Grimmlandes amerikāņu kalniņi. Recenzija par Liepājas teātra izrādi 'Grimmi'
Foto: Justīne Grīnberga

Elmāra Seņkova Liepājas teātrī iestudētā izrāde "Grimmi" pirmizrādi piedzīvoja šīgada pavasarī, taču tās radītā rezonanse joprojām nav norimusi, sevišķi tādēļ, ka iestudējums pretendē uz "Spēlmaņu nakts" balvu divās kategorijās ("Gada lielās formas izrāde" un "Gada vizuālā tēla autors" – Reinis Suhanovs), tas iekļuvis Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio gada balvas "Kilograms kultūras" 2022. gada fināla balsojumā, kā arī saņēmis alternatīvo teātra balvu "Zelta muša 2022".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šīs atzinības ir gana spēcīgs dzinulis, lai vilinātu skatītājus mērot ceļu uz Liepāju un noskatīties izrādi, kas, visticamāk, neatstās vienaldzīgu. No pilnīgas sajūsmas un kājās celšanās līdz tukšiem krēsliem skatītāju rindās pēc pirmā cēliena, no mazām epizodēm, kas apliecina radošās komandas fantāzijas lidojuma augstumus, līdz jēdzieniski patukšām ainām, bez kurām varēja arī iztikt, – izrāde "Grimmi" atgādina amerikāņu kalniņus, pa kuriem jebkurā gadījumā ir vērts izbraukt, lai būtu tos piedzīvojis (lasīt – redzējis).

Tārpu valstība

Izrāde sākas ar garu un it kā palēninātu pasaules radīšanas/dzimšanas prologu. Tā laikā skatītājam ir iespēja pamatīgi izpētīt mākslinieku Reiņa Suhanova un Līgas Zepas radīto telpu, kurā valda paradoksāli harmonisks haoss. Vilhelma Purvīša gleznoto bērzu reprodukcijas fragments, zils audekls, kas kā upe vai Ansīša un Grietiņas pasakā pieminētais mēnessgaismas stars iestiepjas skatītāju zālē, plastmasas puķes, oranži glābšanas riņķi, spaiņi, mākslīgās asinis, parūkas, zeķubikses, botas – šie un citi elementi rada priekšstatu par pasauli, kurā nav vienota atskaites (vērtību) punkta, bet atļauti ir visi līdzekļi. Krāsu, noskaņu, tuvplānu un tālplānu kaleidoskopu rada arī Mārtiņa Feldmaņa sarežģītā gaismu partitūra, kā arī komponista Edgara Mākena filigrānā mūzika, kas turklāt tiek izpildīta "dzīvajā", izrādes darbībā viscaur klātesot asprātīgam "kapu orķestrim", kurā ik pa laikam iesaistās arī vairāki aktieri.

Izrādes estētika, neapšaubāmi, "met tiltu" uz režisora iecerētās triloģijas pirmo darbu – godalgoto izrādi "Šekspīrs", kuras darbība norisinājās stilizētā telšu pilsētiņā, bet noslēdzās kapos. Tieši te aizsākas izrādes "Grimmi" darbība – tēliem kā tārpiem izlienot no "svaigām" kapu kopām un uzsākot nebeidzamu cīņu zem saplosītās saules/mēness ripas. Izrādes vizualitāte šķietami signalizē, ka esam nokļuvuši viņsaulē, kur viss ir deformēts, kropls, šķībs un nepareizs, kaut patiesībā raugāmies greizajos spoguļos uz to pasauli, kurā dzīvojam šobrīd – 2022. gadā. Izrādes tapšanas laikā vēl nebija sācies Krievijas–Ukrainas karš, taču tā ēna nenovēršami stiepjas pāri iestudējumam, atgādinot par trauslo robežu starp mieru un karu, dzīvību un nāvi.

Izrādes estētika, neapšaubāmi, "met tiltu" uz režisora iecerētās triloģijas pirmo darbu – godalgoto izrādi "Šekspīrs", kuras darbība norisinājās stilizētā telšu pilsētiņā, bet noslēdzās kapos.

Šajā tārpu valstībā varoņi apjukuši klīst no ainas uz ainu, radot apzināti disharmonisku vēstījumu. Tāpat kā dzīvē, par dominējošo principu kļūst neparedzamība, un uz skatuves redzamas veiksmīgāk vai mazāk veiksmīgi izaudzētas dažāda garuma etīdes, iedvesmojoties no Grimmu pasaku nežēlīgākajiem pirmvariantiem. Izrāde gan mērķtiecīgāku skanējumu iegūst otrajā cēlienā, kad dramaturgs Matīss Budovskis tomēr atļaujas ieviest zināmus stāstniecības elementus, ļaujot izsekot epizožu sižetiskajai attīstībai, ne tikai etīžu radīšanas procesā atrastiem "foršiem" tēliem.

