Izrādes apskats: Dzīve ir ļoti gara...'Osedžas zeme' Nacionālajā teātrī
Foto: Publicitātes foto

Nāve šajā pasaulē ir tikai bioloģisks fakts, kas nespēj iznīcināt cilvēka esību, bet vienīgi atgādināt paliekošajiem, ka "Starp alkām / Un krampjiem / Starp iespējamību / Un esamību / Starp būtību / Un norietu / Krīt ēna". Varbūt Beverlijs saprata, ko īsti bija gribējis teikt T. S. Eliots un tādēļ arī pēc savas pašnāvības palika klātesošs Vestonu ģimenes sāpīgi smieklīgajā drāmā, lai ļautu viņiem apzināties, cik bieži acumirklīgās uzvaras šajā garajā dzīvē pārvēršas zaudējumos.

Vērtējums:

Vestonu laulība iekšēji bija sākusi brukt jau sen, liekas pēc Beverlija pirmā un vienīgā dzejoļu krājuma iznākšanas, bet pēc divu pieaugušo meitu aiziešanas no mājām tā ieguva tik totāli izkropļotu attiecību formu, ka atrast tajā atbildes uz elementāriem "kāpēc", vairs nebija iespējams. Beverlijs ieslīga alkoholismā, Violeta narkotikās un ģimenes ligzda palēnām pārvērtās par pussabrukušu mājvietu diviem vientuļniekiem, kas gatavi viens otram tikai knābt.

Sabraukuši uz bērēm un šķetinot Beverlija nāves neskaidro iemeslu pavedienus, Vestonu dzimtas piederīgie ar savstarpējiem pārmetumiem īpaši neskopojas, un visi kopā ātri vien nonāk pie gadiem noklusētām patiesībām, kas savulaik ietekmējušas un joprojām turpina ietekmēt viņu dzīves, pārvēršot tās par izmisīgu cīņu ar saviem likteņiem, savām dvēselēm un saviem "es". Ja patiesība, kā teica senie grieķi, ir atkailināšana, tad dvēseļu striptīzs varētu būt īstais apzīmējums tam, ar ko uz skatuves atkailinātajā mājā (scenogrāfiski diezgan trafarets, bet situatīvi attaisnots skatuviskais iekārtojums) nodarbojas visi šurp atbraukušie. Vestoni pieder pie tās ļaužu grupas, kas dzird tikai sevi, redz tikai to, ko paši grib redzēt un par vienīgo patiesību atzīst to, kuru sludina paši. Ieklausīties citu domās, citu jūtās viņi neprot un visi savstarpējās sapratnes cilvēciskie kritēriji, pēc viņu prāta, ir piemērojami tikai citiem. Būtībā viņi izkāpinātā formā iemieso sevī vienu no rietumu civilizācijas izlolotajām mūsdienu slimībām: nekādu pienākumu pret sevi un nebeidzamas prasības pret citiem.

Fromms kādreiz izteicās, ka destruktivitāte un cietsirdība sakņojas cilvēciskās esamības vienotajā struktūrā un ierindojas to iespējamību kategorijā, kuras piešķir dzīvei jēgu. Violeta Vestone ir gandrīz vai absolūts šīs tēzes iemiesojums, sagraut visu sev apkārt ir viņas dzīves lielā jēga. Lolita Cauka uz skatuves to izvērš visnotaļ iespaidīgā un pārliecinošā aktierdarbā, kas pārsteidz ar ekstrēmām tēla uzvedības izmaiņām un kaprīzi despotiskām rīcības niansēm. Aktrise tik uzskatāmi atklāj savas varones apsēstību ar dzīves nodarītajām pārestībām, ka varētu domāt – vēzis ir saēdis ne tik daudz viņas ķermeni, cik dvēseli, iznīcinot tajā jebkuru spēju mīlēt savus tuvākos.

Zināmu ietekmi aktrises spēlē gan var saskatīt no kādreiz Liepājas teātrī iestudētās E. Olbija lugas "Kam no Vulfa kundzes bail" (1980.g.), kurā Dz. Klētniece pirmo reizi līdzīgā "neirotiski-atvērtā" skatuviskās eksistences formā ar iekšēju tieksmi plosīt atveidoja Martu, taču tam šodien ir visai niecīga nozīme. Nedaudz traucējoši drīzāk izrādījās tas, ka, vērojot aktrises intensīvās skatuves izdarības, brīžiem rodas iespaids, ka tās īstenībā nemaz nenāk no tēla iekšējās būtības, bet tiek uzspēlētas kā izdomāts uzvedības modelis.

