Izrādes apskats: Džons Neilands šeit un tagad
Foto: Publicitātes foto

Un tomēr gribējās uzrakstīt par Dailes teātra sezonas noslēguma izrādi "Džons Neilands". It kā jau tā tika pasludināta tikai par vecā iestudējuma kopiju. Turklāt kāds izrādē iesaistītais aktieris vienā no sociālajiem tīkliem "aprāja" kritiķus par neizprotamo raušanos recenzēt to, ko visi tāpat taču uzskatot par balagānu…

Vērtējums:

Lieta gan ir nopietnāka – jo runa ir par tradīcijām, latvisko humora izjūtu, DT aktieru ziedu, šarmanto Alunāntēva latvju valodu, populāro Raimonda Paula mūziku utt.

Skatījos 168. izrādi, bet, izrādei sākoties, uz mirkli rodas sajūta, ka esi laikā pārcēlies uz trīsdesmit gadus senu pagātni (rēķinot pirmizrādi 1982. gadā). Šīs sajūtas ierosina Jura Dimitera darinātais tēlaini asprātīgais priekškars, uz kura redzami pieci gluži jauneklīgi mākslinieki – Alunāns, Auškāps, Dimiters, Puzina un Pauls. Tas gan ir mirklis, jo tūliņ pat uz skatuves parādās Rēzijas Kalniņas Trīne. Aktrise ievadā atraisīti un koķeti improvizē – kontaktējoties ar publiku, lūdz izslēgt mobilos un pabrīnās, kāpēc mazdārziņi iemainīti pret teātri. Izrādes sākums tik pierāda to, ka Alunāna vecā luga un Auškāpa vecais iestudējums ir gana elastīga matrica, lai runātu arī par šodienu. Tāpēc, izrādei turpinoties, var izjust nelielu vilšanos, ka "vecā" materiāla potenciāls nav izmantots pilnībā.

Papildināts ar mūslaiku reālijām ir cirka telts karkass, kas ir centrālais scenogrāfijas elements līdzās sānu balkoniņiem. Turku suvenīrs – laimes actiņa, SAT antenas šķīvis ar mīksto mantiņu, stārķa ligzda un helovīnķirbis ir asprātīgas zīmes no mūsdienu cilvēka priekšmetu pasaules, kurā organiski iederas arī grafiti. Žēl gan, ka izrādes kontekstā tie paliek kā priekšmeti bez nozīmes un apspēles. Pretstatā tam absolūti precīzi Alunāna tekstā ieguļ tādas aktuāli darinātās "vārdu virknes" kā, piemēram, "apgāzt ar atbalstu". Vēl lielāka publikas daļa garšīgi iesmej par Neilanda "atskaiti" - divām DT pēdējās sezonas "komēdijām" "Trīnes grēki" un "Romeo un Džuljeta", vai miljoniem, kas aizgājuši garām DT, nonākot Operā, un grumbuļaino konsolidācijas vidusceļu… Sekojot NT Žurkas veidošanas paraugam, varbūt nevajadzēja kautrēties un ņemt par konsultantu DT draugu Ilmāru Šlāpinu? Un ar vienu šāvienu tiktu nošauti divi zaķi – būtu i tautiska komēdija par identitāti meklējošo Džonu Neilandu, i sociālpolitiska satīra par Latvijas dzīves aktualitātēm. Aktieri taču lieliski! Rēziju Kalniņu mūžīgi guļošās Trīnes lomā jau minēju – aktrise atkal tik garšīgi izbauda komiskās groteskas masku.

Kā zivs ūdenī jūtas Ieva Segliņa daiļās Leontīnes lomā, acu plakstiņus plikšķinot kā īsta lelle Baiba (ja nu vienīgi dikciju lielajai skatuvei varētu vēlēties labāku). Kā Georgija Vicina varonis no Gaidaja filmām izkāpis ir jancīgais Ģirta Ķestera Griborskis, savukārt ar Nikolaju Baskovu asociācijas raisās Arta Robežnieka pirmā uznāciena laikā (žēl, ka tas paliek tikai kā viena momenta "triks"). Jauki, ka sīkstuļa žīdiņa loma uzticēta Intaram Rešetinam, kas "attiecības" ar Leontīni padara spriganākas (mēs taču atšķirīgi izturamies pret veča un jaunekļa centieniem iegūt jaunas dāmas sirdi). Dainim Gaidelim gan atkal iedalīta mūžīgā policista loma un Ērikai Eglijai atkal jātusnī resnules polsteros, bet par daudz filozofiski saguris šķiet Jānis Paukštello Klumpoča lomā. Toties dubultā "laimējuši" ir visi tie skatītāji, kas sēž jautrās kvartetes tuvumā, kurā spēlē un spēlējas Gints Grāvelis, Kristaps Rasims, Lauris Dzelzītis un Valdis Liepiņš Ginta Žilinska vadībā. Aktieriem spēlēt trompeti vai kontrabasu nav nekāds joks, to pat nemuzikāls cilvēks novērtēs! Bet tas, ka Dzelzītim trompete brīžiem skan šķībi, šīs izrādes kontekstā ir pat šarmanti, un – ar kādu bērna centību sejā viņš džindžina visus "grabuļus" savā "darba vietā"!

Atjaunotais "Džons Neilands" sevī ietver jautra un dzīvesgudra kapustņika iespējas, kurās vēl bez sava gala ietamborēt šodien mums visiem svarīgas lietas. Tad arī titulvaronim, kuru atveido Artūrs Skrastiņš, būtu iespējams kļūt vēl atraisītākam, svarīgākam un pārliecinošākam. Un nebūs jāšaubās par piedāvājuma kvalitāti ne pašiem, ne skatītājiem, kuri "Neilandu" ies skatīties katru sezonas izskaņu. Lai kopā pasmietos par aizvadītās sezonas nebūšanām un no sirds kopā ar aktieriem atkal padziedātu Paula hitus. Turklāt, pielāgojot scenogrāfiju, šis ir varen labs gabals arī vasaras estrādēm.

Tags

Artūrs Skrastiņš Dailes teātris Gints Grāvelis Izrādes apskats Jānis Paukštello Rēzija Kalniņa Valdis Liepiņš
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form