Daugavpils teātrī jau kļuvis par tradīciju vismaz vienu izrādi sezonā iestudēt latgaļu mēlē, tādējādi apliecinot savu piederību reģionam un palīdzot to noturēt mūsu kultūrtelpas apritē. Nupat Rīgā notikušajās viesizrādēs daugavpilieši publikai piedāvāja savu jaunāko veikumu šajā lauciņā, un, jāteic, patīkami pārsteidza gan ar lugas izvēli, gan ar aktierisko kvalitāti.
Vērtējums:
Mālu mīcīšana, veidošana un dedzināšana, podnieka ripa un ceplis - kas gan mūsu šodienas priekšstatos var būt vēl ciešāk saistīts ar Latgali? Un ja vēl viņu "skatuviskajā keramikas izstrādājumā'' ir sajūtams kāds dvēseles nospiedums, tad varbūt podniekdabnīca arī ir īstā vieta, kur šie nospiedumi rodas un sirds mālā paliek uz visiem laikiem.
Katrā gadījumā "Dabaseibys pūddarneicā", kopš Domce ir kļuvusi atraitne, par to nevienam nekādas šaubas nerodas - mālu te mīca no sirds un sirdi mīca kā mālu. Lai arī lugas sižetu Lauris Gundars ir aizguvis no igauņu rakstnieka Pēta Vallaka stāsta "Eppas Pillapartas podniekdarbnīca", kuru jau 1991. gadā Prīts Pedajass ar lieliem panākumiem pārcēla uz "Endlas" teātra skatuves Pērnavā, tā tomēr liekas kā radīta savu varoņu rīcības piepildīšanai ar īsti latgaliskām emocijām un dzīves izjūtu.
Daugavpiliešu izrāde sākas ar nedaudz piepaceltu sēru brīdi, kurā ar maigu ironiju iezīmējas latgaliešiem tik raksturīgā pietāte pret Dieva nolikto pasaules kārtību. Tas, protams, nenozīmē, ka cilvēciskās vēlmes un kaislības Domicellai būtu svešas, jo mīlestība uz šīs mālainās zemes nav tikai Dievam vien veltītas jūtas. To zina Domce un to zina abi zeļli, pēc meistara nāves podniekdarbnīcā ļaujot savām sirdīm uzkarst līdz cepļa dedzinošajai temperatūrai.
Bronuss - būdams vecākais no mācekļiem - jau divpadsmit gadus ir gaidījis šo izdevību un tagad kā pašu par sevi saprotamu uzskata, ka saimnieka gods viņam pienākas gandrīz vai likumīgi. Saimniece gan tam uzreiz piekrist negrasās, jo izrādās, ka arī Juziks klusībā pie sevis lolo vienu otru cerību un ar izvēli nemaz tik ļoti nav jāsteidzas. Tas liek uzvirmot emocijām un raisa rīcību, kurā Māris Korsietis ir ielicis ne vien aktieriski pārliecinošu profesionālo varēšanu, bet arī izdomas bagātu vīrišķīgo pārdzīvojumu gammu.
Sāncenšu cīņa par Domces sirdi emocionāli ir ļoti svārstīga padarīšana un ne viscaur godīga, taču aktieris sava varoņa uzvedības līniju skatuviski ir nodrošinājis ar psiholoģiski labi niansētām iekšējām motivācijām, kas viņa tēlam piešķir vienlaikus pretrunīgākus un cilvēciski aizkustinošākus vaibstus.
Egila Viļumova Juziks darbnīcā strādā slīdzinoši nesen, savās vēlmēs un rīcībā ir biklāks, taču arī viņš tik viegli nedomā padoties kolēģa spiedienam un savas tiesības vajadzības gadījumā ir gatavs aizstāvēt pat ar nazi rokā. Ne visus jūtu uzbangojumus gan aktierim uz skatuves izdodas pārvarēt tik veiksmīgi, kā to varētu vēlēties. Šur tur varbūt pietrūkst pieredzes un parādās neliela uzspēle. Tomēr savstarpējo attiecību spēlē sava varoņa līniju viņš iztur bez kļūmēm un atstāj iespēju lomai vēl arvien pilnveidoties.
Sarežģītākais tēls daugavpiliešu lugas versijā ir Domicella, īsāk Domce, un tieši caur viņu režisori parasti cenšas atklāt savu skatījumu uz trauslajiem "dvēseles mālu" veidošanas procesiem. Viņa ir atraitne, kas dzīvē jau daudz ko ir pieredzējusi, podniekdarbnīcas saimniece, kas domā arī par praktiskām lietām un izvēle patiesībā ir tikai viņas rokās, taču tajā noteikti savu vārdu teiks arī sirds.
Liepājas izrādē, kuru 2011. gadā režisēja pats Lauri Gundars, saimnieces sirds bija pilna "vējaina mainīguma'', turpretī Juris Jonelis savā iestudējumā mēģina to nedaudz savaldīt un finālā pat padarīt par Domces īstās izvēles nopietnu apliecinājumu.
Kristīnei Veinšteinai loma ir sava veida izaicinājums, jo visai straujās pozīcijas maiņas attiecībā pret abiem pretendentiem prasa ne vien asu reakciju, bet arī psiholoģiski precīzi niansētu spēli. Neteikšu, ka visās situācijās aktrise to spēj pilnvērtīgi nodrošināt, taču Domces sirds svārstības un galīgā lēmuma pieņemšanu viņa izspēlē ar patīkamu pievilcību, radot iespaidu, ka "pūddarneicā" tieši tā arī viss varētu notikt.
Lai cik tas varbūt pārsteidzoši neizklausītos, izrādes vājākais punkts šoreiz ir scenogrāfija. Liekas, kur varētu radīt vēl labāku podniekdarbnīcas analogu uz skatuves kā Latgalē? Bet nekā, Liene Pavlovska scenogrāfisko telpu aizpilda ar sterili baltām sienām un līdz pusei aizsmērētām stikla kabīnēm.
Spēcīgākais trumpis atmosfēras radīšanai vienkārši ir ticis ziedots kaut kādas neizprotamas mākslinieciskās ambīcijas vārdā. Žēl, aktieriem nākas pielikt nevajadzīgas pūles, lai šo telpu daudz maz organiski apdzīvotu un izdevība darboties ar mālu, kā vienreizēju enerģijas transformēšanas avotu, tikpat kā ir palaista garām.
Mēģinājums to visu labot ar ēnu teātra palīdzību, protams, nav slikts, jo piešķir izrādei papildus poēzijas plīvuru, taču arī šī iespēja ir izmantota tikai daļēji. Siluetu tēlainībai uz ekrāna ir citāds raksturs, katra kustība, katrs žests te ir rūpīgi jāapsver, jo tā ir mākslinieciskā informācija, kurai jāiekustina skatītāja iztēle. Tieša darbības ilustrācija šeit neko nedod, toties tās epizodes, kurās aktieri sajūt šīs spēles stilistiku, ir lieliskas un patīkami bagātina labo iespaidu par "mālu mīcīšanu" Daugavpils teātrī.