"Grimmu" etniskā problēma

Vēl labu laiku pēc izrādes noskatīšanās no galvas neiziet jautājums – kādēļ par smieklu objektu iestudējumā pārvērsta valoda? Atteikšanās no runātā vārda kā jēgas pārraidīšanas līdzekļa ir izplatīta postdramatiskā teātra pazīme, izrādes vēstījumu pārorientējot uz citiem izteiksmes līdzekļiem – kustību "valodu", vizuālajām zīmēm u. tml. Taču "Grimmi" savā būtībā ir tradicionāla dramatiska izrāde, kuras pamatā ir tieši teksts jeb, izrādes veidotāju formulējumā, "nevaloda", par kuras bāzi kļuvusi skatītājam atpazīstamu valodu parodēšana. Izrādes "Bābeles torņa" verbālajā jūklī atpazīstamas tādas valodas kā igauņu, somu, itāļu, spāņu, vācu, pat, kā šķiet, japāņu.

Nav gan skaidrs, kādēļ man kā skatītājam būtu jāsmejas par Viktora Ellera Kailā karaļa mikrofonā spalgā balsī kliegto "Sterben, sterben, sterben" vai somu "Ievas polkas" parodēšanu tikai tādēļ, ka fonētiski tā mūsu ausij skan "dīvaini".

Aktieru tehniski virtuozajā atveidojumā svešvalodu vārdi birst kā pupas, arvien konsekventāk attālinoties no izrādes pieteikumā paustās idejas par savas oriģinālas valodas (jeb "nevalodas") radīšanu, kaut gan taisnības labad jāatzīst, ka daži lieliski jaunvārdu piemēri izrādē ir gan atrodami un liek sirdij priekā salēkties. Taču galvenokārt citas valodas izmantotas kā komisma radīšanas elements (turklāt it kā šķietami paredzot, ka lielākā daļa skatītāju nesapratīs nevienu no tām). Nav gan skaidrs, kādēļ man kā skatītājam būtu jāsmejas par Viktora Ellera Kailā karaļa mikrofonā spalgā balsī kliegto "Sterben, sterben, sterben" vai somu "Ievas polkas" parodēšanu tikai tādēļ, ka fonētiski tā mūsu ausij skan "dīvaini". Tādēļ līdzās neapšaubāmām izrādes kvalitātēm tās vērtējumā man jāpievienojas Zanes Radzobes recenzijā "Satori" paustajai domai par "zema līmeņa etniskā humora" un rasisma1 klātbūtni, kas vismaz man nedaudz pabojāja izrādes skatīšanās prieku.

Treniņnometne un talantu šovs

Elmāra Seņkova Liepājas izrāžu triloģijai izvēlēti trīs dažādi materiāli – traģēdijas, pasakas un antīkie mīti, taču jau šobrīd skaidrs, ka to atslēgšanai režisors izvēlējies vienu – spēles – principu, līdz ar to mazāk uzmanības veltot pašam avotam, bet vairāk – tā iedvesmotam procesam. Īsi sakot – no KAS pārnesot fokusu uz KĀ. Arī šādai stratēģijai teātrī ir sava vieta, galu galā – jau Brehta episkajā teātrī būtiskākais ir process, nevis rezultāts, un gan Šekspīra bieži iestudēto lugu, gan brāļu Grimmu labāk zināmo pasaku gadījumā erudītam skatītājam tik tiešām nav jādīdās uz krēsla malas, gaidot, "kā gan tas viss beigsies". Taču šī fokusa maiņa izrādi "Grimmi" bīstami pietuvina pašmērķīgam priekšnesumam, kas atgādina treniņnometni jaunajiem un talantu šovu vairāk pieredzējušiem aktieriem. Šajā kontekstā pieminami kaut vai talantīgās dziedošās aktrises Agneses Jēkabsones koncertnumuri ar mērķi iekustināt līdzpārdzīvojumu publikā (sveiciens izrādei "Piafa") vai, piemēram, Rolanda Beķera plastikas meistarības izmantojums vietā un nevietā.

Grimmlandes amerikāņu kalniņi. Recenzija par Liepājas teātra izrādi 'Grimmi'
Foto: Justīne Grīnberga

Režisora izvēlētais aktierspēles stils ir izkāpināts, balstīts groteskā un parodijā, prasot no aktieriem gan perfektu formas izjūtu, gan nezūdošu pašatdevi, gan prasmi lomas spilgtajā karkasā iedvest dzīvību jeb jēgu. Vairumā gadījumu, sevišķi jauno aktieru tēlojumā, kārdinājums vienkārši "būt smieklīgiem" vai "būt dīvainiem" ir uzvarējis, kā, piemēram, plastiski un mīmiski jokainās septiņu punduru jeb rūķīšu grupas gadījumā (sveiciens uz šīs pašas skatuves pirms dažiem gadiem tapušajai Dž. Dž. Džilindžera izrādei "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši", kur rūķīši bija atveidoti kā spilgti oranžos kombinezonos tērpti remontstrādnieki).

