Rūdolfa Blaumaņa "Indrānu" iestudējums Rīgas Krievu teātrī tika ļoti gaidīts. Gan tāpēc, ka izrādes režisors ir jaunais un talantīgais režisors Elmārs Seņkovs, gan tādēļ, ka oriģināldarbu tēmas citā mēlē vienmēr izskan ar neierastākiem akcentiem. Turklāt Krievu teātra jaunākajā iestudējumā gandarījumu sagādā vizuālais ietvars, kurš, toleranti balansējot starp klasikas vērtībām un mūslaiku dzīves aktualitātēm, ir tik pat jēgietilpīgs, cik Blaumaņa luga. Būtiski emocionālo spriedzi neuzbāzīgi, bet precīzi izrādē kāpina Goran Gora mūzika.
Vērtējums:
Iestudējuma programmiņa vēsta, ka "Indrāni" māksliniekiem Kristai un Reinim Dzudzilo ar režisoru Elmāru Seņkovu ir jau devītais kopējais projekts, un radošā komanda atkal radījusi harmonisku, skaidru un stilā izturētu uzvedumu. Kā vienu no būtiskākajām jauniestudējuma idejām saskatu nepieciešamību joprojām "smelt" no mūsu pagātnes: polemizējot par strīdu starp veco un jauno pasauli, kas ir lugas centrālais konflikts, izrādes varoņi pirmajā cēlienā visu sadzīvei un ikdienišķajām lauku sētas gaitām nepieciešamo ņem no bēniņiem.
Spēles telpa iekārtota divos līmeņos: otrajā stāvā silti izgaismoti, labi organizētā nekārtībā redzami seno laiku darba rīki un sadzīves priekšmeti. Ļaudis, kas vai visu iespējamo pelēko toņu gammā veidotajos kostīmos apdzīvo sterilo, minimālisma stilā veidoto pirmo stāvu ar regulāras formas "mēbelēm" (vairāki atšķirīga izmēra soli, no kuriem tiek kombinēti galdi, gultas u.c.), ik pa laikam šo to noceļ no augšstāva. Un pat maizes mīkla, kuru mīca Ieva, ir augšstāva tonalitātē. Taču emocionālais kontrasts rodas no tā, cik šajā pelēkajā (šodienas?) vidē cilvēku attiecības ir vēl dzīvas un kaislīgas.
Otrajā cēlienā, kad vecie Indrāni jau mīt pirtiņā, savstarpējā tuvība ir kļuvusi par muzeja eksponātu: skatītāji, atgriežoties no starpbrīža, skatuves priekšplānā redz lielu stikla būri, kurā uz sola, muguru pagriezis, guļ Leonīda Lenca vecais Indrāns, bet būrim priekšā novietota plāksnīte ar uzrakstu "Indrānu tēvs un māte". Turklāt skaidrā latviešu valodā.
Skaudrāk un sāpīgāk izrāde noteikti skar latviešus, kuri, var paredzēt, pēc cik tur gadiem izmirs. Vēl viena zīme, kas par to liek aizdomāties, ir viesaktieris Kārlis Krūmiņš Noliņa lomā. Blaumaņa Noliņš Indrānu sētā vairāk ir pigoru taisītājs nekā strādnieks, pēc veco Indrānu aizsūtīšanas uz pirtiņu arī viņš "Indrānus" taisās atstāt, lai dotos uz Rīgu kādā traktierī spēlēt ermoņikas.
Noliņš krieviski runā ar izteiktu latviešu akcentu. Tātad pēdējais latvietis zemes darbu iemainīs pret vieglāku dzīvi? Arī jaunākās paaudzes krievs Edžiņš Noliņam ar pilnu pārliecību izkliedz savu nevēlēšanos nākotni saistīt ar "Indrāniem". Tādējādi no jauna aktualizējas jautājums par to, vai vispār kādam šo zemi vajag?!
Ne velti arī otrajā cēlienā skatuves centrā paceļas milzīgs plakāts ar uzrakstu "Brīva vieta jūsu reklāmai" tel.nr.2921835". Gan jau, ka šādi reklāmas stendi redzami arī uz apstrādātiem un apsētiem labības laukiem, tomēr man pirmā asociācija ir ar Pierīgas nekopto pļavu platībām, kurām līdzās tagad plešas puscelti jauno māju ciemati. Arī šī tēma par veco lauku cilvēku "pārstādīšanu" pilsētā joprojām taču ir gana aktuāla. Un, vai muzeja būris vecajiem Indrāniem izrādē nelīdzinās kādam eiroremontētam vienistabas dzīvoklītim ciematā, uz kuru pārcelt vecākus, lai jaunajai paaudzei būtu brīvas rokas vecāku bijušo īpašumu apdzīvošanā un apsaimniekošanā?
