Izklaidēt un mijiedarboties ar skatītāju - Improvizācijas teātru bums Latvijā  (29)

Dažādas pieejas

"Publiku interesē tas, kā attiecīgo spēļu struktūrā aktieri risinās piedāvāto situāciju," par improvizācijas teātra būtību runājot, bilst Smildziņa.

Improvizācijas teātrim pastāv dažādas pieejas. Tādu teātru kā, piemēram, "Hamlets" misija ir iesaistīt cilvēkus no malas un ļaut viņiem kāpt uz skatuves, tieši tāpēc mākslinieciskā ziņā šīs izrādes varbūt nav tik augstu vērtējamas. "Tas bieži vien izskatās rupji, primitīvi, un cilvēki smejas par neizdošanos un primitīviem gājieniem," uzskata Smildziņa. "Savā ziņā tas robežojas ar savstarpēju apsmiešanu." Studijteātra vadītāja saka, ka šāds improvizācijas teātra stils viņai nešķietot pieņemams: "Uzskatu, ka improvizācijā galvenais ir sadarbība. Ja nav sadarbības ar partneri un netiek atbalstītas viņa idejas, tad tā nav improvizācija, bet sevis izrādīšana."

"Improvizācijas grupas ir daudz, jo ir izaugusi paaudze, kura 1996. gadā sāka mācīties improvizāciju," stāsta L. Smildziņa, tomēr piebilstot, ka improvizācijas teātru niša Latvijā pagaidām vēl esot salīdzinoši brīva.

Priekšroka izklaidei

"Hamlets" ir viena no vecākajām improvizācijas teātra studijām Latvijā. Tā atrodas tāda paša nosaukuma klubā, Vecrīgas sirdī. Teātra mājvieta savā ziņā atgādina amerikāņu video redzētos klubus, kuros publika pulcējas pie maziem galdiņiem un, malkojot iegādātos dzērienus, bauda komiķu uzstāšanās. Arī izrāžu forma savā ziņā ir līdzīga Amerikā tik ļoti populārajām un stand-up (skatuves) komiķu performancēm.

Oskars Kozlovskis, kurš trešdienu vakaros uzstājas improvizācijas teātrī "Hamlets" stāsta, ka esot iesaistījies improvizācijā tieši tāpat kā liela daļa citu "Hamleta" improvizatoru – esot nācis skatīties izrādes un nodomājis, ka spēj uzspēlēt labāk.

"Te izrādes apzināti tiek veidotas kā sacensība, un katru vakaru tiek pasludināts uzvarētājs," par galveno atšķirību no citiem teātriem stāsta Oskars. Viņam šķiet, ka improvizācijā svarīga ir skatītāju reakcija, tieši tāpēc esot iespējams ne tikai izklaidēt publiku. "Atrodoties uz skatuves var just kāda ir skatītāju attieksme, ko viņi vēlas, un tam piemēroties," viņš spriež. Tāpat kā daļa citu "Hamleta" improvizatoru Oskars pašlaik darbojas arī citā improvizācijas grupā "Spiediens".

Piedāvā 'smalkāku' komēdiju

Karaliskā improvizācijas teātra (KIT) dibinātājs, pazīstamais komiķis Jānis Skutelis savas improvizatora gaitas arī uzsācis "Hamletā". Arī viņš norāda, ka tur notiekošais ir improvizācija savā "wild" (mežonīgajā) izpratnē. Līdz ar vēlmi spēlēt "smalkāk" rodoties vajadzība veidot grupu, kura savā starpā saprotas un darbojas saskaņā ar kaut kādiem noteikumiem un ierobežojumiem. Improvizācijas kaifs slēpjoties pašā procesā, saka Jānis. "Būšanā šeit un tagad!" Viņš piebilst, ka vēl viena lieliska lieta esot tā, ka improvizatoriem nav iespējas kļūdīties.

Jānis joko, ka Karalisko improvizācijas teātri no citiem atšķirot spēcīgs logotips. Vēlāk viņš norāda, ka joks saistībā ar logo nesot līdzi daļu patiesības: "Mēs bijām pirmie, kuri uztaisīja pietiekami lielu plakātu ar pretenziju kāpt uz skatuves un parādīt, ka improvizācijas teātris nav tāds pagraba žanrs, kur viss ir labi." Viņš piebilst, ka galvenā atšķirība no citiem saskatāma tieši saistībā ar cilvēkiem, kuri ir komandā. "No tiem cilvēkiem, kur spēlē atkarīgs ko viņi spēlē. Ne jau materiāls veido viņus, bet viņi izvēlas materiālu," viņš nopietni nosaka.

