Intervija ar psiholoģiskās izrādes 'Ikdienas vājprāts' autoru Tobiasu Draegeru
Foto: Publicitātes foto

Nākamnedēļ Rīgā viesosies horeogrāfs un mākslinieks Tobiass Draegers no Vīnes, kurš 15. novembrī, plkst. 19 Arhitektūras un mediju centrā "H2O 6" sniegs izrādi - performanci "Ikdienas vājprāts".

"Ikdienas vājprāts" ir prāta karte – stāsts par ieslodzījumu tumsas varā, un vēlmi nojaukt šīs ierobežotības sienas mūsu prātos. Izrāde, kas reiz salīdzināta pat ar Deivida Linča filmām, aizved skatītāju uz iekšēju sevis klaustrofobiju un ķermeni, kas tiek iedzīts tās destrukcijā.

Draegers ir neatkarīgs horeogrāfs un skatuves mākslinieks, kura darbības spektrs caurvij skatuves, dizaina, jaunā cirka, filmu un skatuves mākslas žanrus. Viņa darbus raksturo izteikta vēlme radīt filmu uz skatuves bez tai raksturīgajiem elementiem.

Pieredze, strādājot ar cirka tehnikām, ir radījusi īpašu mākslinieka izjūtu un izpratni par objektu funkcionalitāti, piešķirot tiem dzīvības nozīmi un līdzdarbošanos izrādēs. Portāls "Delfi" piedāvā interviju ar pašu mākslinieku Draegeru:

Maza intervija lielam māksliniekam?

Nemaz. Normāla cilvēka atbildes. Tobiasa atbildes.

Kas notika tavā prātā, kad radās ideja par "Ikdienas vājprātu" ?

Tie bija divi dažādi sākumpunkti – aizņemtā laikā un aizņemtā dvēselē. Viens no tiem bij ārpus manas vizuālās iztēles. Es vēlējos lielu daļu no sava prāta padarīt redzamu uz skatuves.

Es gribēju savienot savu profesionālo pagātni – kā kino aktierim un skatuves māksliniekam. Es gribēju to padarīt transportspējīgu – radīt īpašu atmosfēru, kurā mēs spējam ienirt līdzīgi kā kino skatītāji. Izmantojot visus kino trikus, montāžu uz skatuves, taču neizmantojot nekādus kino rekvizītus.

Otrais sākumpunkts auga manā dvēselē. Pēc diviem notikumiem un ievainojumiem savā dzīvē, kad biju tuvu nāvei, man radās īpaša apziņa par to, kā cilvēki mūsu sabiedrībā sadzīvo ar sāpēm. Un no tā radās "Ikdienas Vājprāta" mērķis – parādīt redzamu dzīves absurdumu. Parādīt to, cik maz ciešanu reizēm nepieciešams, lai cilvēks nokļūtu sava ķermeņa un prāta slazdā. Kā ir iespējams inficēt sev apkārtējos ar savām sāpēm – draugus, ģimeni, mīļoto. Bet interesanti ir tas, ka inteliģentais cilvēks bieži vien nespēj ieraudzīt to, ka nemaz nav tik gŗūti izkļūt no šī slazda un plaisas, ko radījušas sāpes.

Lai paskaidrotu tiešāk – es biju ļoti ieinteresēts strādāt ar absurdo, ar nedaudz smieklīgo sāpju pusi. Tai ir daudz spēka, īpaši ciešanu un sāpju laikā, ja cilvēks to spēj apzināties.

Tas bija viegli?

Nē, tas bija grūti, jo es nevēlējos radīt intelektuālu izrādi, vai izrādi, kura mēģina kādam iemācit kaut ko svarīgu. Tā bija reāla cīņa starp "savu ideju rādīšanu" un "mācīšanu"..

Kādas bija sajūtas un ko tu darīji, kad pirmo reizi saprati – es iešu uz skatuves un rādīšu savu izrādi "Ikdienas vāprāts?

