Dailes teātra izrādes "Monstrs" galvenais varonis Derils ir spilgts, straujš, skaļš, tiešs, nekaunīgs. Apkārtējo noteiktā diagnoze – galējs empātijas trūkums un nejūtīgums. Viņa pašaizsardzības ieroči – ironija un cinisms, bet aiz šī izdzīvošanas mehānisma slēpjas ass prāts un griezīgi vērīgs pasaules un sabiedrības vērojums. Derils izaicina savus līdzcilvēkus un arī skatītājus – viņu empātiju, toleranci, pacietību, pašaizliedzību, spēju pieņemt un akceptēt, nevis noliegt un pagrūst malā. Ko tad darīt ar tiem, kas, izrādes mūzikas autora repera Prusax poēzijā runājot, "piš" sabiedrības ērto "vaibu"**?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pēdējā laikā publiskajā telpā arvien biežāk tiek runāts gan par mentālo veselību vispār, gan tieši par pusaudžiem kā specifisku sabiedrības grupu. Jaunu cilvēku pasaules redzējums un viņu pieaugšanas problēmas – depresīvais, trauksmainais vai dažkārt izaicinoši nihilistiskais noskaņojums –, par laimi, vairs netiek norakstīts tikai kā untums, kaprīze vai nekaunība, iestrēgstot mūžīgajā atšķirīgu paaudžu dažādās pieredzes konfliktā. Tas notiek, gan pateicoties rakstiem, diskusijām, sarunām medijos, gan dažādiem podkāstiem, intervijām un pieredzes stāstiem "YouTube" vidē, kas nereti ir pašu jauniešu veidoti. Aktīvākais un redzamākais šajā laukā ir Nils Sakss Konstantinovs, kurš nepagurdams skaidro un atgādina, cik sarežģīts ir psiholoģisko un fizioloģisko procesu un apkārtējās vides nospiedumu komplekss, kas pusaudzi ietekmē, bet pēc nesenā Bruknas gadījuma šiem jautājumiem no dažādiem aspektiem pievērsās arī citi mediji, konstatējot virkni sabiedrisku un valstisku problēmu, kad atduramies pret t.s. "grūtajiem" bērniem.

Režisora Dmitrija Petrenko, aktieru Kārļa Arnolda Avota, Ginta Andžāna, Anetes Krasovskas, Indras Briķes, scenogrāfes Marijas Ulmanes, kostīmu mākslinieces Baibas Litiņas, gaismu mākslinieces Māras Vaļikovas un mūzikas autora Prusax izrāde "Monstrs" Dailes teātrī, kas iekļauta arī programmas "Latvijas Skolas soma" piedāvājumā, ir aktuāls un svarīgs darbs. Tā, cerams, kalpos kā labs atspēriena punkts sarunai skolās un jauniešiem savā starpā, kādam būs grūdiens atzīt problēmu vai sniegt palīdzību, ja pamanījis citu slīkstam bedrē.

'Huļi manā zivī ir kauli?'* Recenzija par Dailes teātra izrādi 'Monstrs'
Foto: Artūrs Pavlovs

Dankana Makmillana lugas centrā ir piecpadsmit gadus vecais Derils – ļoti skaudrs un radikāls piemērs, kurš iemieso ne tikai vecumam un laikam raksturīgo spilgto ārējo uzvedību, bet arī neskaitāmas iekšējās pasaules stigmas, ko veidojusi vide, kur viņam bijis lemts tapt iemestam, – disfunkcionāla ģimene, psiholoģiski traumatiska pieredze un zaudējumi, skolas un ģimenes nesagatavotība, palikšana novārtā. Tas tālāk sekmējis cinismu, bezcerību un glābiņa meklēšanu savam jau tā trauslajam stāvoklim neatbilstošos popkultūras elkos, kas uz savu vērtību altāra liek vardarbību. Kārlis Arnolds Avots galveno varoni veidojis izaicinošu, ļoti neviennozīmīgu – vienlaikus vitālu un asprātīgu, bravūrīgu un nekaunīgu, trauslu un neaizsargātu. Tiklīdz Derils ir nokaitinājis ar savu nekontrolējamo "bezpriģelu", viņā parādās spējš izmisums un vientulība, raisot empātiju.

