Izrādes apskats: Jekaterinas Frolovas Fro  (5)

Vērtējums:

Līdzīgu prieku par konsekventi realizētu nereālistisku spēles veidu, kādu Rīgas Krievu teātrī var ieraudzīt tikai pa retam, pirms dažām sezonām sagādāja Jevgeņija Arjē cirka un traģikomiskas groteskas stilistikā iestudētais "Jakišs un Pupče".

Starp citu, te vienā no titullomām artistiski un enerģiski darbojās Jekaterina Frolova, kura galveno varoni atveido arī jaunajā iestudējumā "Fro". Gan jaunajā izrādē, gan daudzās līdzšinējās lomās Jekaterina Frolova apliecina ne tikai lielisku humora izjūtu, bet arī brīnišķīgu spēju savienot lirisku emocionalitāti un vieglu sievišķīgu pašironiju. Vēl viena lieta, kas allaž saista Jekaterinas Frolovas spēlē, ir viņas dzīvā partnerība un vitālā atsaukšanās uz jebkuru piespēlēto impulsu gan režisoru piedavātajos spēles noteikumos, gan attiecībās ar kolēģiem. Allaž aktrise pa skatuvi brāžas kā īsta enerģjas bumba – vai tā būtu pusaudziski enerģiskā Lapsa "Mazajā princī" (arī R. Kudašova režijas darbs), gluži vai apdullusī Jūlija Fiļipovna "Vasarniekos" vai nemiera tirdītā Guste "Indrānos".

"Fro" ir gadījums, kad jūtams – viss izrādes ansamblis ir uz viena viļņa. Andreja Platonova stāstu, padomju laiku absurdu viegli kariķējot, aktieri teju izdejo. Dejisks vieglums ir gan viņu spēles veidā, gan arī plastikā – horeogrāfe Irina Ļahovska sacerējusi asprātīgu un turklāt arī pietiekami sarežģītu kustību partitūru, kurā redzamas, piemēram, parafrāzes par militāro "vingrošanu", kas tikpat veikli pāriet mūsdienu dejas estētikai raksturīgā kontaktimprovizācijā.

Izrādes kodols ir šķietami vienkāršs un tas ierakstīts jau izrādes apakšvirsrakstā – "Jefrosiņjas Jefstavjevas, jaunas sievietes, kuru pametis vīrs komunisma celtniecības vai kādu citu ideālu vārda, stāsts". Gribu uzsvērt vārdus "vai kādu citu ideālu vārdā", jo izrāde stāsta par mūžīgo vīrieša un sievietes pasaules pievilkšanos un atgrūšanos vienlaikus.

Labi, Platonova stāstā ir arī ierakstīts padomju dzīves ideoloģijas, plānošanas un nodarbinātības absurds, kādēļ Fjodors aizsūtīts tik tālu. Tomēr, neraugoties uz to, lai kādās iekārtās arī mēs nedzīvotu, lielākoties sieviete taču ir orientēta uz māju, bērniem, ģimeni, kamēr vīrietim pirmajā vietā būs pašapliecināšanās caur darbu "vai kādu citu ideālu vārdā". Paradokss slēpjas tajā, ka abiem kā ēst nepieciešams veldzēties arī otra "kosmosā". Un viens bez otra arī īsti nevar. Sievieti burtiski spārno vīrieša personība, viņa erudīcija un veselīga pašapziņa, savukārt vīrietim lielākoties nepieciešama arī māju sajūta un ģimene, kurā justies gaidītam un vajadzīgam.

Izrādē, kad Jekaterinas Frolovas spēlētā Fro saka vārdus: "Kaut būtu kāds, kas tevi apskauj", šķiet, ka skaidri saredzamas Fro fiziskās sāpes, mēģinot sadzīvot ar realitāti, kurā mīļotais vīrietis ir tik nežēlīgi tālu prom. Un kas par vīrieti! Vitālija Jakovļeva atlētiskais, staltais, izskatīgais, attapīgais, fizikā kā zivs peldošais Fjodors var būt katras sievietes sapnis. Tikai viena nelaime – darbs viņam ir tūkstošiem kilometru tālu prom no mīļotās sievietes. Vīrieša prombūtnē Jekaterinas Frolovas atveidotā Fro burtiski izsīkst, sanīkst no skumjām un ilgām.

Apzināti izrāde veidota ar maksimālu atsvešinājumu. Pirmkārt jau varoņi runā trešajā personā, arī stāstot par sevi. Tikai atsevišķās epizodēs aktieru starpā tiek izspēlēti tieši dialogi, bet vairāk runātais tiek raidīts tieši skatītāju zālē. Spēles laukumā izrādes mākslinieks Nikolajs Slobodjaņiks iekārtojis vairākas nosacīti konkrētas darbības vietas – Fro istaba ar gultu un telpa tēvam ar krēslu skatuves kreisajā pusē, labajā – skolas sols Fro studiju epizodēm un pasta ofiss otrajā skatuves pusē.

Spēles telpa "iztamborēta" ar rokdarbu fragmentiem – širmjiem, it kā uzsverot stāsta sievišķo dabu, kamēr kostīmos dominē tīru krāsu laukumi – sarkans, zils, dzeltens – un vienkāršas līnijas.

Kolorītā un atmosfērā gandrīz nekas neliecina par padomju gadu pelēcību un nabadzību, un tas ļauj vilkt asociācijas ar jebkuru laikmetu.

Galvenais izrādes spēks, kas, iespējams, uzrunā visnegaidītāk, ir pretruna starp ārēji vieglo, šķietami vienkāršo dzīves skrējienu un cilvēka emocionālās pasaules nespēju ar to harmoniski saskaņoties. Ja Fro ilgojas pēc mīļotā vīrieša tuvu līdzās, tad tikpat ļoti vīrieši ilgojas pēc darba, pēc iespējas strādāt, būt noderīgiem un svarīgiem, lai kādā pasaules malā arī tas būtu.

Izrādes ievaddaļa ir samērā mierīga un vēstījuma intonācijā viegli parodiska – mainās Platonova stāsta epizodes, aktieri pārmaiņus uzņem stāsta pavedienu, pa vidu iestarpinātas muzikāli ironiskas starpspēles. Taču pamazām vien es tiku savaldzināta, izbaudot aktieru, īpaši Jekaterinas Frolovas, aktierspēli, kurā savijas cilvēciska emocionalitāte un teatrālas spēles aizrautība. Un, jo spocīgāk veidota kāda kārtējā Fro dzīves epizode – īsts komikas šedevrs ir Alekseja Korgina Lasītājs-pāvs–, jo vairāk žēl nelaimīgās sievietes.

Par to, ka izrāde visticamāk nebūs jautra komēdija, ir skaidrs jau sākumā, redzot izdedžu pelnus proscēnijā un melnu ziedlapiņu imitāciju Fro elegantajā galvassegā. Tam kontrastā apkārt spēles telpā viss ir gaišs, tīrs, šķietami priecīgs. Spēles telpa tumšāka top tikai tad, kad beidzot Fjodors ierodas pie Fro, reaģējot uz dramatisko telegrammu par jaunās sievietes fatālo slimības stāvokli, kas gan izrādās sievietes triks. Daļēji tamborēto mežģīņu širmji paceļas šņorbēniņos, pilot kā tikko izcelti no ūdens.