nāciju. Tomēr izskatās, ka tas nav iespējams. Es nesaprotu, kas mums ir par valsti, kas ir Latvijas Republika? Mani tas satrauc, jo es negribu dzīvot provincē Eiropas nomalē. Jā, robežas ir atvērtas, var braukt, kur vēlies, kaut ko darīt jebkurā pasaules daļā, bet tomēr gribas, lai būtu kur atgriezties.

Varbūt arābu bēgļu atbraukšana mūs saliedēs?

Man ir paziņa, kurš ir pārliecināts, ka Latvijā vajag iepludināt citas asinis. Tomēr nav skaidrs, vai tas palīdzēs, vai gluži pretēji, saasinās situāciju. Viennozīmīgi, ja viņi šurp masveidā brauks, tas nozīmēs, ka mums nemaz tik slikti neklājas.