"Teātris atbilst tam, kā es sevi izpaužu un dzīvoju," saka Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers. "Tā es artikulēju savu dzīvi. Pētu gan sevi, gan citus un definēju, kas es esmu," teic aktieris, kura lomu klāstu nu 2012. gadā papildinājis arī Virsleitnanta Lukaša tēls no Jaroslava Hašeka ''Šveika". Visbiežāk redzēts režisora Viestura Meikšāna izradēs, bet beidzamajās sezonās Meiers uzmanību izpelnījies ne tikai kā aktieris, bet arī kā izrāžu muzikālā noformējuma veidotājs (Nominācijā Gada Muzikālās partitūras autors dramatiskajā izrādē Latvijas Teātru gada balvai M. Meiers bijis nominēts gan 2009./2010., gan 2010./2011. gada sezonās.) Iespējams, kādam prātā palikusi aktiera "visiem neveiksminiekiem" veltītā runa pagājušā gada "Spēlmaņu nakts" ceremonijā, bet kāds viņā sazīmēs puisi Danielu no populārākā latviešu seriāla "UgunsGrēks".
Kā gadījies, ka rīdzinieks nonācis Valmieras teātrī?
Šeit nāca strādāt mani kursa biedri - Inga Siliņa un Viesturs Meikšāns. Te ir daudz mana skolotāja Pētera Krilova studentu, jo viņa iepriekšējais kurss tika gatavots Valmieras teātrim, līdz ar to mums ir viena saprašanās valoda. Tas viss notika pilnīgi dabiski.
Protams, man sanāk braukāt, bet vietai būtībā nav nozīmes, ja ir skaidrs, ko dari. Sevišķi Latvijā, jo profesionāli nozīme teātrī ir nevis tam, kur tas atrodas, bet kas tur notiek.
Principā esmu vientuļnieks. Man nav svarīgi visi tie burziņi. Ir daudz darba, un tā nomales sajūta ir vairāk cilvēku attieksmē nekā faktā. Zinu kā tas ir, kad dzīvo vienā vietā, un liekas, ka visa dzīve ap to vien grozās. Bet šī pilnīgi atšķirīgā perspektīva, dzīvojot citā pilsētā, man ir atvērusi jaunu pasauli, daudzas lietas redzu citās sakarībās.
Kāds ir tas veids, kurā Tev vislabāk patīk strādāt pie izrādēm?
Vislabāk patīk nevis kāds konkrēti veids, bet ļoti laba un produktīva atmosfēra mēģinājumos. Vienalga vai tās ir tikai etīdes vai psiholoģiskais teātris, kur vairāk tiek akcentēta teksta analīze nevis kaut kādi fantāziju uzplaiksnījumi.
Man ir ļoti svarīgi, kādu toni uzsit režisors. Tādā ziņā es esmu ļoti pakļāvīgs, ietekmējos no tā, kā režisors mani virza. Kad sākas mēģinājums, es redzu ar kādu attieksmi un vienkārši cilvēcīgu uzstādījumu nāk režisors un kāds ir ansamblis. No tā arī atkarīgs kā strādā mana galva. Galvenais, lai ir atmosfēra, un tad pats process ir labs.
Tu daudz strādā kopā ar Viesturu Meikšānu. Kas ir tās lietas, kuras jūs vieno?
Faktiski man ir sanācis ar Viesturu sadarboties no pirmajām izrādēm, kuras viņš iestudēja Valmieras teātrī. Mūsu pirmie kuslie soļi bija kopā, kad viens otru stutē un pabalsta. Tagad jau Viesturs ir diez gan nostājies uz savām kājām, un es arī, jo nevar jau visu mūžu balstīties viens uz otru, bet mums ir īpaša saprašanās. Tomēr režisora profesija ir citādāka nekā aktiera. Kad strādājam, es esmu viņa aktieris un ir visādi jācīnās.
