Izrādes apskats: '16.marta faktors' - 'Piemiņas diena' Nacionālajā teātrī
Foto: Aigars Altenbergs

Mihails Gruzdovs Alekseja Ščerbaka lugu "Piemiņas diena" iestudējis Nacionālā teātra "OKartes Jaunajā zālē", kas nu jau vairākas sezonas ir dažādu eksperimentālu meklējumu platforma. Svarīgi, ka ar iestudējumiem šajā spēles telpā notiek orientēšanās uz jaunāko paaudzi. Tādēļ pēkšņi jutos izbrīnīta, kad sapratu – izrāde par šķietami vecāko paaudzi vairāk uzrunājošo tēmu (leģionāri, kara veterāni, okupanti, fašisti) skatāma "OKartes" nevis Aktieru zālē.

Vērtējums:

Protams, muļķīgi dalīt skatītāju auditoriju pēc piederības paaudzēm jo vairāk tāpēc, ka veca patiesība vēsta – laba izrāde spēs uzrunāt ikvienu, neatkarīgi no tēmas, skatuvisko izteiksmes līdzekļu arsenāla vai izrādīšanas vietas. Un arī Mihaila Gruzdova versijā "Piemiņas diena", pirmkārt, ir cilvēcīgs stāsts par morālām un ētiskām vērtībām, turklāt ar krietnu humora devu un labiem aktierdarbiem.

Diemžēl jauniestudējums neizbēgs no salīdzinājuma ar JRT "Vectēvu" un ĢIT "Leģionāriem", kurās brīnišķīgi tiek atklāts absurds, saduroties dažādiem skatu punktiem, pieredzēm, likteņiem, cilvēku individualitātēm, vēlreiz atgādinot, ka nekas pats par sevi nav ne melns, ne balts. Arī Aleksejs Ščerbaks mēģinājis rādīt šādu šķērsgriezumu (gan tendenciozāk kā iepriekšminētajos uzvedumos), kurā ieraugām, ka vienam krievam var būt tāda pasaules izjūta, otram – citāda, viens latvietis var būt galēji empātisks, cits attieksmē pat pret līdzcilvēkiem – aprobežoti kategorisks.

Tādēļ simpātiska ir Mihaila Gruzdova un aktieru ansambļa izvēle izstāstīt stāstu par konkrētiem cilvēkiem šeit un tagad – vienas blokmājas kaimiņu dzīvokļos. Ja vēl vietām būtu amputēti visai klišejiski stereotipie teksti, iespējams būtu sanācis psiholoģiski pavisam spraigs mūsdienu Latvijas portrets.

Kaut esmu latviete, pilnīgi noteikti iestudējumā spēju identificēties ar Ivara Pugas atveidoto Aleksandru, kurš ir ļoti simpātisks, inteliģents pusmūža arhitekts. Var jau būt, ka dzīvoju ilūziju pasaulē, jo vairāk "uzturos" mākslas kultūrtelpā, tāpēc jēdzienus okupanti-fašisti ar reālo dzīvi šodien un tagad nesaistu, apzinoties, ka primāri tie ir kā instrumenti varas un politikas spēlmaņu rokās.

Bīstamāka par šo visu ir cilvēku aprobežota neiecietība, kuras galējā forma var būt rasisms. Paralēli šai idejai, iestudējumā precīzi iezīmēta arī pusaudžu psiholoģijas un pedagoģijas problemātika. Kā nosargāt emocionāli trauslu pusaudzi, kurš pasauli vēlas un spēj redzēt tikai melns-balts kategorijās? Un konflikts notiek inteliģentā, pietiekami situētā ģimenē! Tādēļ saskatu, ka Gruzdova veidotais teātra stāsts ir nepilngadīgās Aņas traģēdija. Viņai ir pārliecība, ka tēvs viņu nesaprot, māte neklausās, skaistais kā Maskava Boriss "piečakarē", Mišonkulis aizbrauc… Bet mums no malas var šķist – meitene nošaujas nieku dēļ! Alises Polačenko atveidotās Aņas tēlā ierakstīts kaut kas no Pavļika Morozova leģendas: bērns idejas vārdā spēj nodot pat vecākus. Jaunas meitenes psihes labilitāte var būt svarīgs iemesls, lai kļūdītos un neadekvāti uztvertu realitātē notiekošo. Alises Polačenko spēle gan vedina domāt, ka īsti vēl nav atrasta Aņas rīcības motivācija un attaisnojums.

Būtiski, ka attieksme pret "16.marta" faktoru iestudējumā nav viennozīmīgi nopietna vai galēji komiska. Gan luga, gan izrāde precīzi uzrāda, ka agresiju un naidu kurina politiķi. Bet cilvēki, kā lugā saka Boriss, iet tur, kur viņus ved. Ar gaumīgu ironiju izrādē pasmaidīts par ultranacionālistiem – kaut vai jaunekļa Ginta lomu uzticot tieši Dmitrijam Petrenko, kamēr Sašu sparīgi un simpātiski atveido Ivars Puga, bet veterānu Mišonkuli cilvēciskojis Uldis Dumpis. Mīļi komiski savās latviešu karavīru lomās ir Ģirts Jakovļevs (Valdis) un Uldis Norenbergs (Paulis), bet reāli mūsdienu džeki ir Ivara Kļavinska Ļoša un Jāņa Vimbas Boriss. Viens uz sevi un tikai savu labklājību centrēts, toties pašironiski asprātīgs; taču, kad runa ir par ģimenes goda aizskaršanu, arī Ļoša vairs nav nekāds miermīlīgais kosmopolīts.

Savukārt Jāņa Vimbas "pleibojs" Boriss apveltīts ar labu ožu nepalaist garām iespējas politiskai karjerai (un ne jau idejas vārdā!). Un nav pat runa par paaudzes vai laikmeta diktētām parādībām. Visos laikos un jebkurā zemē atradīsies varaskāri šeptmaņi vai agresīvi noskaņoti pakalpiņi, kuri sadzīvē varbūt ir itin labi paziņas (kā izrādes Boriss un Gints): iestutējumā Ščerbaka luga asprātīgi paturpināta ar abu politikas jauno aktīvistu draudzīgo sasaukšanos kārtējā "Dinamo" mača gaidās.

Šaurajā un ne visai ērtajā "OKartes" zālē scenogrāfam Reinim Suhanovam visai labi tomēr izdevies radīt daudzdzīvokļu blokmājas minimodeli. Nav tikai tas par visiem simt procentiem izmantots. Lai izrādi padarītu vēl "miesiskāku", varbūt būtu bijis vērts šajos dzīvoklīšos sastrādāt simultānās darbības. Tagad izskatās, ka tie izrādes varoņi, kuri nav attiecīgās ainas fokusā, kaimiņistabās lielākoties bezdarbībā garlaikojas. Iespējams, pārāk liels naturālisms traucētu atklāties lugas vispārīgajiem jautājumiem, tomēr mulsina tukšie zupas šķīvji kontrastā īstai maizei un pēc pavasara tik ļoti smaržojošajam gurķim; vien mehāniska darbošanās notiek ap ūdens krāniem; atklāti dekoratīva un traucējoša šķiet durvju klaudzēšana audio ierakstā.

Tags

Ģirts Jakovļevs Izrādes apskats Latvijas Nacionālais teātris Uldis Dumpis

Comment Form