Vērtējums:
Kopumā viencēlienu vakars atgādina kārtīgu kapustņiku, kurš tiek pasniegts ar "satriecošu" koncepciju: Maskata/Pastora Tango "savilkts" ar uguni, klasiskā baleta pērle Pas de Quatre ar gaisu, Zuskas "Marijas sapnis" ar ūdeni un "dižākā mūsu laika dejas stāstnieka" (citēju programmiņu) Jurija Vamoša "Erda" ar zemi.
Diezgan primitīvi, bet būtu vēl piedodami, ja programmā šīm pasaules stihijām nebūtu arī primitīvo skaidrojumu – kas ir zeme, uguns utt. Tikpat primitīvi (kā no interneta pa taisno izgoglēti) šoreiz programmiņa arī informē par projektā iesaistītajiem komponistiem un horeogrāfiem. Bet nu, kaut kā jau produkts jāiesaiņo ir, naudas nav, strādāt apnicis, kaut kas jauns publikai jāpasniedz. Nu tad "kaut kas" jau arī ir sanācis. Ja nu ko gribētos labu pateikt iestudējuma programmiņas sakarā – labi, ka no tās izkritis "dejas burvja" (atkal citēju) Vamoša režijas norādījumi "Erdai", kas tiek dalīti uz atsevišķām lapiņām, tāpat kā konkrētā vakara dejotāju sastāvs. Režijas norādījumus starpbrīdī izlasīju un palika slikti. Mēģināju sevi aprāt, ka droši vien nespēju vai nemāku uztvert neko patiešām smalku, globālu, pārpasaulīgu un cerēju, ka ar pašu dejas "Erdu" viss būs kārtībā. Bet viencēliens diemžēl izrādījās estētiskas šausmas un ētiskas ciešanas.
Pirmkārt, pirmizrādē man neizsakāmi žēl bija Viktorijas Jansones, kura tiešām godprātīgi pildīja horeogrāfa idejas Nornas lomā – monstrozi lokoties, daiļi stāvot vai dziļdomīgi veroties publikā. Taču, vai tas ir tas, par ko varētu sapņot savai profesijai neikdienišķi gudra, īpatnēji skaista, sievišķīgi noslēpumaina un dažādai dejai atvērta balerīna?! Ja jānorij kas tāds caur obligātu piedalīšanos teātra piedāvātos projektos, tad nebrīnos, ka naktīs dejotājs sāk murgot – kādēļ vispār izvēlējies šādu profesiju. Tāpat tramīgu mani darīja Alekseja Avečkina neizteiksmīgi pārbolītās acis. (Kaut vai salīdzinot šīs pašas acis tikko nodejotajā "Tango", kad viņš burtiski lidoja horeogrāfijā un staroja dejas kaislībā.) Turklāt vēl perversā epizode ar Nornas roku uz Vīrieša ģenitālijām. Brrrr… Par ko dejotājiem un skatītājiem tādas ciešanas?
Aivars Leimanis priekšvārdā izsakās, ka "šī izrāde ir īpaša". Un "Erda" tiešām tāda ir: pilna ar prastumu, bezgaumīgām klišejām, aprobežotu pasaules uztveri un visai amatniecisku izpildījumu. Tieši tāpat kā ar visu lielo projektu, kura "iesaiņojums" ir pat ļoti gaumīgs, arī "Erdas" skatuviskais ietērps ir tēlains, dzīvs, dinamisks, un brīžiem pat oriģināls (Klauss Gerdics un Maikls Skots). Un kur vēl vārdos neaprakstāmā Pētera Vaska mūzika!
Tomēr iestudējumu baudīt traucē "ārkārtīgi spēcīgā optiskā valoda" (atkal citāts no programmiņas.) nejēdzīgā baleta trupas sniegumā. Izskatās, ka drīz no kordebaleta definīcijām vismaz Latvijā pazudīs jēdziens "sinhrona kustība". Tā gan nav tikai horeogrāfa vaina, kuram vajag masu skatus, kas prasa VISA baleta ansambļa iesaistīšanu. Toties horeogrāfam droši vien jau ir sava kustību nozīmju vārdnīca: ja tēls atrodas iekšējas trauksmes stāvoklī, tad kājas un rokas ātri tirinās; ja tēls cieš, tad jābola acis; ja dusmās kādu žņaudz, tad tā, lai skatītājs sāk smieties; ja tiek atspoguļota kaut kā jauna radīšana, tad jāguļ visiem uz muguras ar izplestu šekumu, bet taisnām kājām (jo ļoti smuki izskatās, kad daudzi rindā tā blakus sagūluši un no aizmugures izgaismoti). Brīžiem šī horeogrāfija atgādina klaunādi, brīžiem aerobiku, kur viens priekšā kaut ko rāda, un visi pārējie pēc tam atkārto. Bet fināls atkal ir satriecošs – šķībās durvis uzbrauc debesīs, pēc tam videoprojekcijā pārvēršoties par dormeo virsmatraci, tad dzēšgumiju un visbeidzot izgaistot pavisam…
Par ko bija "Erdas" stāsts horeogrāfa lasījumā? Par kādu dīvainu būtni, kas staigā pa pasauli un pret visiem, ko sastop ceļā, izturas vardarbīgi. Ko mums no tā mācīties? Neticēt reklāmām. Skatītājiem iesaku pēc pirmās daļas labā noskaņojumā doties mājās, jo ar to patīkamam baleta viencēlienu vakaram pilnīgi pietiktu, bet dramatiski skaisto Pētera Vaska mūziku labāk klausīties tam piemērotos apstākļos – koncertā.
Ja vēl daži vārdi par pirmo daļu… Ar Kšištofa Pastora rokrakstu kā allaž patīkami satikties, jo viņš mīl mūziku, mīl dejotājus, mīl balerīnas – visu, ar ko strādā. Un kāda atdeve no dejotājiem! Jo horeogrāfs atrod veidu, kā parādīt labāko, ko spēj dejotāji, nevis apmierina savas ambīcijas. Rezultātā šis viencēliens ir kā košs gaiļu riests, kad vajag sacensību, vai absolūta koncentrēšanās, kad visiem solistiem jābūt vienādi perfektiem.
Parastības plīvurs diemžēl sedza klasisko Pas de Quatre ar jaunajām balerīnām (Ritu Lukaševicu gan tām vairs nevarētu pieskaitīt). Taču diemžēl - vislielākā "vaina" arī ir tieši viņu jaunībā. Šis Žila Pero un Čezares Punji sacerējums labāk piestāvētu īstām, nobriedušām balerīnām un personībām. Kāpēc nesalikt Jūliju Gurviču, Margaritu Demjanoku, Viktoriju Jansoni un Elzu Leimani- Martinovu kopā?! Un nekas nebūtu jātēlo, kolorīti dramatiska četrotne sanāktu pati par sevi.
Pirmizrādē visas jauniņās šķiet vienādas un kokainas, bet R. Lukašēvica izceļas vien mazākā auguma dēļ. Izlaidumam būtu korekti (kuros šī horeogrāfija šad tad parādījusies), bet "īpašai baleta izrādei"… Ak tā, Pas de Quatre laikam bija maza kaprīze jeb paskaidrojums sekojošajam "Marijas sapnim", kurš pats pat sevi ir dinamiski atraktīvs čeha Petra Zuskas viencēliens ar lieliskiem ansambļa puišiem, kas izrādās apveltīti ar samērīgu devu pašironijas. Finālā viņu "aizpeldēšana pa pliko" aizkustināja līdz asarām. Tiešām laba noskaņa, ar kādu pamest Operas namu vēlā rudens vakarā.