Izrādes apskats: Balets pustumsā, turpinot krīzes tradīcijas
Foto: Publicitātes foto

LNO baletā, turpinot krīzes tradīcijas, tikko iestudēta igauņu horeogrāfa Tīta Herma balets "Kamēliju dāma", kas pirmizrādi piedzīvojis jau 2006. gadā Igaunijas Nacionālajā operā. Ar tradīciju domāju - ņemt jau gatavu iestudējumu un pārlikt uz mūsu skatuves. Tomēr atkal trāpīts garām desmitniekam, jo jauniestudējums ir garlaicīgs un vizuāli drūms (scenogrāfs un tērpu mākslinieks Eldors Renters, gaismu mākslinieks - Klauss Gerdics).

Vērtējums:

Varbūt ir vērts padomāt par to, ka - ja arī finansiālās iespējas ir ierobežotas, sezonā plānot tikai vienu jauniestudējumu, koncentrējot visus resursus, lai gala produkts tomēr attaisnotu sevi? Un, vai krīzes laikā lielāka jēga nebūtu algot vietējos māksliniekus?

Pusi no visa iestudējuma dejotāji tikai pastaigājas un spēlē pantomīmu, iztēlojot smagas ciešanas, nebeidzamas rūpes un liktenīgas mokas. Dažbrīd gan pavīd arī līksme un prieks, taču drūmais kaleidoskops (kurš arī burtiski ir centrālais elements scenogrāfijā), tumšbrūnā un pelēkzaļā krāsu gamma kostīmos, kā arī krēslas gaisma rada visai nomācošu atmosfēru. Jā, protams, stāsts ir par pāragri mirušu jaunu sievieti. Skumji. Taču, lai cik arī salkani banāls nebūtu Dimā (dēla) romāns, to pārlasot rodas pārliecība, ka šis stāsts par brīnumdaiļu un diloņslimu metresi ar neparasti skaidru dvēseli baletam ir ļoti, ļoti piemērots. Turklāt tas dod iespēju uzburt franču augstākās sabiedrības spožumu un vitalitāti. Kaut vai kontrastam ar nāves tuvumu. Bet Tīta Herma versijā iestudējums sirgst ar garlaicīgu nolemtību, bet horeogrāfija ir pārsteidzoši piezemēta.

Lai uzsvērtu, ka šo stāstu stāsta Armāns Divāls (pirmizrādē Raimonds Martinovs), izrāde sākas ar viņa solo numuru, kurā uzreiz ir jāatklāj gan dvēseles ciešanas, gan sirds sāpes. Grūts un reizē nepateicīgs uzdevums - jo bez ievada uz līdzenas vietas jāpārliecina skatītājs par jūtu patiesumu. Savukārt Margeritas (Elza Leimane- Martinova) patieso jūtu pasauli jāatklāj solo dejai guļamistabā, kam seko daiļās kurtizānes murgs. Ar izvirtību motīviem un nāves priekšnojautām to ilustrē dejotāju ansamblis. Taču klišeju virsotne ir otrā cēliena nāves skats, kurā Melnās silfīdas (mēslu mušu elektrozilzaļu toņu tērpos) saklāj uz Margeritas galvas melnus lakatus... Visai kokains un stīvs diemžēl ir arī abu mīlētāju gaiši saulainās vasaras attēlojums - horeogrāfija ir plāna, bet aktieriski vien to grūti piepildīt. Kaut dejotāji, cik nu iespējams, cenšas.

Bail, ka drīz jau sāks aizmirsties tie laiki, kad baletā katru jauniestudējumu varēja gaidīt ar aizturētu elpu. Gan tāpēc, ka strādājuši horeogrāfi ar lielo burtu, kādi ir Boriss Eifmans un Vladimirs Vasiļjevs; gan radīta jauna oriģinālmūzika (kāda pērle pati par sevi vien bija Artura Maskata mūzika baletam "Bīstamie sakari"!); līdz šīm ne reizi nav pievīlusi baleta zelta klasika Aivara Leimaņa veiksmīgajos iestudējumos; tāpat būtisks vienmēr bijis vizuālais ietērps - lai atceramies, ka "Riekstkodim" taču scenogŗāfiju un tērpus veidojis pats Aleksandrs Vasiļjevs, bet atjaunotajā baletā "Dons Kihots" aplaudējām scenogrāfam Mārtiņām Vilkārsim; un neaizmirstams gandarījums allaž bijis par veiksmīgām dejotāju debijām lielajās lomās (kāds pārsteigums bija Andris Pudāns "Smilšu vīrā"!). Bet vai kāds pēc pāris gadiem atcerēsies šo "Kamēliju dāmu"? Jaunais iestudējums ir nekas vairāk kā ķeksītis - lūk, mums jauns iestudējums. Jā, dejotajiem ir bijis darbs un orķestris Ferenca Lista mūziku Atvara Lakstīgalas vadībā atskaņo koši. Bet ar to tā kā lielajam baletam būtu par maz, vai ne?

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form