Vērtējums:
Teju jau vasaras viducī Liepājas teātris skatītājus aicināja uz stāstu par romantisku mīlu pašā ziemas spelgonī. Mārtiņa Zīverta lugu "Minhauzena precības" režisors Valdis Lūriņš kopā ar radošo komandu interpretējis kā jestru un kičīgu muzikālu izrādi - Valda Zilvera un Jāņa Petera orģināldziesmas jaunajai skatuves versijai apdarinātas ar dinamisku Alberta Kivlenieka horeogrāfiju. Diemžēl mūsdienīgā klasikas interpretācija sanākusi stilistiski neviendabīga, uzsvaru liekot uz formas atrakcijām, oriģināldramaturģiju atstājot fonā kā vērtību par sevi.
Mārtiņa Zīverta liriski paradoksālajiem dzīves aforismiem, kas lielākoties skan no nelabojamā meļa Minhauzena mutes, piešķirts metālisks atsvešinājums: aktieri, kā jau muzikālās izrādēs, aprīkoti ar mikrofoniem - skaņas pastiprinājums ir ne tikai dziesmu laikā, bet arī runājot. Nav nemaz tik viegli izsekot, kurā brīdī, no kura skatuves punkta skan vārdi, bet - kamēr runātājs identificēts - puse no autora domas jau pazaudēta.
Mārtiņā Zīverta dramaturģijas interpretācijā grūti rast izskaidrojumu šim Vitjuka un mūsu pašu Džilindžera iemīļotajam atsvešinājuma efektam. Vai tādējādi radošā komanda vēlējusies norobežoties no Zīverta "vecmodīgās romantikas"?
Iespējams, atsvešinājums izvēlēts, lai uzsvērtu, ka uz skatuves redzam cilvēkus "robežsituācijās": Jakobīne pēc tam, kad veselu gada sērojusi par savu nelaiķi vīru, sāks jaunu dzīvi; princese ceļā uz Pēterburgu ar savu svītu, iemaldījusies gluži nejauši, jo salūzušas kamanas; Minhauzens pēc ilgiem ceļojuma gadiem gatavs "iebraukt" laulības ostā.
Šie trīs fakti, protams, ir gana vērti, lai uz skatuves sarīkotu atraktīvu ballīti, ko nodrošina čigāni, ebreji, letiņi un krievi dažnedažādu "atrakciju" ietvarā - Minhauzens uz segveja, kažokpūku rāmis Jakobīnes mirušā vīra portretam, cirka cienīgi triki kāršu spēlēs ainā, automzgātuves košbaltās žalūzijas (kāpēc ne, ja šis ir ķeizarienes galma svītas pitstops?) un pat lielgabals. Un cauri visam neskaitāmi kultūrcitāti: sākot jau ar Valda Zilvera melodijām, kurās ieskanas i Paula, i Kalniņa, i Marhilēviča un Dārziņa mūzikas motīvi, un dziesmā par kaujas lauku pat Bolero intonācijas. Izklausās pēc mēģinājuma stilizēt tā, kā to dara Kārlis Lācis (vai arī tā ir ironija par Lāča paņēmienu?). Arī Artūra Arņa nerealistiskājā scenogrāfijā manāmi citāti no liepājnieku izrādēm: zvaigznītes un striķi no "Pūt, vējiņi!", stikla kambaris no "Stavangeras", "ziemīgums" no "Advents Silmačos" utt.
Zināms jau, ka notikumos iesaistītajiem robežsituācijas ir gana sarežģītas "bildes", kad nevar skaidri saprast - kas labs, kas slikts, kas balts, kas melns. Tādā ziņā šāda kaleidoskopiska citātu un oriģinālideju ņirboņa ir precīzs parādības mākslinieciskais tvērums.
Taču iestudējumā ir daudz neorganisku dīvainību, kas labi iecerēto postmoderno spēlēšanos ap robežsituācijām un ar klasiku padara seklāku un amatieriskāku... Piemēram, ja Petera dziesmas teksts vēsta par lellēm, tad horeogrāfijā redzam leļļu kustības; uz skatuves ieviests Autors, kuram uz rakstāmmašīnas jāuzraksta paris remarkas; Jakobīne, interpretēta kā pašapzinīga sieviete (bāba?), Everitas Pjatas atveidojumā izskatās pēc bravūrīga puišeļa, kurā nav ne kripatas no šarmantas sievišķības vai noslēpumainības. Liekas savādi, ka simpātiskais, jūras pirātam līdzīgais Mārtiņa Kalitas Minhauzens un čigāntips - Edgara Pujāta Nariškins ar šo kaprīzo daiļavu aizraujas. Vizuāli Pjatas Jakobīne pirmajās ainas, piemēram, atgādina Ineses Kučinskas Raganu (baltsprogainie mati sakasīti un uzsprausti uz augšu, seja pustumsā izskatās pelnpelēka kā mirusi). Neizprotami pārspīlēti šķobās un vaikstās Kaspara Kārkliņa Uksens (uzskatāmi tēlo veci?). Pat Anita Kvāla aukles lomā pārspēlē - ar spēku grūsta un nīgrā tonī audzina savu Jakobīni.... Neizdodas noticēt Minhauzena jūtām ne pret aukli, ne pret Jakobīni. Rodas loģisks jautājums - kam īsti aktieri neuzticas: tekstam, mikrofonam, režisoram?
Teksts gluži vienkārši runā pretī tam, kas redzams uz skatuves. Bet, ja aizmirstam, ka izejas materiāls bijis Zīverta dramaturģija, arī kā par izdevušos muzikālu šovu īsti nevar runāt: ja Edgara Pujāta un Viktora Ellera dziedāšana ausīm kārtējo reizi sagādā baudu, tad galvenais varonis, Mārtiņa Kalitas Minhauzens diemžēl labāk "dejo" ar segveju nekā dzied...
Oriģinālus kostīmus radījusi Liene Rolšteina - Jukuma simttūkstoškabatas un Sofijas Frederikas Amālijas pačka plus vaļenki vien ir jēgpilnas parafrāzes par skatuves varoņiem. Atsperīgajā kāršu spēlē un princeses svītas pavadoņu intrigas vērpšanas epizodē veiksmīgi uzbūvēta teatrāli dramatiska spriedze. Inscenējumā ir daudz lielisku detaļu un asprātīgu ideju, tāpēc jo vairāk žēl, ka labi iecerētā muzikālā leģenda mākslinieciski pārliecinošā veselumā tomēr nav saaudusies.