Izrādes apskats: Brīnišķīgs apjukums
Foto: Publicitātes foto

Pēc vairāku gadu pārtraukuma Valmieras Drāmas teātrī atgriezies režisors Viesturs Meikšāns. Precīzāk gan būtu teikt – iegriezies, jo VDT vairs nav šī režisora pastāvīgā mājvieta. Atkalsatikšanās ar sava bijušā teātra aktieriem vācu mūsdienu dramaturga Mariusa fon Maienburga lugas iestudējumā bijusi auglīga un radoši veiksmīga.

Vērtējums:

Iestudējuma "Apjukums" (pirmizrāde - 21. novembrī) pamatā ir vācu autora Maienburga luga "Perplex". Darba procesā materiāls apaudzēts ar replikām, komentāriem un intermēdijām, kas atklāj šo to no jautājumiem, ka šobrīd šķiet aktuāli arī iestudējuma radošajai komandai. Komandas darbs jūtams viscaur, ansamblis ir saliedēts kā dūre – brīžiem pat rodas izjūta, it kā katrs no viņiem vienlaikus spēlē gan attiecīgos lugas tēlus, gan paši sevi, analizējot kā savu cilvēcisko, tā mākslinieka dzīves pieredzi.

Kā tiek atklāts izrādes asprātīgajā prologā – dramaturga iecerē aktieriem jāspēlē ar saviem vārdiem, visās lugas epizodēs aktieri cits citu uzrunā kā Māru, Elīnu, Imantu, Mārtiņu. Lielisks paņēmiens, kā aktierus maksimāli personīgi iesaistīt Marienburga uzrakstītajās "identitāšu spēlēs". Aktieri, nemitīgi mainot lomas un tēlu attiecības līdz smieklīgi traģiskam absurdam tiešām spēlējas – ar lielu patiku, atdevi un gaumīgu pašironiju.

Aktieri Māra Mennika, Elīna Vāne, Imants Strads un Mārtiņš Meiers visu izrādes pusotru stundu ir tik atraisīti, tik brīvi "ceļo" no viena tēla uz citu, no vienas epizodes uz nākamo, ka brīžiem šķiet – viņi, iespējams improvizē. Turklāt, izrādes gaitā vairākkārt tiek mainītas arī aktieru un skatītāju attiecības: brīžiem aktieri publiku uzrunā tieši un nepastarpināti, brīžiem ievēro 4. sienas principu, bet atkal citā brīdī – diskutē par to, ir vai nav tur kaut kas spēles telpas otrā pusē.

Otra vērtīgākā iestudējuma kvalitāte – īsajās un asprātīgajās epizodēs tiek izspēlēts desmitiem mūsdienu cilvēkam aktuālu tēmu un problēmu, bet tas tiek darīts ar tādu vieglumu, it kā labs režisors ar labiem aktieriem būtu iestudējis labu salonkomēdiju. Rindā cita aiz citas "iedejo" gan aktualitātes, kas saistītas ar vēsturisko atmiņu, gan cilvēka dažādajām identitātēm, kuras mainās atkarībā no tā brīža ģimenes situācijas, attiecībām ar radiem, partneriem, draugiem, un vēl un vēl.

Paradokss ir tāds, ka absolūti sadzīviski izspēlētā šķietami vienkāršā ikdienas situācija ļauj nolasīt neiedomājami sarežģītus kontekstus. Piemēram, varoņi sava starpā strīdas par savu/mūsu/jūsu teritoriju dzīves vietā vai mēslu savākšanu aiz sevis – bet es, piemēram, ieraugu Krievijas, Ukrainas un pasaules attiecību esenci mūsdienu notikumu kontekstā. Katrā ziņā – absurds ir nepārprotams.

Izrādē atrodamo ideju un tēmu blīvumu vislabāk atskārtu, izrādei beidzoties. Jutos patiešām (patīkami) nogurusi. Iestudējums prasa aktīvu emocionālu un racionālu līdzbūšanau. Emocionālu - jo aktieri spēlē tā, ka gandrīz nepārtraukti ir jautri, bet racionālu, tāpēc, ka "sižets" savērpts ļoti gudri.

Cik daudz atziņu vai pārdomu izdodas izlobīt skatītājam, atkarīgs no tā, cik daudz mieļu būs līdzņemamas, mājās ejot: par citu cilvēku dzirdēšanu un nedzirdēšanu; par jēgā tukšām sarunām komunikācijā; par apsēstību ceļojumos uzņemt tūkstošiem fotokadru; tiešo pirkšanu; auklīšu programmām; gejiem, nacistiem un masku "ballēm" visdažādākajās nozīmēs.

Viesturs Meikšāns savai izrādei radījis ļoti askētisku spēles telpu – trīs sienas, trīs durvis un divi mobili dīvāni. Tas ir gandrīz viss. Toties aktieru spelētās lomas, attiecīgi nedaudz arī kostīmu (māksliniece Ieva Veita) un rekvizītu maiņa atgādina kaleidoskopu. Tajā ir kāds noteikts krāsainu stikliņu skaits, un bildīte mainās, ik reizi to pagrozot.

Zināmu "sakārtotību" un reizē nopietnu komentāru šim intelektuāli jautrajam piedzīvojumam piešķir režisora piemeklētā ērģeļmūzika. Sadzīviski tizlās situācijas cilvēku savstarpējā komunikācija uz šīs mūzikas fona izskatās, mazākais, skumji traģiskas. Tāpat kā horeogrāfes Lindas Mīļās sacerētās kustību pasāžas aktieru neveiklajā izpildījumā.

Maienburga lugā vairāk izjutu tādu kā cilvēka vientulības tēmas dominanti. Viesturs Meikšāns nav tik "apjucis". Kaut arī viņa radītajā pasaulē ieraugām sevi kā greizajā spogulī, sirdī iespējams saglabāt cerību, ka katram vienam šajā absurdā ir iespējams izdzīvot un neapjukt. Ja vien pats gribi domāt, spēj būt kritisks un ieraudzīt lietu dabu arī no malas.

Tags

Izrādes apskats Mārtiņš Meiers Viesturs Meikšāns

Comment Form