Izrādes apskats: Balets 'Romeo un Džuljeta' mūsdienās
Foto: F64

Pirmās emocijas, kas man radās ieraugot jauniestudētā baleta "Romeo un Džuljeta" tēlotāju sastāvu, izraisīja Viktorijas Jansones vārds. Viņa bija mana Džuljeta nr. 1 iepriekšējā iestudējumā. Jaunajā, Valentīnas Turku un Leo Mujica iestudējumā Viktorija Jansone ir lēdija Kapuleti, tātad Džuljetas māte.

Vērtējums:

Laiks ir nežēlīgs un, neticami, pagājuši jau 15 gadi kopš "Romeo un Džuljetu" mūsu Operai uzdāvināja slavenais krievu horeogrāfs Vladimirs Vasiļjevs. Pa šo laiku citā pasaulē pārcēlies arī toreizējās Džuljetas emocionālais partneris - lieliskais Aleksejs Avečkins. Citējot Šekspīra oriģinālu, var vien nopūsties un teikt "nav stāsta skumjāka..."

Toreiz varējām būt lepni, jo Vladimirs Vasiļjevs ar mūsu izpildītājiem bija ļoti apmierināts. Kaut drusciņ, kaut neoklasikā līdzināties Maskavas Lielajam teātrim, tas ir kaut kas. Ir pagājis pusotrs desmits un uz mūsu Operu atceļojis oriģināls no Slovēnijas Nacionālā teātra. Vai kāds maz ko dzirdējis par šo Slovēnijas teātri? Taču šodien Lielā teātra vietā kopējam Slovēnijas baleta trupu.

Protams, šodien ir pilnīgi cita vēsturiskā situācija. Nav brīnums, ka Horvātijā dzimusī horeogrāfe, jaunās koncepcijas autore Prokofjeva partitūrā visjūtīgāk saklausījusi tieši Naida deju, kas šajā versijā ieskanas daudz biežāk un uzstājīgāk nekā oriģinālā. Arī idejiski motīvs "zobs pret zobu" caurvij visu skatuves stāsta notikumu - kordebalets uzsvērti izkārtots divās naidīgās nometnēs. Kontrasts ievērots arī kostimērijā (Leo Kulašs): viena karojošā nometne ieģērbta purpursarkanā,  otra - pelēkzilā toņu gammā.

Izrādi skatījos 14.janvārī, neseno Parīze notikumu kontekstā, turklāt gadu jau satraukti sekojam Krievijas un Ukrainas attiecībām. Vai visos Latvijas teātros ir vismaz viens iestudējums, kas vairāk vai mazāk rezonē ar pārmaiņām un notikumiem tuvajā pasaules telpā. Pārsteidzoši, aktualitātes ienākušas pat tik noslēgtā telpā kā baleta skatuve.

Smagos zobenus savās rokās ņem arī sievietes. Kā Viktorijas Jansones lēdija Kapuleti, sāpīgās dusmās par zaudēto radinieku, ar ieroci atvēzējas tā, ka man bail paliek pat skatītāju zālē, nemaz nerunājot par kordebaleta inscenēto baiļpilno atkāpšanos kulisēs. Viktorija Jansone Džuljetas mātes tēlu piepilda ar ārkārtīgi spēcīgu dramatismu. Šķiet, viņa Kapuleti lomā reizē ar mātes ciešanām pardzīvo visas tās pasaules ciešanas, kuras cēlušās vardarbīgu notikumu rezultātā, un man šī mazā epizode izrādē kļuva par emocionālās kulminācijas vietu.

Grūti uzminēt, cik tā ir horeogrāfu iecere, cik atdevīgs Artura Skuteļska aktierdarbs, bet jaunajā iestudējumā arī Tibalts ir īpaši agresīvs. Šķiet, viņš to vien ir gaidījis, lai kādi notikumi viņam radītu iespēju zvērīgi paplosīties. Arī savu partneri - Ievas Rācenes Kurtizāni - dejotājs metā un nikni grūsta. (Starp citu, jaunievedums - Turku koncepcijā ar partnerēm "apgādāti" gan Tibalts, gan nosacīti arī Merkucio, kuram piešķirta Kolumbīne.)