Priecē Krievu teātra saliedētā aktieru ansambļa spēle. Katrs no aktieriem jūtas kā zobratiņš īstajā vietā un laikā. Atšķirībā no latviešu iestudējumiem, šo "Indrānu" ļaudis, protams, apveltīti ar ugunīgāku temperamentu. Vecais Indrāns vēl ir gana štrams un līdz ar to konflikts ar jauno paaudzi veidojas vēl dramatiskāks: ja tēvs pats vēl spēj saimniekot savās mājās, tad jo sāpīgāk noraudzīties, kā cits (kaut miesīgs dēls) dara tēvaprāt ačgārnas lietas.
Kaut acis vairs lāga nerāda, nerodas šaubas, ka saimniecību vēl var vadīt arī Svetlanas Šiļajevas Indrāniete. Cita lieta - pretī stāv un uz saimniekošanu dīdās viena vēl ņiprāka un bravūrīgāka saimniekotāja, Olgas Ņikuļinas Ieva. Pirmajā cēlienā nedaudz varbūt arī kaitina visai melnbaltais tēlu dalījums, taču šajā ziņā Blaumanis pats jau arī ielicis Ievai rokās viltus ieročus (krāpšanos ar Kārļa vēstuli). Tomēr Indrānu dēls Edvarts, kuru enerģiski atveido Aleksandrs Maļikovs, tiek kaislīgi mīlēts un savienībā ar Ievu rod vīrišķības apliecinājumu. Fiksais sekss pie maizes mīklas mīcāmās bļodas gan izskatās forsēts un neveikls, uzsverot Ievas vēlmi dominēt arī šajā attiecību līmenī, taču abu seksuālā spriedze tik ļoti nokvēlina atmosfēru, ka no tās "pavelkas" arī Ievas māsa Guste, kuru atveido atraktīvā raksturlomu tēlotāja Jekaterina Frolova. Šī aktrise izrādē lieliski saspēlējas ar Kārļa Krūmiņa Noliņu, organiski turpinot Blaumaņa komisko tēlu ampelēšanās tradīcijas. Ko vērta vien ir aktrises trīsreizējā ģībšana: tik vitāli un ar tik sāpīgi jauku pašironijas devu!
Smalki varoņu emociju kāpumus un kritumus atklāj precīzi piemeklēti "ieroči" aktieru rokās. Piemēram, gluži vai salūtam līdzinās Ievas enerģiskā kāposta graizīšana epizodē, kurā Indrānmāte atklāj vedeklas viltus gājienu ar Kārļa vēstuli.
Uzvedumā vairakkārt tiek apspēlēts dzīvnieku motīvs - dialogā ar Jeļenas Sigovas dusmīgo Līzi Noliņš parodē gaili; Edvarts, ierodoties tēva mājā, uzliek ragus, bet Edžiņš jau pa durvīm ienāk ar kazas masku; Guste attēlo kaķi, "kaķējoties" ar Noliņu, bet vēlāk parādās ar cūkas masku; lapsas izbāzenis īpaši izceļas virs seno mantu krāvuma bēniņos pirmajā daļās un tā pati lapsa - vienīgā no vecajām "grabažām" - palikusi otrajā cēlienā... Varu to visu saslēgt ar tēmu "dabas muzejs" (ja jau reiz "muzejs" ir viens no uzveduma atslēgas vārdiem), var atsaukties uz modernā cilvēka arvien lielāko atrautību no dabas, var saskatīt līdzību ar dzīvnieku pasauli, kurā izdzīvo vien spēcīgākais un viltīgākais… Der visas šīs versijas, vizuāli maskas izskatās iederīgi un dzīvnieku uzvedības parodēšana - asprātīgi, tomēr minējumu ir tik daudz, ka var arī apmaldīties, kas iestudējuma domas skaidrību nedaudz tomēr nojauc.
Toties, neraugoties uz telplaika nosacītību, uzvedumā ir divi īpaši emocionāli brīži, turklāt abi saistībā tieši ar veco Indrānu pāri. Pirmā epizode, kur Indrānu māte kategoriski atsakās turpmāk iet ganībās, bet otrs - pēkšņi ieraugot Indrānu tēvu "pirtiņā" vēl pirms otrās daļas sākuma.
Citstarp, otrajā cēlienā visi aktieri ir aprīkoti ar mikrofoniņiem: tā ir "mehāniska" komunikācija, tieši tāpat, kā vēlme vecajiem un jaunajiem Indrāniem personiskās attiecības skaidrot tiesā. Mazajam Edžiņam ar videokameru filmējot aklās Vecāsmātes tuvplānu, atsvešinājums paaudžu starpā šķiet baisi dubultojies. Kad tiesa ieteikusi Indrāniem pašiem tikt galā ar savu konfliktu, spēles telpai pa vidu, starp abām paaudzēm nolaižas vēl viena žagaru "siena". Tātad saprašanās pagaidām nav iespējama, bet mani aizkustina gados jaunās radošas grupas empātija attiecībā pret vecajiem.