Es svīdu, kautrējos un biju ļoti uztraucies. Es nekad neesmu vēlējies radīt solo izrādi. Esmu redzējis tik ļoti daudz solo izrādes, kas sniedz man sajūtu, ka tā ir egoistisku cilvēku esamība uz skatuves, ka tas nav brīdis ar skatītāju, bet gan paštīksme. Kad pirmo reizi sāku mēģināt, es devos uz studiju piecas dienas pēc kārtas, un viens tur pavadīju vairāk nekā 12 stundas.

Taču pirmo reizi es to rādiju brīnišķīgajā Alēna Platēla studijā. Tā bija ļoti liela, ar augstiem griestiem. Tā nekavējoties radīja sajūtu, kas šī izrāde nav par mani. Daudzi savās atsauksmēs piemin lampu, kuru izmantoju izrādē, kura it kā iesūc skatītāju izrādē, tā neļauj tev izgaist, tomēr tu esi drošībā, savā vietā.

Kopā ar mani ir lampa, galds, pildspalvas – un es esmu ar viņiem. Tie atdzīvojas un atdzīvina skatītājus. Tā pati par sevi ir dabiska mijiedarbība, nespiežot skatītāju būt izrādes daļai. Tāpēc sanāk, ka tā nemaz nav solo izrāde, un tieši tas ir tas, kas man patīk.

Kad pirmo reizi prezentēju izrādi, skatītājos es ieraudzīju kādu māmiņu ar astoņus mēnešus vecu mazuli uz rokām. Tas mani uztrauca izrādes spraigā temata dēļ. Tāpēc izrādes laikā es nepārtraukti piedzīvoju īpašu apziņas sajūtu. Mazulis sekoja katram manam solim ar ieplestām acīm, nevienu reizi nesākot raudāt vai niķoties. Tad es sapratu, ka izrādi spēj "lasīt" ikviens, katram tā rada savu stāstu.

Pastāsti man lūdzu par izrādes radošo procesu... Vienmēr esmu ieintriģēta, kā cilvēks veido izrādi viens.

Dienās, kad biju viens, es spēlējos ar pildspalvām un piezīmju lapiņām. Es spēlējos ar prāta stāvokli, meklējot savas izjūtas, kad esmu viens. Izrādes progress turpinājās aptuveni gadu. Līdz pašai pirmizrādei nebija naudas. Es, to radot, iztērēju visu, kas man bija.

Tieši tāpēc, ka nekad mani nebija interesējis strādāt vienam, es konsultējos ar ļoti daudziem cilvēkiem no dažādām nozarēm, lai bagātinātu un atvērtu manu prātu, ķermeni. Strādāju dažādās rezidencēs īpašās vietās. Kā piemērus varu minēt, fotogrāfu, kas ar mani bija kopā mēģinājumu laikā, daži jaunā cirka mākslinieki, arfas spēlmanis, klauns un muzikants.

Kad tu esi uz skatuves, kas notiek tavā prātā?

Vislabāk ir tad, ja spēju koncentrēties mirklim – īpaši šajā izrādē. Mans prāts kļūst dzīvs kopā ar skatītājiem. Ja es tikai "rādītu" izrādi, tā nebūtu tik spēcīga. Man ļoti svarīgi ir to atdzīvināt nevis tikai atrādīt.

Lūdzu salīdzini izrādi "Ikdienas vājprāts" ar kaut ko ikdienišķu... Vai šo izrādi vispār ir iespējams ar kaut ko salīdzināt?

To izdarīt ir reizē viegli un grūti, taču arī ļoti klišejiski. Izrāde man ir dzīve ar visām tās "kārtām" un emocijām. Es saņēmu atsauksmi no kāda zināma nīderlandiešu osteopāta, kurš apgalvoja, ka manas darba metodes absolūti saskan ar viņa ārstniecības metodēm – slāņu un kārtu atšķetināšana. Tieši tā kā ir dzīvē, kurā mēs katru dienu atklājam kādu jaunu slāni, jaunu kārtu.

Kas būtu jāievēro skatītājam, nākot uz izrādi?

Nevajag domāt par daudz. Es aicinātu viņus būt atvērtiem un ļauties ienirt izrādē - tas būtu fantastiski.

Source

DELFI Kultūra
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form