Valentīnas Turku iestudējums pārsteidz ar galvu reibinošu dinamiku. Apmēram trīs stundu garais Sergeja Prokofjeva oriģinālais opuss noīsināts līdz nepilnām divām stundām, garo starpbrīdi ieskaitot. Sapresētā laika izjūta, vajadzība lēmumus pieņemt ātri un dzīvi nodzīvot koncentrēti acīmredzot ir mūsdienu situācijas tiešs atspulgs.

Interesanti bija salīdzināt toreizējos dejotājus, kas tagad atveido vecāku paaudzi. Piemēram, viens no iepriekšējā iestudējuma Tibaltiem, Ringolds Žigis tagad redzams Kapuleti lomā - viņš ir iznesīgs, ar ļoti stingru stāju, kategorisks, pārliecinoši reprezentējot tos, kam šajā "spēlē" ir galvenā teikšana. Dejotāja aktiermeistarībā jūtams, ka viņš kā personība ir nobriedis, tādēļ uz skatuves ņem sev vietu droši un pārliecinoši. Ja kaut puse no šodienas Ringolda Žiga skatuviskā spēka būtu bijusi uztverama Džuljetas bralēna lomā...

Jaunajā iestudējumā gandrīz nepamanīts paliek Banvolio. Pieļauju, ka ne tikai Germanam Ševčenko nebūs viegli līdzināties izcili vieglajam augstlēcējam Intaram Kleinhofam, kas iepriekšējā iestudējuma Romeo trīs draugu brālībā Benvolio izcēlās ar atraktivitāti un augstu tehnisko meistarību.

Romeo trijotnē būtiska loma ir arī Merkucio tēlam, ko Turku versijā vairāk var pamanīt II cēliena sākumā, kad Merkucio izklaidē ļaudis. Acij tīkami gan ir vērot, cik labi vispār organizētas "masas" - katram dejotājam dots kāds kustībā mērķtiecīgs uzdevums un kordebalets ar to tiek galā ļoti veiksmīgi (nav jau unisons!).

Taču raibais masu skats šeit tomēr šķiet organizēts vien kā kustīgs fons vēstulei, ko Džuljetas aukle nes Romeo. Un, kad dejo Romeo un Džuljeta, skatuve no visa liekā (gandrīz no visa, bet par kolonnām beigās) ir atbrīvota, ļaujot izpausties Evelīnas Godunovas Džuljetas pūkas vieglumam un atstājot telpu viņas plašajam solim. Labs balsts viņai ir Artura Sokolova Romeo. Viņi ir divi nevainīgi un tīri jaunieši, kuriem, acīmredzot, jāziedo savas dzīvības pasaules naida un stulbas iecirtības priekšā. Un nekas nav mainījies šo 400 gadu laikā, kopš dzīvoja un savu pasaules ainu lugās ierakstīja Viljams Šekspīrs.

Īpašas uzmanības vērtas jaunajā inscenējumā ir milzu kolonnas (scenogrāfs Marko Japels), kuras pa skatuvi tiek stumdītas ar apbrīnojamu vieglumu. To dara paši dejotāji, katrai ainai kolonnas sastumdot paredzētajās vietās. Paradoksālā kārtā iespaids tomēr rodas diletanstisks, jo izrādes traģisko fabulu šī komiksa estētikai vairāk piederīgā dekorācijas elementu bīdīšana  padara smieklīgu.

Var jau būt, ka esam izlutināti ar Latvijas izcilo scenogrāfijas kultūru, skolu un tradīcijām, un tāpēc ainā, kurā dejotāji (kopā ar maskētiem skatuves strādniekiem) eleganti pāris kolonnas nogāž šķērsām, vienu "pārlaužot" uz pusēm un laikam jau pompozi iezīmējot "pasaules lūzumu", man ir kauns par to, ko redzu. Var jau būt, ka pasauli (tostarp teātra iestudējumus) vajag uztvert vieglāk, respektīvi kā komiksu: aizej uz Operu, divās stundas izskrien cauri šai senajai pasakai par mīlu un skrien dzīvot tālāk...

Tags

Balets Izrādes apskats Viljams Šekspīrs

Comment Form