Izrādes apskats: Caur spēli par nāvi. Iestudējums 'Otrā pusē' DDT
Foto: Toms Harjo

Mēdz teikt, ka kaķim ir deviņas dzīvības. Taču pat tas nelīdz brīdī, kad mūžībā devies mājas mīlulis, īpaši tad, ja nepatīkamā vēsts skar arī ģimenes jaunākos locekļus. "Dirty Deal Teatro" bērniem un jauniešiem paredzētā repertuāra "Šmulītis" jaunākā izrāde "Otrā pusē" piedāvā aizraujošu ceļojumu kaķa daudzajās dzīvībās, vienlaikus neuzstājot uz vienu un gatavu recepti nāves kā fakta pieņemšanai un paziņošanai.

Vērtējums:2

Kā par izrādes tapšanu teikuši tās autori, radošās komandas dalībnieki, ar laiku nāve kļūst aktuāla un rodas nepieciešamība par to runāt. Taču – kā? Arī psihologi cenšas nošķirt bērna attīstības posmus, kuros par nāvi jārunā nedaudz citādi, varētu pat teikt – nevis skaidri, bet aplinkus. (Kā ar bērniem runāt par nāvi – plašāk var lasīt “Cālis.lv” rakstā šeit.) Lai arī pavisam maziem bērniem izpratne par to, kāpēc kaķītis pēkšņi ir palicis pie veterinārārsta vai nu dzīvos debesīs, var rasties ar laiku, skolas vecuma bērni šo neizbēgamo procesu sāk apjaust tā īstajā nozīmē. To gan izrādes veidotāji apskata vien daļēji, piedāvājot savu versiju par mājdzīvnieka – kaķa – nomiršanu.

Nē, šajā izrādē nebūs nāve tās “ierastajā” izskatā – ar melnu apmetni un izkapti. Nāve pārtop dzīvībā, savukārt tā – par nāvi, sanākušajiem skatītājiem vēstot par neizbēgamo ciklu, proti, ka nekas nav mūžīgs, bet allaž rodas kaut kas jauns, tāpēc ilgstošām skumjām nav pamata. To gan ir vieglāk pateikt, nevis izdarīt.

Noteikti daudzi no bērniem un, saprotams, pieaugušie būs dzirdējuši, ka kaķim ir deviņas dzīvības, un izrādē rādīts viens no šī mīta iespējamiem atrisinājumiem. Kamēr kāds uzskatīs, ka deviņas dzīvības nozīmē – kaķis var krist no augstumiem un allaž (vismaz vairākas reizes) izdzīvot, cits ticēs, ka kaķis pēc nāves pārdzimst citā būtnē. Izrādē asprātīgi apspēlēta iespēja, ka kaķis pēc nāves var pāriemiesoties tīģeri, bet tīģeris, piemēram, tārpiņā vai pat kādā viendienītē. Taču, lai arī tas ir vien pieņēmums un mēģinājums atvieglot kaķa nāves faktu, izrādē iezīmējas arī plašāks konteksts – ka var būt dzīvnieki un citas dzīvas būtnes, kas aizsaulē dodas ne vecuma, ne slimību dēļ. Dažiem nepaveicas, daži vienkārši radušies, lai uz Zemes dzīvotu vien dažas stundas vai dienu. Tas rosina novērtēt ik mirkli, kas pavadīts ar tuvo dzīvnieku vai cilvēku, paturot prātā, ka jāpriecājas par doto laiku kopābūšanai.