Tomēr Jānis saka, ka izvēlētajām improvizācijas spēlēm neesot nekādas saistības ar kvalitāti: "Tā ir tikai forma kādā notiek improvizācija." Viņš stāsta, ka pašlaik Karaliskajā improvizācijas teātrī tiekot spēlētas īsas formas, bet drīzumā tikšot ieviestas arī garās. "Garajās formās labāk var izstāstīt stāstus," saka Jānis, piebilstot, ka īsās formas izrādi veido kā kolāžu, kuras laikā ir smieklīgi, bet stāsti nav tik ļoti atmiņā paliekoši.

Viņš uzskata, ka nepastāv nekādu problēmu improvizācijas ietvaros runāt par nopietnām tēmām un aktualizēt dažādus jautājumus. "Mēs personīgi ar to nenodarbojamies," viņš saka, piebilstot, ka nesaskata sevī tādu jaudu, lai moralizētu par sabiedrībā aktuālām tēmām. Improvizators norāda, ka problēma esot tikai izvēlē starp komēdiju un nopietno ceļu, turklāt piebilst, ka katrā joka pamatā ir realitāte: "Tur apakšā ir kāds cilvēku ieradums, kurš nav izskaužams, kāda sociāla parādība, kura ir absurda. Kur vēl nopietnāk kā jokot!" Jānis saka, ka viņam izrāžu laikā esot sajūta, ka improvizatori kļūstot par zāles indikatoriem, jo atkarībā no skatītājiem ļoti mainoties izrādes.

Runā par sociālām problēmām

Interaktīva teātra studija "Laiva" pastāv jau septiņus gadus. "Mēs savā ziņā arī esam tādi kā celmlauži šajā sfērā," stāsta "Laivas" dalībnieks Uldis Siliņš. "Mēs cenšamies skatīties plašumā ne tikai koncentrējoties uz improvizācijas teātri, bet arī dažādām performancēm, foruma teātri."

"Laiva" veido izrādes, kuras balstās uz improvizācijas pamatiem, spēlējot garās formas. Pagājušajā sezonā jauniešu grupa veiksmīgi izrādījusi foruma teātri "Dārzs". Izrāde no parasta improvizācijas teātra atšķīrās ar to, ka pirmā izrādes daļa ir iestudēta, bet otrajā daļā skatītāji aicināti piedalīties izrādē un izspēlēt problēmsituācijas, kuras redzamas iestudējumā, tādejādi meklējot tām risinājumu.

"Izvēlētajā formā pirmā daļa veidota par kādu problēmtēmu, par kuru sabiedrība negrib runāt," stāsta "Laivas" dalībniece Ilze Mazpāne. "Problēma parasti tiek novesta līdz katastrofai." Otrajā daļā skatītājam ir iespēja stāties kāda dalībnieka vietā un izmēģināt savu risinājumu situācijai, kura radusies.

Šādu pieeju improvizācijas teātrim Ilze raksturo kā centienus "rakt dziļāk". "Mēģinām no skatītājiem dabūt ārā ne tikai smieklus, bet arī cita veida emocijas – skumjas, aizkustinājumu, bailes, līdzjūtību un dažāda veida pārdomas," skaidro Ilze. "Padarīt to visu daudzšķautņaināku." Tomēr jaunieši nenoliedz, ka improvizācijai jābūt arī izklaidējošai. "Improvizācija un teātris vispār balansē starp izklaidi, mākslu un sociālo darbu," uzskata Uldis.

"Laivas" misija esot pētīt skatītāju un aktieru mijiedarbību. Ilze uzskata, ka līdz ar to tiek veidotas attiecības ar skatītājiem. "Nezinu vai to varētu saukt par sociālo atbildību, bet gribam, lai tam ir kāda virsvērtība," viņa uzsver. Ilze piebilst, ka attaisnoties ar to, ka improvizācijas teātris nevar būt ļoti nopietns tādēļ, ka tas tiek radīts uz vietas, ir neadekvāti: "Esmu redzējusi, kā garajā formā tiek runāts par patiešām nopietnām problēmām."