Spilgtu un skaudru portretu galerija

Dīvaino radījumu vidū atmiņā paliekoši ir tie tēli, kuros izdevies uztaustīt brāļu Grimmu pasaku paradoksāli nežēlīgo skaudrumu, pietuvojoties tēmai par pasaules nežēlību un indivīda brīvības un dzīvības mazvērtīgumu.

Asprātīgs vizuālais risinājums un dinamiski piepildīts aktieriskais kodols atrasts Agneses Jēkabsones naivās Pelnrušķītes attiecībās ar viņas pamāti un pusmāsām – Inesi Kučinsku, Kintiju Stūri un Madaru Kalnu. Pusmāsas balles kleitu vietā teju līdz ausīm uzvelk savas labākās "zekubiksen", bet Pelnrušķītei kristāla kurpīšu vietā uzauj neona botas, kuras balles (diskotēkas) ainā spīd. Kā pašironiska atsauce uz aktrises atveidoto Ričardu III ir Ineses Kučinskas pamātes ciniski izpildītā meitu kāju daļu amputēšana ar mačeti, cenšoties iestūķēt viņu pēdas prinča atnestajā botā.

Grimmlandes amerikāņu kalniņi. Recenzija par Liepājas teātra izrādi 'Grimmi'
Foto: Justīne Grīnberga

Kā būtiski caurviju tēli izrādē parādās Rolanda Beķera un Madaras Viļčukas Ansītis un Grietiņa, kuru atkārtota pamešana mežā jeb izraidīšana no mājām izaug par simbolu apjukumu pasaules nežēlības priekšā un rezultējas amizantā "slepkavības šovā" ar Agneses Jēkabsones itāliski trallinošo cinisko raganu. Nevarīgo ģimenes vīriešu (ģībstošā Ansīša un ģitāru strinkšķinošā nabaga tēva) vidū kā rīcībspējīgākā izrādās Grietiņa, kura atgādina režisora Elmāra Seņkova iestudējumos bieži sastopamo mazās, enerģiskās, nepieradinātās meitenes (visbiežāk – Alises Danovskas iemiesoto) arhetipu. Viņas mikrofonā izpildītā dziesma izskan kā kliedziens Visumā, pretojoties "Grimmu" pasaules nepielūdzamajai "kārtībai" un cerot to mainīt.

[..] skaistums "Grimmu" leksikonā nozīmē nevis ārēju perfekciju, bet iekšēju mieru un harmoniju, ko iegūt iespējams tikai caur distancēšanos vai... Nāvi.

Apjukuma un izmisuma tēmu turpina arī apkārt klīstošā meitene ar nazīti, bet par vienu no izrādes centrālajiem (jo sarežģītākajiem) tēliem kļūst Kintijas Stūres jūtīgi un nepārspīlēti iemiesotā smaidošā Sniegbaltīte. Šīs Sniegbaltītes bērnišķīgais naivums un labticīgais pasaules skatījums pamatots ar autismu, meitenei lielāko daļu skatuves laika pavadot ar austiņām uz ausīm, izolējoties jeb laimīgi paslēpjoties savā mazajā pasaulē. Turpat līdzās Ilzes Trukšānes spilgtā parodijā attēlotā rotu blogere – ļaunā karaliene izmisīgi vēlas būt visskaistākā, taču skaistums "Grimmu" leksikonā nozīmē nevis ārēju perfekciju, bet iekšēju mieru un harmoniju, ko iegūt iespējams tikai caur distancēšanos vai... Nāvi.

Ārpus tēlu sistēmas jeb ārpus laba un ļauna izrādē eksistē Egona Dombrovska neuzspēlēti, bet neizbēgami klātesošais Teicējs, par kuru tikai vēlāk kļūst skaidrs, ka tā ir klātesošā Nāve. Nogurusi, jo pārstrādājusies; ciniska, jo šausmu notrulināta; vērojoša un nogaidoša, bet prom neejoša. Atliek tikai paust vilšanos, ka izrādes scenārijā Nāves tēlam atvēlēta tik maza vieta, jo tas ir lielisks atradums, kas faktiski saturētu kopā gan struktūras, gan jēgas ziņā sairušo vēstījumu, piešķirot tam kopsaucēju un kopjēgu.

1 https://satori.lv/article/briesmoni-dublis-2

Lasi vēl
 
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.