Valmieras teātra pamatuzstādījums ir psiholoģiskais teātris, diezgan klasisks repertuārs, bez galējiem meklējumiem. Viesturs tādā ziņā kaut kādām tradīcijām nepakļaujas, un tāpēc, iespējams, viņa izrādes iekrīt acīs, lai gan viņam jau arī visas izrādes nav nenormāli trakas, bet pilnīgi likumsakarīgi, ka jauns režisors nāk ar savām idejām, un kaut kādā veidā apliecina, ko grib, bet reizē arī vēl meklē savu ceļu.
Ko Tu domā par tiem eksperimentiem un meklējumiem, kas pašlaik notiek, piemēram, "Dirty Deal Teatro"?
Dažreiz ir tā, ka normāla izrāde tikai tāpēc, ka viņa ir ielikta kaut kādā dīvainākā vietā, šķiet eksperimentāla. Bet eksperimenti jau notiek arī valsts teātros, tie paši režisori taisa izrādes arī tur, piemēram, Valters Sīlis. Tomēr, ja lielajā teātrī uztaisa kādu izrādi, un viņa neiet, zini, ja šo pašu rādītu kādā neatkarīgā teātrī, tā ietu uz urā. Tur ir sava publika, kas pārsvarā ir jaunieši, un viņi jau grib kaut ko savu laiku apstiprinošu. Kā vide neatkarīgie teātri ir forši, jo tur ir mazliet brīvāka atmosfēra, apkārt nav tik milzīgs mehānisms kā lielajiem teātriem.
Vai Tev pašam nav bijusi kāre ķerties pie režijas?
Neesmu režisors. Zinu, kas mani interesē un režija tā nav. Intuitīvi zinu, ko nevaru un man pat nav interese to mēģināt.
Lai gan mēs ar Inesi Ramuti uztaisījām bērnu izrādi ("Baltā kamielēna sapnītis" – aut.), kas man pagājušajā sezonā bija viens no mīļākajiem darbiem. Mēs kaut kā divatā ļoti aizdegāmies un ne jau par kaut kādu režiju, bet pašu mongoļu pasaku. Meklējām ceļus kā izstāstīt stāstu. Režija ir spēja no malas salikt to bildi, bet es šaubos, ka es to māku, un Viesturs (Meikšāns – aut.) mums mazliet palīdzēja. Paši izdomājām scenogrāfiju, mūziku.
Kas Tevi rosināja veidot izrādi bērniem?
Parasti tas skan tā - ko tur izrādi bērniem, vajag taisīt smagās tēmas… Mēs atradām tādu dīvainu, diezgan nežēlīgu mongoļu pasaku. Viņiem daudzas tādas ir. Tā mentalitātes atšķirība man baigi patika. Tā nav tāda kā latviešiem, kad dažkārt miglu pūš acīs par to, ka dzīve ir skaistāka, nekā tā ir. Mongoļiem viss ir konkrēti, pa taisno, bet bez jebkāda ļaunuma. Mongolijā bērni ir drosmīgi, jau no sešu gadu vecuma jāj ar zirgiem, viņus vienus pašus laiž tuksnesī, bet te līdz 13 gadiem bērns baidās brīžiem viens pats iet ārā no mājas.
Dažreiz bērni izrādes laikā sāka raudāt, bet vai tas ir slikti, ka raud? Viņi pēc tam arī smejas un priecājas, bet jebkurā gadījumā tā ir diez gan intensīva pieredze bērniem, un tas jau ir labi. Varbūt tikai puritāniskie vecāki var būt šokā - ka kā tā var, jābūt taču mīļumam? Bet bērnu jau ne tikai ar mīļumu izaudzinās.
Pastāsti par to, kā sāki piemeklēt muzikālo noformējumu izrādēm.
Studiju laikā man patika piemeklēt mūziku etīdēm. Viesturs (Meikšāns – aut.) sāka man prasīt, lai piemeklēju arī viņa, jo mums tā gaume sakrīt. Kaut kā viss ir izaudzis, aizgājis tik tālu, ka es atlasīju mūziku viņa Maskavas izrādei. Neesmu komponists, tādā ziņā esmu invalīds šajā jomā, bet tā es kompensēju savu nespēju.
