Izrādes apskats: Dailē atkal spridzina - 'Izraidītie'
Foto: Publicitātes foto

Dailes teātra jauniestudējuma "Izraidītie" skatīšanos pavadīja prieks un gandarījums. Galvenokārt, par mūsu aktieriem, kas ar tādu atdevi, patiku un entuziasmu strādā leišu oriģināla lokalizējumā. Otra pavadošā sajūta bija īsti latviska skaudība – kāpēc tā nav latviešu dramaturģija un kāpēc tas nav mūsu režisors…

Vērtējums:

Taču Dž. Dž. Džilindžers ir mūsu Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs, tieši kuram pateicoties, jau vismaz otro sezonu šis teātris pacēlies uz visnotaļ augsta un iedvesmojoša mākslinieciskās kvalitātes viļņa. Un, pateicoties Dž. Dž. Džilindžeram, lietuviešu kulta izrāde "Izraidīšana" parādījusies arī uz Dailes lielās skatuves, kas izrādījies veiksmes stāsts arī mums, Latvijā.

Tā kā DT izrādes pamatā ir Marjusa Ivaškeviča luga, kuras iestudējumu (jeb pārnesumu) veidojusi leišu komanda, šīs recenzijas ietvaros gribas izcelt tieši mūsu aktieru organisko un dzīvo "brāļu lietuviešu" materiāla apdzīvošanu un pārradīšanu. Izrādē jūtama abu pušu (DT aktieru un LT kolēģu radošā grupa) pilnīga savstarpēja uzticēšanās. 

Dailes aktieru ansamblis šajā pa daļai rokkoncertā, pa daļai šovā, pa daļai filozofiskajā drāmā, jūtas kā zivis ūdenī. Un - kas sajūsmina vēl vairāk - arī milzīgā skatītāju zāle arvien vairāk, izrādei attīstoties, saplūst kopējā enerģijā ar notiekošo uz skatuves, neraugoties uz visai dramatiskajiem stāsta notikumiem, straumēm plūstošo necenzēto leksiku un teju piecām ar pusi iestudējuma stundām. 

Protams, tas ir režisora Oskara Koršunova rokas vadīts un radīts priekšnesums, taču - mūsu pašu aktieru izpildījumā, un nešaubos - arī (labākajos aktierdarbos) interpretācijā. Jau agrāk mani ne reizi vien nodarbinājusi doma, kā režisors var iestudēt citā zemē, nesaprotot vietējo valodu? Viens no atminējumiem, iespējams, ir šis - režisors uzmanību koncentrē uz ticamu skatuvisko darbību, intonāciju, aktiera plastiku, jo vārdi (teksts) jau ir tikai viens no iestudējuma elementiem. 

Jebkurā valstī jebkurā teātrī man kā skatītājam gudri būvētā iestudējumā visu vajadzētu saprast, arī nesaprotot valodu. Secinājums pēc "Izraidītajiem" - aktieriem bijis interesants gan materiāls, gan izrādes tapšanas process, bet režisors rūpējies, lai aktieri savos skatuves uzdevumos strādātu ar maksimālu atdevi un būtu patiesi.

Šādā kontekstā spēju izskaidrot arī to, kāpēc Jura Žagara sejā pat bez vārdiem būtu iespējams nolasīt visu "Izraidīto" stāstu. Viņa atveidotais Bens visu izrādes laiku atrodas invalīdu ratiņos, viņš ir kā rezonieris, stāstnieks, kā cilvēks no pagātnes, cilvēks no teju fantastiska (tādā nozīmē, ka gandrīz neticama) stāsta, gandrīz nemitīgi ir līdzās "reālajam" Daiņa Grūbes Benam, kura uzdevums visus pagātnes notikumus izspēlēt darbībā... 

Apbrīnojami, cik ļoti abus aktierus šajā Bena tēlā iespējams uztvert kā vienu veselu. Pieļauju, ka gluži nejauši te savu artavu ieguldījusi Laura Groza-Ķibere, kuras rudenī iestudētajā "M.Butterfly" arī abi aktieri spēlēja ļoti ciešā partnerībā, bez kuras nemaz šī austrumnieciskā drāma nevarētu notikt. Otrkārt, šķiet, ka tieši pēc "M.Butterfly" Dainis Grūbe ieguvis lielāku skatuvisko pašapziņu, kas tik ļoti nepieciešama trakulīgajā emigranta hronikā "Izraidītie". 

