Izrādes apskats: Cik nevainīga ir Jūlijas jaunkundze?
Foto: Daina Geidmane

Pēc "Hedas Gableres" Liepājas teātrī Laura Groza-Ķibere turpina pētīt sarežģītu, fatālu, bet arī spilgtu un valdzinošu sieviešu raksturus. Ar spēcīgu savas paaudzes aktieru trio – Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu, Kristīni Nevarausku un Daini Grūbi – režisore Dailes teātrī iestudējusi vēl vienu mūsdienu dramaturga Patrika Mārbera pasaules klases dramaturģijas adaptāciju – "Pēc Jūlijas jaunkundzes".

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Fona radītās neskaidrības

Augusta Strindberga "Jūlijas jaunkundzes" (1888) darbību Mārbers, lai arī savu versiju saraksta 1995. gadā, pārnes uz paša dzimteni Lielbritāniju, risinot notikumus uz 1945. gada 26. jūlija nakts fona, kad pirmoreiz vēlēšanās uzvar strādnieku partija. Dramaturgs ne tikai pamaina akcentus visos trīs tēlos, mūsdienīgo valodu un dialogus, atsakoties no Strindbergam piemītošā poētiskā simbolisma un padarot konfliktu tiešāku un asāku (iespējams, arī sadzīviskāku), bet arī iezīmē britiem aktuālāku vēsturisko un sociālpolitisko kontekstu, kas no jauna izceļ šķiru (tātad šajā gadījumā – arī pieredzes un pārliecības) nozīmi Jūlijas un Džona (Mārbera versijā sulainis Žans pārtapis par šoferi Džonu) attiecībās.

Lauru Grozu-Ķiberi, saprotams, interesējis stāsts par mūsdienām, ne 20. gadsimta vidu, tāpēc režisore, saglabājot Angliju kā darbības vietu, atradusi nesenas vēstures sakritību (turklāt Strindberga izvēlētajā jutekliskajā, instinktu atbrīvojošajā saulgriežu naktī) – "Brexit" balsojumu 2016. gada 23. jūnijā. Kad piedāvāts tik laikā, vietā un politiskos notikumos konkretizēts fons, skatītājs par šo to varoņu biogrāfijās, uzskatos un darbībās gan var apmulst. Var tikai piekrist Toma Čevera recenzijā (KDi, 22.04.2018.) jau izvirzītajiem jautājumiem par dažu notikumu atbilstību mūsdienām, piemēram, Kristīnas attiecībām ar baznīcu vai dziras vārīšanu Jūlijas jaunkundzes šķirnes kucei, kas apbērnojusies ar dārznieka kranci.

Kamēr Strindberga Kristīne 19. gadsimta beigās un, iespējams, Mārberga Kristīna 20. gadsimta vidū arī varēja no sirds ticēt, ka "Pestītājs ir cietis un miris pie krusta par visiem mūsu grēkiem"1 un pietiek ar to vien, ka grēki pēc tam tiek izsūdzēti, tad pašapzinīgās, racionālās, vairāk svētdienas brančam piemērotā apģērbā tērptās Kristīnes Nevarauskas kalpones paziņojums, ka viņas krāpšanos ar saimniecības naudu var attaisnot ar uzcītīgu baznīcas apmeklējumu, gribot negribot skan smieklīgi. Aiz matiem var pievilkt arī dažu citu varoņu biogrāfijas faktu atbilstību mūsdienām. Droši vien būtu bijis veiksmīgāk, ja radošā komanda būtu abstrahējusies no sociālpolitiskā fona pavisam, pievēršoties varoņiem tikai psiholoģijas un zemapziņas dzīļu kategorijās, jo šobrīd Dailes teātra skatuves versijā mūsdienas sajaukušās ar Strindberga un Mārbera dotajiem laikiem. Turklāt, kā raksta Līvija Dūmiņa (Kroders.lv, 05.04.2018.), "tā kā Džons savu izvēli referendumā neatklāj, tam nav būtiskas nozīmes Jūlijas jaunkundzes un (..) Džona attiecībās", un "Brexit" kā varoņus ietekmējošs lielums iestudējumā paliek vien dekoratīvā līmenī.

Tomēr

Jūlijas–Džona–Kristīnas attiecības ir spriegas un dinamiskas, mainoties uzvarētājam cīniņā par varu, nākotni un iespēju būt brīvam savā rīcībā un izvēlēs. Turklāt aktieru radītie varoņi, no vienas puses, ciniskajā rafinētībā un pašpārliecināti izspēlētajās manipulācijās, no otras puses, traumatiskās, neveselīgās pieredzes, neirožu un kompleksu radītajā trauslumā par mūsdienām, iespējams, pastāsta krietni vien vairāk nekā "Brexit". Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Jūlija, Kristīnes Nevarauskas Kristīna un Daiņa Grūbes Džons – sākotnēji visi trīs – ir fiziski pievilcīgi un spēcīgi (tieši caur izteikti fiziskām ainām atklājas Jūlijas un Džona savstarpējā seksuālā pievilkšanās un nežēlīgā cīņa vienlaikus), stilīgi ģērbti, ambiciozi un ārēji pašapzinīgi jauni cilvēki – neatkarīgi no viņu sociālā stāvokļa. Austot rītam, situācija gan mainās.