Mūzika ir mani ļoti iespaidojusi kā personu. Kad es biju Japānā, aizgāju uz koncertu, kur atskaņoja mūziku no kasetēm. Liela koncertzāle, pilna ar ļoti nopietniem cilvēkiem uzvalkos un uz skatuves milzīgs aparāts. Skan nevis dzīvais koncerts, kur spēlē klavieres, bet kasešu ieraksts no 70. gadiem. Iespaids bija tāds, ka izsit zemi no kājām. Tajā brīdī es sapratu, cik liels spēks vispār ir mūzikai kā tādai.
Kā Tu skaties uz to, ka ar mūziku iespējams ļoti spēcīgi manipulēt ar izrādes emocionālo nokrāsu?
Viss atkarīgs no tā kādā veidā, ko un kāpēc liek. Protams, var jau uzlikt visu ko tā, lai sirdi plēš, bet ir kaut kāda robeža, kurā redzi tā ir pornogrāfija vai nav. Tas, protams, katram ir ļoti individuāli. Galvenais ir it kā mazliet nejust, ka tā mūzika ir, lai viņa papildina. Es mēģinu parādīt virzienu nevis uzspiest.
Man svarīgākās ir mūzikas attiecības ar izrādi. Vai tas papildina izrādi, vai iznīcina? Varbūt pa nullēm, varbūt tas ir pilnīgākais mēsls, ko es uzlieku… Citreiz izrādē spēlē vienu, un mūzika iet kontrastā. Tur izveidojas kaut kāds neatkarīgs paradokss.
Mūzika izstāsta vēl kādu citu stāstu, kuru, ja gribi, vari klausīties vai neklausīties. Jautājums ir arī par to, vai ļaujies vai neļaujies? Nekad nevar zināt, ko skatītājs pamanīs. Tas ir tik subjektīvi, daudz kas atkarīgs no katra cilvēka personības. Izrādi mierīgi var nospēlēt arī bez mūzikas.
Vai Tev ir lomas, kurās jūties ļoti ērti?
Man jau labāk patīk lomas, kurās es jūtos neērti, kuras ir tālāk no manis. Jo ērti, tas ir tuvu. Drīzāk ir tā, ka labākās lomas ir tās, kuras ir kaut kādā lauzienā, kuras mani pagrūž kaut kur, un es jūtu, ka man izkustās tie emocionālie muskuļi, kurus es neesmu kādu brīdi aizticis. Tā starpība starp mani un to cilvēku, kuru man jātēlo, ir man interesantākā.
Vai nav bail sevi emocionāli satraumēt?
Ikdienā, piemēram, cilvēks piebāž roku pie uguns, un saprot, ka tur vairs nevajag līst, bet mums šajā vidē strādājot tur jālien visu laiku. Savas emociju kastes, kura mums dota, vietās, kur, ja es nebūtu saistīts ar šo lietu, es nemaz neskartos klāt. Jābāž roka ugunī, jāapdedzinās un jārakājas savos tumšajos nostūros.
Tomēr kaut kāda mēra kontrole vienmēr ir. Tas būtu perversi, pretīgi, un negodīgi pret skatītāju uzlaist uz skatuves cilvēku, kurš nesaprot, kur viņš atrodas un ko dara. Tomēr tai milzīgajai kontrolei faktiski nemaz nav jābūt redzamai, bet tā ir teorija.
Ir jau tā ka aktieris ir ar vienu kāju trako namā un ar otru uz zemes. Tā robeža ir, un, ja aizkrīt projām, tad aizkrīt. Vienmēr kaut vai ar mazāko diedziņu jāturas pie īstenības, bet skatītājam to nav jāredz.
Kur slēpjas teātra šarms?
Tajā tieši šeit un tagad, tajā, cik mirstīgs ir tas brīdis. Ejot uz izrādēm visi kaut ko gaida, un citreiz gaidīto gūst, citreiz ne. Viss atkarīgs ne tikai no izrādes, bet arī no pašiem skatītājiem, tās saslēgšanās. No manas profesijas viedokļa - parādīt īstas attiecības uz skatuves, sarunāties pa īstam, just pa īstam.