Izrādes dramaturģiskā materiāla autores ir režisore Laura Čaupale un Lote Eglīte, taču, kā vēstīts vēl pirms izrādes, tekstā iekļauti arī teicieni un notikumi, kurus izstāstījuši iestudējuma tapšanas vajadzībām izveidotās bērnu fokusgrupas dalībnieki. Skatoties izrādi, nešķiet, ka aktieri kaut kādā mērā “iztaisītos” vai pārspīlētu vienu vai otru darbību, jo katram, kas bērnībā spēlējis mēmo šovu, ir sakautrējies pārējo spēlētāju priekšā un juties neveikli, spēles nosacījumi būs labi zināmi. Bikli, bailīgi, kā tikko nokļuvuši svešā vietā, aktieri kopā ar skatītājiem iedomājas un izspēlē dažādus scenārijus, kur varētu būt pāriemiesojies kaķa gars un kā viņš dzīvotu dotajos apstākļos.

Izrādes apskats: Caur spēli par nāvi. Iestudējums 'Otrā pusē' DDT
Foto: Toms Harjo

Visi izrādes aktieri sevi jau veiksmīgi pierādījuši iestudējumos citos teātros. Elīnai Vaskai, kura veiksmīgi debitējusi Rajas lomā Renāra Vimbas 2016. gada filmā “Es esmu šeit” un tās dēļ izvirzīta kā viena no 10 uzlecošajām zvaigznēm Berlīnes starptautiskā kinofestivāla programmā “Shooting Stars”, šī nav pirmā loma teātrī. Šajā sezonā viņa sevi spilgti pieteikusi arī Dailes teātra izrādē “Mīļākais” (rež. Genādijs Ostrovskis), atveidojot puiku.

Savukārt Ance Strazda par spurainās un dumpinieciskās Kitijas lomu teātra “TT” izrādē “Dāmas” saņēmusi “Spēlmaņu nakts 2015/2016” nomināciju “Gada jaunā skatuves māksliniece”, bet Reiņa Botera un kolēģu darbs tajā pašā gadā ievērots nominācijā “Gada mazās formas izrāde”, kur iekļauta Vladislava Nastavševa izrāde “Melnā sperma” (Ģertrūdes ielas teātrī).

Taču gūtā atzinība nekavē aktierus kļūt par bērniem, ziņkārīgi, brīžiem pat ačgārni iepazīstot pasaules kārtību un cenšoties izprast lietu kārtību, un nebaidoties kļūt smieklīgiem. Trijotne veido jauneklīgu un atraktīvu izrādes kodolu, kas vairākkārt paplašinās un pat ieiet skatītāju zālē. Ikviens, kas to vēlas, var kļūt par daļu izrādes un kopīgā piedzīvojuma, un tiešā veidā līdzdarboties deviņu dzīvību pētīšanā.

Izrādes apskats: Caur spēli par nāvi. Iestudējums 'Otrā pusē' DDT
Foto: Toms Harjo

Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone telpu piepildījusi ar vairākiem baltiem palagiem, kas kalpo gan kā aizslietņi, gan upes un ezeri, gan noder arī ēnu teātrim. Telpā atrodas gandrīz viss, kas katram pieejams savā mājoklī, izņemot dažāda lieluma riepas, uz kurām sēž mazākie skatītāji un kuras spēles telpā kustina, un kā rekvizītus izmanto aktieri. Izrādes kontekstā apaļās riepas ir kā Saules zīme, kā mūžīgās kustības un dzīvības simbols, vēstot, ka pēc nāves allaž nāk dzīvība, taču tās formas var būt visdažādākās. Aktieri veikli izmanto rekvizītus, riepas, palagus un mazākos priekšmetus, lai radoši attēlotu notikumus un rosinātu bērnu fantāziju. Gluži kā mēmajā šovā, nekas netiek pateikts priekšā, notikumi kā mazi pavedieni un puzles gabaliņi līp kopā un veido vienu pasauli.

