Iestudējuma recenzija: Fotogēniskās sāpju ainiņas – 'Vārna'
Foto: Publicitātes foto

Šis bija viens no tiem retajiem, bet pēdējā laikā arvien biežāk sastopamajiem gadījumiem, par kuru mediji skandinājuši skaļi jau pirms pirmizrādes. Rezultātā par to dzirdējuši daudzi, redzējuši mazāk, bet kopdarbs “Vārna” bieži kļuvis par apspriešanas vērtu tematu novembra nogales sarunās.

Vērtējums:2

Vienmēr cenšos uzslavēt menedžmenta nozīmi iestudējumos, kur tas tiešām izteikti jūtams, arī šoreiz: "Bravo!" Runāt par ilgi lolotu projektu vajag, tas ir skaidrs, popularizēt to, protams, arī vajag, taču šādos gadījumos, kad visdažādākā formāta informācijas netrūkst, rodas arī lielāka vilšanās iespējamība, piedzīvojot iestudējumu klātienē. Vai iestudējums man sagādāja vilšanos? – Tā es neapgalvotu, taču, ejot uz šo, grūti vārdos definējamo, priekšnesumu, mani pavadīja ekspektācijas, kuras pilnībā netika attaisnotas. Un jā, lai saprastu, kas tas īsti bija – mūzikas koncerts, gaismas performance, dejas izrāde vai radošs lidojums – to jāpiedzīvo pašam un arī tad konkrētas robežas novilkt ir grūti. Palikšu pie universāla apzīmējuma – iestudējums.

Tātad, 2. decembris, Latvijas Nacionālās operas un baleta Jaunā zāle, plkst. 20.30. Pirmie iespaidi – tumsa, melnums, skaņa, jauda, skatuve divos līmeņos, četri vīri ar tīkliņiem nosietām sejām, balts mākonis skatuves centrā, jau nojaušams, ka zem tā guļ neviens cits kā vārna. Pirmais vilnis bija magnetizējošs – spēcīgs, kvalitatīvs skaņdarba izpildījums, makšķerkātos iesietais baltais mākonis paceļas skatītāju acu līmenī, atklājot noslēpumaino radību. Pati pirmā mūzikas un baltā audekla sinerģija, sajūtu ziņā man bija augstākais iestudējuma punkts. Elektrizējoša skaņa, teicamas gaismas un audekls, kas burtiski atdzīvojās un atdzīvināja visu skatuvi. Tas bija tīri, patiesi un profesionāli, un būtībā iezīmēja visa priekšnesuma galvenās vērtības – mūziku, scenogrāfiju un gaismas (kuru autori nepamatoti maz izcelti iestudējuma aprakstos – Uģis un Lāsma Oltes, Ainārs Pastars), un, protams, horeogrāfiju.

Tīri vizuāli uz skatuves bija uzburts grandiozs piedzīvojums – elementiem bagāts, iztēli kairinošs, uz jautājumiem vedinošs, bet runājot par spēcīgo vizualitāti, man ir grūti iesaistīt tajā deju. Iestudējuma pieteikums ir gana skaidrs – mūziķa un horeogrāfes kopdarbs –, tādēļ sagaidīju vienlīdz spēcīgu muzikālo un horeogrāfisko atdevi. Tomēr līdzvērtīgu ieguldīju nesajutu. Reiņa Sējāna un mūziķu komanda "rāva jumtu", bet vārna ilustrēja mūzikas radītās emocijas. Iespējams, tā tas bija domāts, bet sagaidīju no Elzas Leimanes izteiktu oriģinalitāti tieši horeogrāfijas ziņa – kustību atjautībā, emociju atspoguļojumā, telpas lietojumā. Tehniski izpildījums bija izcils, taču nenoticēju vārnas iekšējo pārdzīvojumu ceļam, kam būtu vajadzējis atspoguļoties horeogrāfijas smalkumā un emociju patiesumā.

Vienīgi moments, kad vārna novilka puantes, man deva subjektīvu skaidrojumu šī tēla attīstībai. Visa iestudējuma laikā nevarēju atmest domu, ka puantes kustību ziņā Elzu vairāk ierobežo nekā stimulē, jo viss izdejotais tik pat labi varēja tik atklāts bez puantēm, turklāt, pieļauju, ka izskatītos ticamāk. Brīdī, kad vārna piedzīvoja pārdzimšanas rituālu, izlienot no saules rituļa, kuram varēja samanīt līdzību ar gaidībās esošas mātes vēderu, un novelkot puantes, es spēju rast skaidrojumu. Iespējams, ka skaistās, bet nefunkcionālās puantes ir bijis simbols destruktīvām, ierobežojošām emocijām, no kurām vārnai izdevies atbrīvoties. Bet tā ir tikai mana interpretācija.

Pēc priekšnesuma parasti cenšos atskatīties uz pieredzēto kā vienu veselumu, taču šoreiz to raksturot ir sarežģīti, jo, lai arī mūzika bija brīnišķīga, daudzšķautņaina un motīvā vienota, uz skatuves notiekošais atstāja fotogēnisku sāpju un ciešanu ainiņu atspoguļojumu. Šīs ainiņas bija nevainojami nostrādātās un lieliski saspēlējās ar mūziku, taču dažbrīd likās pašmērķīgas. To var manīt arī medijos plaši izplatītajās iestudējuma fotogrāfijās, kuras ir vizuāli iespaidīgas, taču stāsta veidošanā ne vienmēr noderīgas. Katrā ziņā, ir skaidrs, ka jaunu radošo tandēmu izpausmes ir apsveicamas, jo ne vien bagātina Latvijas skatuves mākslas telpu, bet arī atklāj vēl nezināmas šķautnes pašos māksliniekos.

Tags

Elza Leimane Izrādes apskats Reinis Sējāns

Comment Form