Vērtējums:
Un tomēr ļoti gaidīto vienīgo sezonas baleta klasiskas jauniestudējumu klāj it kā ikdienības, pierastības un rutīnas plīvurs. Ne vienreiz vien diskutēts, ka, lai arī mūsdienās akadēmiskais balets būtu līdzvērtīgs citu mākslas jomu vidū, dejotājiem jādemonstrē perfekta izpildījuma tehnika un spīdoši jāpārvalda aktiermeistarība. Pirmizrādē uz pārējo fona izcēlās vien Margarita Demjanoka, pārliecinoši izpildot Nikijas variācijas, kuras raksturojamas kā vieglas, nepiespiestas, ar izteiktu kantilēnu plastiskā. Savukārt iespaidīgu aktiermeistarību demonstrēja Ringolds Žigis: no uzveduma neatceros viņu dejojam (jo dejas materiāla šim varonim te maz), taču viņa atveidotais Dižais bramins tiešām bija dižs, vismaz divās nozīmēs "bramanīgs", cēls, plašiem žestiem, staltu stāju un ar mēru pašapzinīgs.
Atšķirībā no pierastās prakses, kur "Bajadēra" vairāk bijis drāmbalets (jeb pantomīma ar epizodisku padejošanu abos pirmajos cēlienos), horeogrāfam Aivaram Leimanim tiešām izdevies skatuves stāstu padarīt dinamiskāku un dejiskāku. Kaut atsevišķi akcenti – piemēram, faķīru rotaļas ar sadomazohistiskajām pletnītēm, nav saprotami. Seksuālām fantāzijām gan vietas šajā stāstā ir pārpārēm – tik daudz skaistu, kairu jaunu sieviešu (balerīnu) augumu! Tomēr ārēji attiecības sieviešu un vīriešu starpā ir tik tiklas, tik atturīgas… Kaut uzvedumā taču nav ne autentiskas Indijas, ne puritāniskas Anglijas. Nav šaubu, ka šī ir tikai un vienīgi pasaka ar austrumnieciskiem vaibstiem, līdz ar to droši varētu atļauties lielākas vaļības un improvizāciju, radoši iesaistot arī dejotājus, no kuriem kārtējo reizi, acīmredzot, prasīta vien akla paklausība.
Lētu šovu (kas droši vien tapis par lielu naudu) atgādināja milzu ziloņa aizripināšana pāri skatuvei. Smaidu raisīja dekoratīvo papagaiļu enerģiskā vicināšana Dejā ar papagaiļiem. Cirka numuriem līdzinājās Manu deja (Nataļja Lipska) un Zelta dieva solo (kaut Intara Kleinhofa centība vienmēr spēj noturēt uzmanību). Pagalam ilustratīvi iestudēts čūskas kodiens Nikijai. Tik daudz visādu nieku un tik daudz dejotāju… Pirms pirmizrādes uzveduma veidotāji lepojās, ka dalībnieku uz skatuves būšot tuvu simtam. Zināms gan, ka amatieru deju kolektīvos pat provincē uz lielajiem atskaites koncertiem vienotos uzvedumos veiksmīgi tiek saorganizēti pat vairāki simti dejotāju.
Vērojot, "Bajadēru", radās iespaids, ka ar šo horeogrāfiju + pantomīmu iespējams tiktu galā arī baletskolas audzēkņi vieni paši. Ja nu varbūt trešais – baltais cēliens būtu cietāks rieksts. Taču to jau varētu arī neiestudēt – tāpat nav skaidrs, kurā pasaules malā šī ēnu valstība atrodas. Vismaz kordebaleta dejotājām pirmajos cēlienos visām ir melnas parūkas, bet, spriežot pēc meiteņu blondajām galviņām trešajā cēlienā, ēnas dejo kaut kur Ziemeļos. Neizpratni rada arī neizturamā puanšu klabēšana. Vai tas ir efekts vai defekts? Jeb varbūt "klabēšana", piemēram, ēnām nāk līdzi no dzīves kā lāsts – kura bijusi nevainīgāka, tai mazāk klab? Margaritas Demjanokas Nikija gan arī ēnu valstībā dejo jūtami klusāk. (Labi, ka vismaz prīma zina, kā cīnīties ar šo blakusefektu.) Turklāt baltajā cēlienā īpaši nevar nedomāt par tehnisko izpildījumu: laikam nav viegli mūsu baletā atrast 24 balerīnas (lielākās trupās dejo arī 32 meiteņu kordebalets), kuras ideāli jūt līdzsvaru, arī uz vienas kājas stāvot. Tātad vēl jo vairāk – varbūt tiešām strīpot trešo daļu? Kā tas pirms 100 gadiem tika darīts ar tempļa sabrukšanas cēlienu, jo Marijas teātris Revolūcijas laikā apbrīnoto specefektu radīšanai bija zaudējis gan mehāniķus, gan iekārtas.
Grūti noticēt, vai šis balets devis ko jaunu baleta trupas dejotājiem, bet publikai gan košums un vizuālais vēriens droši vien patiks.