Cita starpā, lugas tekstā, aprakstot galveno varoni Benu, sacīts: "...cieta, saspringta seja, plēsonīgs, nedaudz uz priekšu izvirzīts zods, bet skatiens vērsts sevī - it kā noslēpts, noslāpēts." Daiņa Grūbes Bens ir drusku citādāks tips - ne tik robusts un impulsīvs, bet gan mierīgāks, savaldīgāks, iekšēji varbūt pat inteliģentāks. Pieļauju - latviskāks, un tāpēc jo vairāk spēju ar viņu identificēties un esmu gatava neminstinoties ar viņu "doties" šajā ārprātam līdzīgajā emigrācijas spogulī.

Pretēji Daiņa Grūbes Benam, Laura Dzelzīša "spridzeklis" Vandals nav ne mierīgs, ne savaldīgs. Drīzāk tips, kas raisa asociācijas ar Latvijas vidusmēra krieviņu - pofigistu (lai neteiktu vēl rupjākā vārdā, kas būtu tikai adekvāti). 

Protams, tas ir tikai stereotips par vidusmēra krievu, jo tādu atskaldītu ekstrēmistu un bandītu ir gana arī starp letiņiem. Neraugoties uz Vandaļa acīmredzamo aprobežotību, Lauris Dzelzītis mīl savu varoni. Aktieris lomu veidojis, uzvedībā apvienojot agresīvu brutalitāti ar iekšēju cilvēcīgu naivumu, un iepludinot savu paštēlu, kas rezultātā piešķir simpātiskus vaibstus visam, lai ko arī Vandals nedarītu un nerunātu.

Savu lielisko humora izjūtu lietā licis atkal Gints Andžāns, kurš skatītājam ļauj smieties un raudāt reizē. Viņa "fiziķis" Edijs ārēji ir pavisam parasts "hipijs" (cik nu hipijs var būt parasts), gana stulbs, gana piezemēts savos dzīves uzstādījumos. Un tomēr šis stulbums izrādās tik aizkustinošs, jo saproti - kas vienam suņa dzīve, citam - īstā dzīve. Jo šeit un tagad. Un ir ar ko salīdzināt pagātnē. 

Kā koša pojene emigrantu kompānijā ir arī Ievas Segliņas Olga, kuru diezgan ilgu izrādes laiku kolorītās "maskas" dēļ nemaz neatpazīstu. Salīdzinot, piemēram, ar Andžāna Ediju, Segliņas atveidotajai varonei nav iespējams nolasīt biogrāfiju "attīstībā", tomēr viņas Olga vismaz trīs epizodēs ir teju sprādzienbīstams katalizators galvenā varoņa Bena dzīvē. 

Turklāt, iespējams, arī no izrādes veidotāju puses bijis svarīgi šīs sievietes dzīvesstāstu uz skatuves neattīstīt līdz traģēdijai, kaut aizmetņu tur neapšaubāmi ir pārpārēm. Pietiekami jau ar Danas dramatisko likteni, kurā iespējams ieraudzīt simtiem nelaimīgu emigrācijas sieviešu dzīvesstāstu.

Izrāde ir kā krāšņas krelles, kurās savērts daudz skaistu dažādas krāsas akmeņu, kas mirdz un laistās, spoguļojoties gan savā starpā, gan radot neparastu "gaismu" starp skatuvi un skatītāju zāli. Turpinot jau uzskaitītās veiksmes, noteikti vēl gribas izcelt Raivi Vidzi ar iespaidīgo ķermeņa faktūru un apbrīnojamo skatuvisko organiku. 

Tāpat epizodiski uzmirdz Ērika Eglija, Dainis Gaidelis, Aldis Siliņš, Artis Robežnieks... Un paralēli sajūsmina asprātīgie dialogi un vārdu spēles (tulkojusi Indra Brūvere), paradoksālās situācijas, pasaules kārtības teorijas, rupjības, kas šajā iestudējumā skan kā mūzika. Un, aizejot pēc izrādes mājās, vēl ilgi nepamet sajūta, kas esi piedalījies īsta Teātra dzīrēs. Meklējot arī savu identitāti starp āboliem, Čingizhanu un Jēzu Kristu.

Source

DELFI Kultūra

Tags

Aldis Siliņš Dailes teātris Dainis Grūbe Gints Andžāns Ieva Segliņa Izrādes apskats Lauris Dzelzītis
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form