Savus individuālos Dēmona tēlus mēs varam radīt un ilgstoši salīdzināt ar tiem priekšstatiem, kādus šajā gadījumā pasaulei dāvā divi autori – Mihails Ļermontovs ar Dēmona astoņām redakcijām un Antons Rubinšteins ar vienu no savām 17 pabeigtajām operām.
Abu mākslinieku dzīvesgājuma analīze, protams, nevienam nespēj sniegt skaidrojumu, kādēļ Ļermontovam izdevies uzrakstīt teju ģeniālu poēmu, savukārt Rubinšteinam – tikai skaistu operu. Tomēr biogrāfiskais skatījums, ņemot vērā neafišēto, bet pastāvošo lasītāju, skatītāju un klausītāju interesi par mākslinieka un mākslasdarba attiecībām, ir visai dzīvotspējīgs – un jebkurš teorētisks pamatojums šīs vitālās dzīvotgribas priekšā izrādīsies vienkārši lieks.
Nav noliedzams, ka poēmas "Dēmons" agri mirušo sacerētāju ilgstoši un spēcīgi saistījusi galvenā varoņa būtības mīkla un mūžīgā nolādējuma tēma. Vai tas ir tik dziļi un personīgi, ka izvērstāku skaidrojumu mums vajadzētu meklēt jau bērnības ainās, piemēram, mātes – vecmāmiņas – Ļermontova attiecību skumjās idilles tēlojumā?
Pēdējo uz klēpja uzņēmusi tā stundām mēdza sēdēt pie klavierēm. Viņas asaras ritēja uz bērniņa galvu un viņas skumjās meldijas dziļi iespiedās tā dvēselē, kurā tās vēl ilgi, ilgi atskanēja vēlākos gados. Drīz vien nelaimīgā māte saslima ar diloni; tas viņas jaunai dzīvībai īsā laikā darīja galu. [..] Pārliecīgā mīlestība, ar kādu vecmāte puiku izlutināja, nedarīja uz viņa attīstību labu iespaidu: tā modināja viņā despotiskas jūtas, cietsirdību un visādu ietielību, kuru tas parādīja pret mājas apkalpotājiem un kustoņiem, tos visādi mocīdams.
Mīlestības un ciešanu, mīlas un nāves vienotība Ļermontova dzejā, protams, ir tipiski romantiska, tomēr šīs vienotības izpausmes bieži vien pārsteidz ar savu negaidīto saskaņotību. Mihailam Ļermontovam – tāpat kā Ludvigam van Bēthovenam vairākās sonātēs un kvartetos – patīk virtuozi izspēlēt vienus un tos pašus motīvus dažādos salikumos. Piemēram, liktenīgo mīlestību, kas spēj nogalināt nāvējošā skūpstā (poēmās Nāves eņģelis, Dēmons). Jūtas, kādas pauž mīlošs aizgājējs (dzejolī Miroņa mīla) - un arī jūtas, kas palielina šādu mīlošu aizgājēju skaitu (poēmā Tamāra, kuras galvenā varone, lepnā gruzīniete, apvieno sevī gan eņģelisko maigumu, gan dēmonisko naidu) - visi šie varianti būtībā ir tikai vienas medaļas divas dažādas puses.
Detalizētāku aplūkojumu pašām pirmajām poēmas redakcijām, kur darbība norisinājusies gan ebreju gūsta laikā Bābelē, gan tikusi pārcelta uz viduslaiku Spāniju, atstāsim kompetentu literatūrvēsturnieku ziņā. Galu galā Antons Rubinšteins darba procesā izmantojis tikai beidzamās redakcijas tekstu, pārveidojot un pakļaujot to savām jeb operas žanra vajadzībām. Komponista sarakste ar libretistu, Tartu universitātes profesoru un Ļermontova daiļrades pētnieku Pāvelu Viskovatovu spēj atklāt operas Dēmons interesentiem kārtējos mākslinieka iekšējos un ārējos konfliktus ar visai samudžinātu priekšvēsturi, bet pavisam skaidru atrisinājumu, proti, Rubinšteina sarūgtinātais Viskovatovs tobrīd aizliedzis savu uzvārdu minēt Dēmona pirmizrādē un pat nošu pirmizdevuma titullapā. Turklāt Viskovatovs nebūt nav bijis vienīgais cilvēks, kuram bijušas grūtības pakļauties Rubinšteina temperamenta izvirdumiem un valdonīgajai gribai. Autokrātam, despotam – un tāds bija Rubinšteins – draugi nav lemti.