Varbūt reinkarnācijas jeb atdzimšanas, pārdzimšanas būtību bērniem varētu būt grūti izprast, aktieri izspēlē un iedomājas ceļojumu apkārt pasaulei deviņās dzīvībās. Iespējams, tas ir viens no veiksmīgākajiem risinājumiem, kāds rasts šīs izrādes konceptā, proti – īsumā ieskicēt dažādu tautu nāves un bēru rituālus, vienlaikus pamatoti izsakot pieņēmumus, kā viena vai otra dzīvā būtne varētu iet bojā. Kam ticēja Senajā Ēģiptē? Vai pastāv būtnes, kuras var nodzīvot tikai vienu dienu? Kāpēc atsevišķās pasaules valstīs ir bīstami pārvietoties pa ielu? Režisore kopā ar aktieriem izveidojusi vairākus mazus, atsevišķus fragmentus, pat etīdes par tēmu “mana dzīve Anglijā/Indijā/…”, kurus caurvij dzīves un nāves motīvs. Skatītājs nemanot kļūst ne tikai par deviņu dzīvību aculiecinieku, bet arī par nelielas vēstures un ģeogrāfijas lekcijas studentu. Tādējādi izrāde nepaliek vien parastas bērnu izrādes ietvarā, kur raksturīgs vizuāls krāšņums un primitīvs saturs, bet gan rada papildu dimensiju nāves faktam un tā attēlošanai pat starpkultūru kontekstā.

Izrādes apskats: Caur spēli par nāvi. Iestudējums 'Otrā pusē' DDT
Foto: Toms Harjo

Jāpiebilst, ka izrāde nebūt nav tāda, kas garlaikotu jaunajiem cilvēkiem līdzi atnākušos vecākus. Izrādes autori stāstījumā iekļāvuši gana daudz ikdienā izmantotas frāzes par nāves tēmu (“aiziet pa skuju taku”, “nolikt karoti” u.c.), kas mazam bērnam vēl nevar radīt frazeoloģisma paralēlo nozīmi, taču pieaugušajiem lieku reizi atgādinātu par šķietami vienkāršajiem vārdiem, kurus izmantojam, cilvēkam vai dzīvniekam aizejot mūžībā. Tas vēlreiz atgādina, ka, piemēram, “aizmigt mūža miegā” ne vienmēr būs pareizākā frāze, ko mazajam cilvēciņam pavēstīt, jo tā var radīt bailes no aizmigšanas vakarā vai pat uztraukumus par vecākiem, kuri arī devušies gulēt.

Nāve nav viegla tēma, par ko runāt. Līdzīgs, teju vai eksperimentāls projekts “Pasaka par veco nāvi” Ģirta Šoļa režijā pirmizrādi piedzīvoja 2015. gadā, taču to nebūt nevarēja dēvēt kā bērnu pasaku par nāvi (izrāde raksturota kā marionešu izrāde pieaugušajiem). Tajā mirusī dzīvā būtne nedzīvoja vis deviņas dzīves, bet devās aizsaulē, apkaisīta skaistiem ziediem.

Savukārt “Otrā pusē” ir veiksmīga “bērnu spēlīte”, ko katrs izrādes skatītājs savām rokām var izspēlēt arī mājās. Nav ne sarežģītu rekvizītu (izņemot lielās un smagās riepas), ne obligāti nosacījumi norises vietai. Būs gana vien ar spilgtu iztēli, kā izmantot istabas priekšmetus dažādu būtņu iedzīvināšanai. Taču joprojām paliek aktuāls jautājums – ko darīt, kad devītā dzīvība beidzas? Vai iedomāto spēlīti pārtraukt gluži kā rotaļu istabas vidū, izlikties, ka devītā nāve vēl nav beigas, un atgriezties realitātē, “nāves jautājumu” atstājot atvērtu? Ir skaidrs, ka par dzīvnieka, arī cilvēka aiziešanu vecākiem un bērniem ir un būs jārunā arī mājās. Kā paziņot par nāvi un kā ar to palīdzēt samierināties – izrāde gan nepiedāvā. Tas jāprāto pašiem vecākiem, un ar fantāziju tad noteikti nevajadzētu aizrauties.

Tags

Dirty Deal Teatro Elīna Vaska Izrādes apskats recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form