Sudraba laikmeta ražīgākā dramaturga L. Andrejeva lugas nav bieži viesi mūsu teātros, jo viņa dažādos "ismos" balstītais izteiksmes veids kopā ar pesimistiskajām un bezcerīgajām noskaņām ir diezgan ciets rieksts režisoriem. Savulaik ne Valentīns Maculēvičs ("Anatēma", 1992.), ne Mihails Gruzdovs ("Mūsu mūža dienas", 2003.) savos iestudējumos ar tām īsti galā netika.
Džilindžera izvēlētā "Katrīna Ivanovna" gan vairāk attiecas uz rakstnieka īpašo aizraušanos ar psiholoģiju un psihiatriju, taču arī šie samežģītie psihes un dvēseles stāvokļi, kuriem lugā pieskaras autors, nav viegli atveidojami uz skatuves. Lai arī režisors savu iestudējumu šoreiz formatē kā melodrāmu un nepieciešamās noskaņas neuzbāzīgi forsē ar krievu romancēm, smagākā nasta izrādē vienalga guļas uz aktrises pleciem, kas atveido Katrīnu Ivanovnu, jo viņai savā apziņā ir jāsajūdz tas, ko mēs tikpat kā nespējam sasaistīt dabiskā kārtā. Protams, šo nastu liepājnieku izrādē nes Inese Kučinska un dara to lieliski, skatītāja acīs nodrošinot visa iestudējuma pievilcību.
Kad vīrs absolūti nepamatoti pārmet mīlošai sievai neuzticību un nakts vidū trīs reizes šauj uz viņu, gan netrāpot, iestājas šoka stāvoklis un Katrīnas psihē notiek "īssavienojums", kas radikāli izmaina viņas uzvedību un visu dzīvi. Kaut kas dziļi viņas sievietes būtībā snaudošs un līdz šim apspiests piesaka savas tiesības uz eksistenci un izraisa apziņas dalīšanos, liekot nostāties uz "grēcīgās mīlas" jeb kaisles takas. Kādu brīdi vēl Katrīna mēģina ar to sadzīvot, pat atgriežas pie vīra, kuru joprojām mīl, bet nespēdama tikt galā ar savas dvēseles tumšo pusi, sadedzina sevi uz šī ceļa pilnīgi un galīgi.
Kučinskas neirotiski ievirzītā spēle izrādes sākumā liekas tāda kā nedaudz samākslota, daudz žestu, saraustītas kustības, taču, aktrisei arvien dziļāk ieejot tēlā un skatītājam apjaušot tā iekšējo sasprindzinājumu, viņas skatuviskā eksistence kļūst par izteiksmīgu un spēcīgu pretrunu plosītas dvēseles atklāsmi. Varbūt tur gruzdošais pārmetums, ko izraisīja vīra aizvainojošā rīcība, tajā brīdī bija nepelnīts, bet tomēr ne gluži nepatiess un tikt galā ar šo atskārsmi Katrīna vairs nespēj.
Egona Dombrovska Georgs Stibeļovs, būdams Domes loceklis un sabiedrības cilvēks atbilstoši sava laika prasībām savas emocijas uz āru neizrāda, tādēļ sākumā pēc greizsirdības uzplūdā izdarītā slepkavības mēģinājuma ir tik apjucis, ka viņa sarunas ar brāli un Fominu no malas izskatās teju vai nesakarīgas. Tomēr tas ir diezgan precīzs afekta stāvokļa atainojums un arī tālakajā izrādes gaitā, saglabājot šo emociju apvaldītību savā spēlē, aktieris nevainojami atklāj sava varoņa vainas apziņu, sievas uzvedības iespējamu izpratni, bezspēcību un cauri tam visam strāvojošas mīlestības jūtas.
Pārējie lugas tēli veido cilvēcisko un situatīvo fonu šai Katrīnas Ivanovnas dvēseles drāmai un katram no viņiem ir sava loma gan tās norisēs, gan arī atspoguļojumā. Cik lielā mērā un kā viņi iekļaujas savstarpējo attiecību spēlē, izrādē ir atkarīgs no režisora.