Dēmoni, kas mocīja Antonu Rubinšteinu, pārstāvēja garīgās pasaules sfēru: Rubinšteins alka mūžības. Antonam Rubinšteinam nepietika ar pasaules mēroga reibinošajiem pianista panākumiem dzīves laikā, viņš vēlējās baudīt slavu arī pēc nāves. Tik ļoti kārojās pašam savu krēslu dižo komponistu Panteonā, ka nekas un nekad netika tam taupīts – ne laiks, ne līdzekļi, ne veselība, ne attiecības. Rubinšteins šajā ziņā bija īsts grafomāns; viņš rakstīja aizgūtnēm, cerot, ka būs darbi, kas vispārējā aizņemtībā un koncertceļojumu steigā tapušajā daiļrades kvantitātē izrādīsies arī kvalitatīvi.
Tajā gadā, kurā tika sarakstīta Dēmona partitūra, tapa arī Džuzepes Verdi lieliskā "Aīda" (1871), bet laikā, kad Sanktpēterburgā tika pirmatskaņota opera Dēmons, Parīzē parādījās Žorža Bizē ģeniālā "Karmena" (1875). Minētajā kontekstā Antona Rubinšteina slavenākais skatuves darbs diezin vai pieder tām nedaudzajām operām, kurām katra takts ir neizmaināma un vienlaikus arī neizraujama no mākslasdarba iekšējās dzelžainās loģikas. Tomēr apstāklim, ka Rubinšteina opera no sākuma līdz beigām nav gluži mūžības marmorā kalta, ir vismaz daži nenoliedzami plusi, proti, šīs partitūras īsinājumi un pārveidojumi jau kopš 1875.gada pirmizrādes nekur nav tikuši uztverti kā svētuma zaimošana. No šī viedokļa režijas teātris pat savās vispatvaļīgākajās izpausmēs 20.gadsimta otrajā pusē būtu varējis – ja būtu to gribējis - Rubinšteina "Dēmonu" interpretēt krustu šķērsu, nezaudējot savu un savas publikas iekšējo sirdsmieru.
Iespējams, ka daudzos gadījumos pirmais impulss publikas interesei par Dēmona tēmu meklējams nevis Antona Rubinšteina smeldzīgajā mūzikā vai izcilajā Mihaila Ļermontova poēmā, kuras maģisko pievilcības spēku Tartu universitātes profesors Pāvels Viskovatovs operas libretā jūtami mazinājis. Pat gadījumā, ja mēs absolūti nepiekrītam kabalistikas tēzei Demon est Deus inversus, būs grūti noliegt, ka Vakarzemes kultūrā dumpīgā Kritušā eņģeļa tēls – reklāmdevēji varētu atļauties to saukt kaut vai par Dēmona brendu - ir pietiekoši spēcīgs pats par sevi. Reti kurš līdz šim gribējis atzīties savā vēlmē tikties ar Dēmonu aci pret aci, ļaunumu pret ļaunumu. Uz izvērstu interviju. Un tomēr telpā un laikā virmo viegli romantiska interese kaut nedaudz dziļāk izprast šīs mūžīgi nolādētās sacelšanās cēloņus.
Protams, lai pamatu pamatos, daudzpusīgi un dziļi iepazītu viņpasauli un tās spilgtākos pārstāvjus, arī mūsdienās ieteicams sekot Kēnigsbergas elegantā maģistra un kritiskā burvja vecajam labajam padomam – mums, mirstīgajiem, tikai nedaudz jānogaida un jāpaciešas līdz brīdim, kamēr tur nokļūsim.
Pilvērtīgi īsinot Kanta pieminēto gaidīšanas laiku, mēs varam kvēli mīlēt, žēli raudāt un dažkārt apmeklēt arī operu. Piemēram, to, kurā kāds melanholisks Dēmons jūtu pārpilnībā dzied: Plašā jūras gaisa selgā, /Nevadītā savvaļā/ Klusi staigā miglas velgā/ Zvaigžņu kori saskaņā. – Jo tieši opera sniedz iespēju baudīt mākslu, kuras galvenie varoņi bieži mīl izkrist ārpus kategoriskā imperatīva rāmjiem, mums par klusu mierinājumu, vienlaikus tomēr atgādinot arī par Dieva dāvāto iespēju ieraudzīt vai izdzirdēt to, kas kādreiz radīts skaistumā.