Pavisam neilgi pirms sezonas noslēguma Jaunā Rīgas teātra (JRT) mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis nāca klajā ar paziņojumu par pārmaiņām JRT trupā, kas būs saistītas ar Kultūras akadēmijas jauno aktieru kursu, kura vadītājs būs režisors pats.
Sarunā ar žurnālu "Ir" Hermanis stāsta, ka jaunie aktieri kopā ar JRT "veco kodolu" veidos pastāvīgu trupu, kas iesākumā strādās Tabakas fabrikā, bet pēcāk – atjaunotajā teātrī Lāčplēša ielā. Tikšot piesaistīti arīdzan aktieri no citiem Latvijas teātriem. Kāpēc? Pēc rekonstrukcijas teātrī būs trīs zāles ar teju tūkstoš skatītāju vietām, tāpēc būs nepieciešama lielāka aktieru trupa.
Hermanis atklāj, ka šogad no studijas beigušā aktierkursa štatā jau paņemts Toms Veļičko. Savukārt no esošajiem teātra aktierim galvenās izmaiņas plānotas to aktieru vidū, kuri spēlē otrā un trešā plāna lomas. Iemesls tam ir mērķis konkrēto trupas daļu “atvērt konkurencei Latvijas aktieru tirgus mērogā”. Savukārt sarunas par darbu ārštatā šobrīd notiekot ar Gati Gāgu, Edgaru Samīti, Lieni Šmuksti, Vari Piņķi, Ivetu Poli un Andi Strodu.
Jaunās trupas galvenā prioritāte būšot aktiermeistarība. Pie šāda secinājuma Hermanis nonācis, vērojot tendences Eiropas teātros, kur aktieris un akcents uz viņa personību arvien vairāk "sarūk". Izrādēs dominē kaut kas līdzīgs sociālpolitiskām akcijām. "Mēs būsim radikāli vecmodīgi. Piedāvāsim skatītājam iegremdēties eksistenciālās dzīlēs. Neticu, ka teātros ilgi turpinās dominēt sociālpolitiskais virziens. Kā viens no virzieniem tas vienmēr bijis un būs, un ir labs, bet nevar dominēt," atklāj Hermanis.
Tiesa, gaidāmo pārmaiņu priekšā režisors JRT līdzšinējo veikumu Latvijas sabiedrības domas ietekmēšanā vērtē ar gana lielu atzinību, par diviem ilgtspējīgiem projektiem, kas izmainījuši dzīves kontekstu, nodēvējot žurnālu "Rīgas Laiks" un JRT. "Ar mums sākās jauns izrāžu veids: tikpat svarīgs kā teksts bija zīmju sistēma, kas nāk no vizuālās mākslas, kino mākslas. Mūsu ambīcija bija kļūt par teātri, kas nepazemo skatītāju intelektuāli. Radīt izrādes, kas iekļaujas starptautiskajā kontekstā."
Vaicāts par rudens sezonas plāniem, režisors atbild, ka kritērijs ir viens – teātrim nepieciešami režisori, kuri koncentrējas uz aktieri. "Stradivāri vijoļu mums ir tik daudz, ka nav vērts tās dot režisoriem, ja grib čīgāt šlāgeri. Latvijā ir arī brīnišķīgi režisori, kuri taisa konceptuālo teātri, bet mums nav, ko ar viņiem darīt," žurnālam "Ir" atklāj Hermanis.
Sezonas atklāšana plānota ar "Marķīzi de Sadu", kuru režisors veidoja pērn Cīrihē. "Ja dabūsim birokrātu parakstus par drošību Tabakas fabrikā, 1. septembrī spēlēsim šo izrādi."