Neteikšu, ka Džilindžers šoreiz ir bijis savu uzdevumu augstumos, jo novārtā ir atstātas samērā daudzas svarīgas lietas. Diezgan neveiksmīga izrādē ir "izlīgšanas" aina uz tukšās skatuves ar trīs simboloskajām kolonām aizmugures plānā (scenogr. V. Siliņš), jo aktieri tajā izskatās apjukuši, pazuduši un mēģina izlīdzēties ar nevajadzīgu staigāšanu iekšā ārā, skraidelēšanu un knakstīšanos.
Otrs vājais punkts ir bohēmas skats, kuram faktiski vajadzēja kļūt par izrādes kulmināciju. Tas pārāk ilgi rotē tukšgaitā, jo režisors ļaujas savai kaislībai eksponēt uz skatuves iespējami vairāk pikantēriju. Lielākā daļa aktieru tajā mēģina uzburt orģiastisku atmosfēru, bet tā arī nespēj organiski un pārliecinoši tikt galā ar savu tēlu patiesajām funkcijām. Edgars Pujāts, piemēram, savā no izrādes uz izrādi ceļojošajā paštēlā imitē gleznošanu un nekādi nevar savienot vienā veselumā bohēmisku izvirtību, nīčeānisku brīvības izjūtu ar dziļi paslēptām dvēseles izpausmēm, kas ik pa laikam spraucas ārā viņa attiecībās gan ar Ļizu, gan ar Katrīnu. Mārtiņš Kalita ir plastisks aktieris, kam parasti uz skatuves izdodas ļoti dabiski izdzīvot pretrunīgās jūtās balstītas situācijas, taču viņa loma izstrādāta pavirši un aktierim Alekseja mīlestību pret Katrīnu un brāli nākas slīcināt scēniski nobružātajā glāzītes cilāšanā. Samērā precīzs Mentikova niecības un viņa izblēdīto uzvaru atainojumā ir Kaspars Gods, tomēr arī viņa lomas zīmējumā pavīd viens otrs pārspīlējums, kas vērsts uz neattaisnotu komisma izpausmi. Ļizas loma bez rezonējošajām funkcijām uz māsas likteni ietver sevī arī visai sarežģīta dzīves posma atklāsmi – no naivi jūsmīgas meitenes līdz jaunai sievietei, kas pāris gados jau paspējusi dzīvē vilties un izspēlēt to dažos iznācienos nav viegli. Ir epizodes, kur Signe Ruicēna pat nonāk ļoti ciešā saskaņā ar sava tēla iekšējo dzīvi, taču visu viņas veikumu atkal stipri pabojā režisors, likdams aktrisei paust savas ciešanas minūtes desmit izmisīgi raudot. Tik elementāra lieta jau nu Džilindžeram bija jāzina, ka asaras ir jābirdina zālē un nevis jāmoka ar tām aktrise uz skatuves.
Finālā gan režisors tā kā atjēdzas, ka visa šī izstieptā "mākslinieciskā plezīra" aina drupina lugas iracionālo stiegrojumu un strauji maina aktiereksistences nosacījumus. Centrā paliek vien Ineses Kučinskas Katrīna Ivanovna ar paspilgtinātu sava likteņa kopsavilkumu, bet pārējie personāži kļūst par tādiem kā distancēti komentējošiem līdzvaininiekiem tajā. Šis tēlainais spēles izkāpinājums zināmā mērā izlīdzina izrādes trūkumus, raisot melodrāmai nepieciešamo emocionālo līdzpārdzīvojumu un vienlaikus pievērš mūsu domas izrādes nosaukumā - "Sods un Noziegums" ietvertajai alūzijai – viss neizprotamais un neizskaidrojamais joprojām notiek tikai cilvēka prātā un sirdī, bet mums reizēm neatliek nekas cits, kā to izdzīvot.