Aktiera ķermeniskā un psiholoģiskā eksistence ir saraustīta, strauji mainīga, nedaudz agresīva un manipulatīva, it kā kairinātāji un nervi būtu nepārtraukti uzvilkti kā stīgas. Uz Derila fona Ginta Andžāna skolotājs Toms, viņa līgava Džodija, ko atveido Anete Krasovska, un Indras Briķes vecmāmiņa Rita ir pelēki un sagumuši, nedaudz apātiski, dzīves aizlauzti cilvēki. Dažbrīd viņos it kā atdzimst histēriska degsme, vēlme palīdzēt vai vismaz pašaizsardzība un drosme pacīnīties par savu dzīvi, ja ne izglābt pasauli vai līdzcilvēku, tomēr pamazām to apvij arvien spēcīgāka bezspēcība un nolemtības dūmaka.

Dmitrija Petrenko režijas paņēmieni ir vienkārši, askētiski, atstājot telpu aktieru psiholoģiskajai spēlei un caurviju motīvam – Prusax mūzikai, kas izrādei piešķir enerģijas lādiņu un palīdz izvairīties no iespējamās didaktikas vai moralizēšanas. Piesaistīt izrādei vienu no šobrīd polārākajiem reperiem, sevišķi gados jauno klausītāju vidū, ir ne tikai labs mārketinga paņēmiens. Tā ir arī godīga atzīšanās, ka, iespējams, nepieciešams šāds vidutājs, kurš gan uzrunās potenciālo pusaudžu auditoriju, gan, lai arī necenzētā leksikā, slengā, bet tomēr pārtulkos viņu sajūtas un iekšējo dinamiku tiem, kam šis vecums un problēmas ir tālas un nesaprotamas. Daudzi dziesmu teksti, piemēram, raksta nosaukumā izmantotais "huļi manā zivī ir kauli", ļoti precīzi un grafiski poētiski raksturo netaisnības, vilšanās, neiederēšanās, aizkaitināmības stāvokli, kurā atrodas Derils un viņam līdzīgi jaunieši.

'Huļi manā zivī ir kauli?'* Recenzija par Dailes teātra izrādi 'Monstrs'
Foto: Artūrs Pavlovs

"Monstrs" uzjundī virkni jautājumu par tolerances spējām, par robežām un to nojaukšanu, līdzsvara meklēšanu, personīgo un kopīgo atbildību – mums kā indivīdiem, kā sabiedrībai, kā valstij. Izrādes veidotāji nevēršas ar pārmetumu vai nosodījumu, arī viņiem nav ne atbilžu, ne risinājumu. To, cik nesagatavoti šādām problēmām joprojām esam, apliecina kaut vai šis nesenais Latvijas Radio sižets. Apkārt daudz nogurušu, apjukušu, nesagatavotu pieaugušo – profesionāļu, ģimenes locekļu, radinieku u. c., katrs mēģina darīt pēc savas izpratnes, nāk ar savu taisnību un risinājumu, bet pa vidu tam neaizsargāts jauns cilvēks, kura spēja uzticēties sabiedrībai, līdzcilvēkiem izirst ar katru jaunu mājvietu. Neērta un nepatīkama apziņa.

* "Huļi manā zivī ir kauli" ir lirika no Prusax dziesmas "Zajebal".

** No angļu valodas vārda "vibe" – sajūtas, noskaņojums. "Nepis vaibu" ir lirika no apvienības "New Wavy" dziesmas "Pestītājs".

Tags

Izrādes apskats recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form