Vērtējums:
Ar to, ka izrāde atmiņā paliek kā deja, arī gribas sākt. Kaut horeogrāfes Lienes Gravas darbs nebūt nav galvenais vai dominējošais izrādes veiksmes aspekts. Lienes iniciētā kustību partitūra ir gan spilgta, gan neuzkrītoša reizē, taču jutekliski uzlādētais fokstrots vai seksuālu tuvību izspēlējošais duets, piepildot visu spēles telpu, padziļina un turpina vārdos nepasacīto. Loģiski, ka tradicionālā izpratnē dejas beidzas pie neprāta robežas. Un labi, ka horeogrāfe iekļāvusies iestudējuma estētikā, necenšoties ārprātu ietērpt kādās "īpašās" kustību kombinācijās. Prieka un savstarpējās saskaņas enerģija palikusi gan izrādes, gan vēstījuma "pagātnē".
Arī vizuāli izrāde uzrunā ļoti aktīvi, gandrīz viss spēles telpā ir sarkans: sienas, grīda, biljarda galds, vanna, Ficdžeralda "rakstāmpults" jeb kāpnes, alkohola "tvertnes". Scenogrāfijā un skatuviskajās darbībās it kā sajūtams trauslais līdzsvars starp reālo un fantāzijas pasauli, 100 gadus senu pagātni un šodienu. Un tā ir arī starptelpa, kurā mākslinieki, intensīvi un radoši strādājot, nonāk itin bieži; visbiežāk nepieciešamas pat vairākas sekundes simtdaļas, lai no tās attaptos reālajā dzīvē.
Stāsts šoreiz nav par vienu taisnību, par vienu ģēniju vai par vienu "nabaga sievieti". Mūžīgais konflikts slēpjas attiecību drāmā starp talantīgiem un kaislīgiem mīļotajiem, bet mūžam neatbildamais jautājums – kā māksliniekam nepazaudēt sev svarīgus cilvēkus un lietas, nepazaudējot sevi. Izmisuma pilnā neziņa – kā šajā trakumā atrast līdzsvaru, ir Daiņa Grūbes atveidotā Skota "neprāts", bet Dārtas Danevičas Zelda aiz saprāta robežas nonāk, nesekmīgi mēģinot atrast sevi ārpus Skota pasaules. Varbūt vajadzīgs vien piliens vairāk talanta, lai arī Zeldas gleznas, rakstītais vai dejotprasme sabiedrībā tiktu novērtēta tik pat ļoti kā Skota literārie darbi. Taču – vai tas diviem māksliniekiem automātiski sniegs harmoniskāku saskaņu? Tātad katrs attiecību gadījums būs citāds un jautājums par otra izmantošanu tiešā un pārnestā nozīmē – mūžīgi aktuāls.
Aktierim Dainim Grūbem spilgta un pārliecinoša bija parādīšanās diplomdarba izrādēs "Idiots. Pēdējā nakts" , kur viņa kņazs Miškins bija jauns, skaists un dīvaini nosvērts vīrietis ar mistisku noslēpumu. "Neprātīgās Zeldas" iestudējumā atkal Daiņa Grūbes aktiera talants uzmirdz atturīgi inteliģentā varonī ar vīrišķīgu stāju – pat slīgstot alkohola un sievietes atkarībā. Turpretī koķeta, asprātīga un kaislīga ir Dārtas Danevičas Zelda. Tandēmā ar Daini Grūbi ieraugām saskanīgu skatuves pāri. Debijas loma Dailes teātrī nerada pat mazākās aizdomas, ka Zeldas tēlā būtu saskatāms Dārtas paštēls. Viņas pašas gleznotās bildes, kas izmantotas iestudējumā, drīzāk paplašina atveidojamās Zeldas pasaules telpu. Dārtas Zelda vispirms ir vitāla un talantīga sieviete, kura dzīvei gatava atdot sevi visu.
Ļoti skaists ir izrādes fināls – abi dzīves un mākslas baudītāji atkal satiekas košsarkanajā vannā, kura joprojām piepildīta ar polietilēna maisiņu putu burbuļiem. Vienu reizi jau izrādes sākumā viņi te "plunčājās", maisiņus arī izmantojot kā vannas cepures. Tādēļ jo nevainīgāk izskatās brīdis, kad "cepures" atkal tiek uzliktas, taču… nākamajā mirklī arī pārvilktas pāri acīm. Tā ir skaista metafora par atgriešanos fantāzijas putu pasaulē jeb aiziešanu viņpasaulē. Pat ja reālajā dzīvē abu miršanas datumus šķir vairāku gadu intervāls, jo izrāde runā mākslas patiesības vārdā.
Aizraujoši skatīties iestudējumu, kurā režisors strādājis ar sev būtisku materiālu un interesējošu tēmu. Turklāt – ar jauniem "favorītiem" un visai oriģinālā scēniskajā risinājumā.