Vērtējums:
Nav daudz dramaturgu, kuri savas lugas uz teātru skatuvēm redz iestudētas vairākkārt. Inga Ābele ir tas laimīgais gadījums, kad lugām nepārmet īpašu sadomātību, samocītas konstrukcijas un saštukotus tēlus. Acīmredzot, Ābeles dramaturģija sevī slēpj pietiekami lielus bezdibeņus, lai režisori atkal un atkal no jauna ķertos klāt viņas lugām. 2003. gadā Viesturs Kairišs ar Ābeles "Jasmīnu" atklāja savu jaundibināto neatkarīgo teātri "United Intimacy," pēc kuras notika neparasta viļņošanās diametrāli pretēju viedokļu sadurē - ir vai nav UI ar savu iestudējumu pārkāpis kādas ētikas un estētikas robežas.
Jau nākamajā gadā Gaļina Poliščuka "Jasmīnu" iestudēja Krievu teātrī, kurā spilgtos aktierdarbos parādījās vecās raudzes aktrise Ludmila Golubeva un jauniņā, bet talantīgā Jana Sekste. Vēl pēc gada Krievu teātra iestudējums "latviskojās" un kļuva par jaunizveidotās "Poliščukas Teātra observatorijas" prezentācijas izrādi. Nu jau ar nosaukumu "Aukstuma potes" izrāde tika spēlēta Sapņu fabrikas pagalmā – gadījās to redzēt kādā drēgnā rudens vakarā, kad laikapstākļi bija īpaši nemīlīgi, taču tie bija pat ļoti piemēroti lugas nokaitētajai atmosfērai.
Ar interesi konstatējams vēl kāds "ceļojošs" fakts – Nacionālajā teātrī Lauras lomā ir Ināra Slucka, kura šo pašu tēlu izdzīvoja jau Viestura Kairiša UI izrādē. Minot vien šīs detaļas, rodas sajūta, ka "Jasmīns" sevī slēpj kādas pārdabiskas enerģijas vai magnētus. Taču Nacionālā teātra izrāde pretstatā trim pieminētajiem iestudējumiem ir neprasti gaiša, silta un jūtīga izrāde. Varbūt tādēļ, ka NT versijā no lugas svītroti pērtiķi? Tas Mihaela tēlu padarījis noslēpumaināku un negaidītā kārtā pat simboliskāku. Nevar gan apgalvot, ka pirmizrādē Gundaram Grasbergam līdz galam izdotos savu noslēpumainību nospēlēt pārliecinoši. Tāpat grūti uzminēt, kas Līgas Zeļģes Jasmīnu Mihaelā tik ļoti fascinē, lai viņa pieļautu savas liktenīgās kļūdas. Taču ne jau par to, acīmredzot, ir šis Valtera Sīļa skatuves stāsts, jo stāsts visdrīzāk ir par jaunu sievieti Jasmīnu, kura ir nogurusi un iztukšota, savu beznosacījuma mīlestību atdodot slimajai vecmāmiņai, vīram, dēlam, un arī septiņus gadus prombūtnē bijušajai mātei.
Taču sāpīgākā tēma Pārdaugavas stāstā ir par Mājām, kurām lielo burtu piešķir tieši sievietes. Uzveduma pirmās daļas beigās, Jasmīnai aizbraucot ar Mihaelu uz krogu, videoprojekcijā uz mājas sienas redzams, kā Jasmīne iebrien Daugavā, līdz pazūd skatam pavisam. Savā ziņā simboliski šī aina korespondē ar Dauku, tikai Jasmīne ir sieviete. Arī Jasmīne grib redzēt to, kas ir aiz horizonta, ļaujas Mihela kaislīgajai dabai, brauc ar viņu uz krogu, tad uz viesnīcu, iedzer un iepīpē zāli, mīlējas, piedzīvo Mihaela muziķa popularitates saldo aromātu. Taču šis "apvārsnis" izrādās gaužām šaurs. Mihaelam viņa nav vajadzīga. Poētiski izsakoties, skaistie smaržojošie jasmīni ir izmīdīti – attiecības ar Arti vairs nav iespējamas kā agrāk, māte atkal Jasmīni pametusi un Vecmāmiņa sajukusi pavisam. Pēc vētrainās "valpurģu nakts" Jasmīne no mātes gan saņem kredītkarti ar bankai izmaksājamo parāda summu, taču Valtera Sīļa iestudējumā jautājums, vai Mājas tāpēc ir glābtas, paliek atvērts.
Lielajā skatuvē apjomīgu vietu aizņem Eku mājas karkass, kura iekšienē tad arī pārsvarā norit darbība, tuvinot notiekošo reālismam (sadzīviski rosoties pa virtuvi). Mājas sienas gan ir vienas vienīgas logu ailes, un vētras laika vispār pazūd robeža starp āru un iekštelpām. Tāpat kā cilvēkiem šais Eku dzimtas mājās, kurās alkohola reibumā visi beidzot ļauj vaļu savām dabiskajām dziņām, apziņai īpaši nekontrolējot.
Tomēr lai arī kādās metaforās šis sākotnēji reālistiskais stāsts nepāraugtu, atsevišķas līnijas emocionāli ir īpaši dzīvas: Līgas Zeļģes Jasmīne attiecībās ar Astrīdas Kairišas Vecomāti un Ināras Sluckas mammu Lauru ir niansēti jūtīgs un reālpsiholoģiski precīzs aktierdarbs. Finālā Zelģes Jasmīne pēlēkajā ziloņkaula krāsas kleitā ar kredītkarti rokās ir nožēlojama un žēlojama.
Lai viss nebūtu tik dramatiski drūmi, luga piedāvā pāris košu tipu - izrādē kolorīto krieveni Lanu sulīgi izspēlē Marija Bērziņa, bet latviski pelēko "pēpaku" un "vēsturnieku", Lanas piedzīvotāju Viktoru ar gaumīgi paširoisku humoru caurstrāvo Arturs Krūzkops.
Neviens nav vainīgs - ir frāze, kas mūsdienas daudz deldēta. Tomēr ik reiz vismaz teātrī saskaroties ar psiholoģiski un visādi citādi loģiski veiktu "advokatūru" attiecībā uz skatuves tēliem, jūtu gandarījumu par mākslinieku neviennozīmīgo skatījumu uz pasauli un lietu dabu. Arī NT "Jasmīnā" nav labiņo un slikto, pareizo un nepareizo cilvēku. Ir dzīvi cilvēki ar savām kļūdām un zaudējumiem, sapņiem un katastrofām.