Scenogrāfs -8 "Jūlijas jaunkundzes" ierasto darbības vietu – virtuvi – iekārtojis mūsdienām raksturīgā minimālismā, iekļaujot atsevišķus jēdzieniski visai vienkāršotus vizuālus simbolus – eleganta nažu rinda kā zīme nakts fatālajam raksturam, divas sarkanas santehnikas caurules pie griestiem, simbolizējot Jūliju un Džonu kā divus vienīgos cilvēkus, kurus šajā sterilajā vidē junda kaislības, un tvaiku nosūcēja izlaistie dūmi abu dzimumakta laikā.

Varoņu pievilcību un pašpārliecinātību akcentē arī Jolantas Rimkutes kostīmi, ieviešot atsevišķas rotaļīgas, katra raksturu/lomu izceļošas detaļas. Piemēram, Kristīnes Nevarauskas kalponei ir darbam nepiemērotas augstpapēžu kurpes un pieguļoša kleita, taču to papildina neliels, koķets priekšautiņš un rūpīgi pieglausta matu cope. Savukārt Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Jūlija vispirms tērpta rozā "sieviešu uzvalciņā", kas komplektā ar cirtainajiem, deju karstumā paspūrušajiem matiem un smalkajām papēžu sandalītēm pietiekami akcentē mājas saimnieces auguma aprises un sievietes pašapziņu, bet vēlāk, kad apkārtējiem jānospēlē nabaga pavestās jaunkundzes loma, mājas saimniece ģērbusies skolnieciskos svārciņos, blūzītē un zeķītēs ar rišiņām.

Kad Jūlija un Džons uzsāk sākotnēji nevainīgo flirta spēlīti, viņi savā personības mērogā šķiet vienlīdz lieli un spēcīgi. Pa kārtai plēšot katrs savu iekšējo dēmonu un kompleksu radītās brūces, kas iepriekš bija dziedētas aiz pašpārliecinātības, pat augstprātības maskas, Jūlija un Džons sabrūk viens otra priekšā, atļaujoties būt godīgi savā "neglītumā" – pieredzes un audzināšanas diktētajā deformētajā izpratnē par attiecībām un savu lomu pasaules kārtībā. Ja kādam jābūt nakts uzvarētājam, tad, racionāli izvērtējot, tā ir Kristīna, kas uz situāciju spēj paskatīties ar vēsu prātu un drosmīgi izmanto notikušo savā labā. Kristīne Nevarauska nospēlē tādu mājas kalponi, kas zina savu vietu, tomēr nenovērtē sevi par zemu, kas neizliekas par labāku vai cēlāku esam, tomēr spēj saglabāt stāju un pašlepnumu nodevīgā līgavaiņa un "kritušās" saimnieces priekšā. Jau no paša sākuma Kristīnas pašpārliecinātība vienādojama ar rāmumu, kamēr Jūlijas un Džona – ar urdošu nemieru.

Izrādes pirmajā daļā Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Dainis Grūbe spēlē tā, ka nevar īsti pateikt, kurš kuru pavedina. Tomēr otrajā daļā, kad abi pārgulējuši, līderos arvien straujāk izvirzās Jūlija. Dainis Grūbe skaidri iezīmē Džonu kā kompleksu nomocītu vīrieti, kurš salūst pavisam, kad viņa drosmi un rīcībspēju izsmejot apšauba kā Kristīna, tā Jūlija. Šķira, šķiet, rit Džona asinīs, jo no mūsdienu aspekta sociālie apstākļi nevarētu kavēt jauno, inteliģento vīrieti mainīt savu dzīvi vai būt kopā ar sava darba devēja meitu. Sākotnējais karjerists ar plāniem kāpt uz augšu atklājas kā vājo plaušu dēļ demobilizēts (vīrieša pašapziņai – tātad izbrāķēts) karavīrs, kura dzīvi diktē līdz zemapziņas dziļumiem ieskaņojies kalpības sindroms. Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Jūlija savukārt notur savu snobisko saimnieces ampluā, manipulējot un rotaļājoties ar emocionāli dažādiem stāvokļiem – te trausla, te atkal nekaunīga, te asa un rupja, te aizvainota un apjukusi, te pievelk, te atgrūž –, tāpēc, kad sieviete runā par tēva un mātes slimīgo ietekmi uz viņas personību, nevar izslēgt, ka arī šī ir tikai ciniska spēlēšanās ar pagātnes pieredzi.

Abi pirmoreiz pārkāpj fizisko un emocionālo barjeru, kad Jūlija maigi norauš spalviņu no Džona acs kaktiņa, kas, visticamāk, tur nokļuvusi no jaunkundzes ekstravagantās somiņas – vistas zelta ķēdītē. Tomēr, lai arī glīta un trausla kā porcelāna lellīte, Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Jūlija pati nav naiva vistiņa, ko tik viegli varētu pavedināt glītais, staltais šoferis. Šī Jūlija ir pietiekami rafinēta un savā rīcībā pārdroša, lai apšaubītu viņas nevainību, tāpēc pārmetumi Džonam par goda laupīšanu izskan vien kā pašironiska koķetērija. Tikai nav skaidrs, kāpēc šī Jūlija, pavedinājusi un pēcāk saminusi sava tēva kalpotāju, izvēlas padarīt sev galu. Iespējams, eksistence tik tiešām ir nepanesama, bet tikpat labi – vien neapdomība pēc plosošās nakts.

1 Kristīnes teksts A. Strindberga "Jūlijas jaunkundzē". Strindbergs A. Jūlijas jaunkundze. 1995, 62. lpp.

Tags

Dailes teātris Ilze Ķuzule Izrādes apskats Laura Groza-Ķibere recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form