Barbara Fordhema zināmā mērā ir mātes kopija nākamajā paaudzē, viņas laulība ar Bilu jūk ārā nevis tādēļ, ka vīrs ir aizrāvies ar kādu no savām studentēm, bet gan to pašu mūžīgo prasību dēļ, lai otrs būtu tāds, kādu es esmu viņu izdomājusi un dzīvotu tā, kā es uzskatu par pareizu. Viņa nekad nemeklēs vainu sevī un vienmēr aizstāvēsies uzbrūkot, bet savu nespēju mīlēt jebkurā mirklī pārvērtīs saņemtās mīlestības iztrūkumā. Zane Jančevska, samērā reti parādīdamās uz skatuves, ir tomēr atradusi sevī negaidīti daudz toņu un pustoņu, lai to visu ietvertu lomas zīmējumā un radītu pilnasinīgu tēlu, kas ne soli neatkāpsies no Vestonu "ģimenes tradīcijām" un gan jau šerifs Žilbo to dabūs izbaudīt arī uz savas ādas.

Īvija Vestone ir vienīgā no meitām, kas savulaik palikusi dzīvot pie vecākiem un iespējams tieši tādēļ pārvērtusies par ģimenes bālo ēnu. Viņa nevienam neko šeit nestāsta, bet iekšējā stūrgalvībā, kuru Daiga Gaismiņa precīzi ieauž savas lomas izpildījumā, cenšas iet savu ceļu. Īvijas iekšējais protests pret mātes diktātu un tēva neiejaukšanos visu laiku ir ticis apspiests un māsu vaļsirdīgajās sarunās beidzot izlaužoties uz āru, tas tomēr paliek bezspēcīgs un stūrgalvīgs. Iemīlēšanās mazajā Čārlzā, kas izrādās ir viņas pusbrālis, neko labu nākotnē nesola.

Kārena Vestona, lai izbēgtu no māsas likteņa, pirms vairākiem gadiem ir aizgājusi no mājas un pat sameklējusi sev līgavaini, ar kuru kopā ierodas uz tēva bērēm. Par mīlestību viņu starpā gan runāt nebūtu jēgas, jo veiklais darbonis un zālītes cienītājs Stīvs īpaši nekautrējas, mēģinot visu acu priekšā pavedināt Barbaras nepilngadīgo meitu Džeinu. Kārena to itin labi zina un redz, taču mazohistisku kompleksu mākta, cenšas šo nepatīkamo patiesību noslīcināt nepārtrauktos vārdu plūdos un slēpt gan no sevis, gan citiem. Pagaidām vēl Daigas Kažociņas tēlojums nedaudz "pieklibo" tieši teksta savienojumā ar savas varones attieksmi pret šo slēpto patiesību.

Izrāde ir gara un tēlu sistēma tajā tik izvērsta, ka aplūkot visu nepieciešamajā raksta formātā vienkārši nav iespējams, tādēļ šoreiz aprobežojos tikai ar galvenajiem Vestonu ģimenes pārstāvjiem. Visa darbība izrādē ir sakoncentrēta dzīvā un intensīvā attiecību spēlē, kuru aktieri profesionāli nodrošina patiešām augstā ticamības līmenī un tas ļauj iestudējuma veidotājiem ļoti cieši pietuvoties katra personāža cilvēciskās būtības atklāsmei. Glaimojoša tā šeit nav nevienam no viņiem un kopumā parāda, cik ļoti mēs šobrīd esam pietuvojušies savstarpējās neiecietības robežai, graujot visa pamatu – ģimeni. Tajā ir vērts ieklausīties un par to ir vērts padomāt, jo dzīve taču ir ļoti gara.

Valtera Sīļa režisorisko debiju uz NT lielās skatuves var uzskatīt par izdevušos jau tādēļ vien, ka viņš šajā antidramaturģiskajā laikmetā ir izvēlējies labu dramaturģiju, kurā ir ielikts daudz vairāk par to, kas redzams virspusējās, bieži smieklīgās personāžu darbībās. Tā kā lugas teksts pieder pie tiem daiļdarbiem, kuros cilvēki sarunājas, nevis tikai apmainās ar replikām, varētu, protams, vēlēties, lai aktieri tekstuāli bagātākos dialogos nezaudē precizitāti, bet gan jau V. Sīlis ar laiku iemācīsies būt nedaudz stingrāks savās režisoriskajās prasībās un iemanīsies aizšķērsot ceļu aktieru reizēm tik iecienītajai "aptuvenajai spēlei". Jau tagad var sacīt, ka viņam lieliski izdodas saliedēt ansambli ap savu ieceri, rosināt aktierus uz radošu sadarbošanos lomas veidošanas procesā un, pateicoties savai režisoriski tolerantajai pieejai jeb nevienu tēlu nenosodošai attieksmei, padarīt publikai saskatāmu to, ko ietver sevī dramaturģiskais materiāls.


Tags

Lolita Cauka Valters Sīlis

Comment Form