Izrādes apskats: Kāpēc Žanna d'Arka?
Foto: Gunārs Janaitis. Žanna – Ieva Segliņa

Pēc veiksmīgas radošās sadarbības mūziklos "Pūt, vējiņi!" Liepājas teātrī un "Oņegins" Dailes teātrī talantīgā apvienība Dž.Dž.Džilindžers (režija), Kārlis Lācis (mūzika), Mārtiņš Vilkārsis (scenogrāfija), Ilze Vītoliņa (kostīmi), Inga Krasovska (horeogrāfija) kopā ar Dailes teātra vokāli spēcīgo aktieru trupu piedāvājusi jaunāko veikumu – mūziklu par leģendāro franču jaunavu Žannu d`Arku. (Pie radošās komandas sastāva vēl jāpiebilst: libreta autori ir Evita Mamaja un Dž. Dž. Džilindžers, dzejas – Jānis Elsbergs.)

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vērtējums:4

Pirmais jautājums, kas, skatoties izrādi, radās – vai stāsta padarīšana nenopietnāka, nekā tas vēsturiski/sižetiski ir, bijusi apzināta iecere? Dažbrīd kopējās atmosfēras murskulis raisa asociācijas ar komiksu - traģiskā stāsta vienkāršotu izklaides versiju. Sarkanraibajos kostīmos tērptā tauta (klišejiski izspēlēta kā izlaidīga un ne visai gudra) klaunādes estētikā izdzīvo gan sāpi, ka kara dēļ vairs nav tādu baļļu kā sendienās, gan nododas draiskām orģijām, kamēr jaunā, trauslā meitene Žanna pašaizliedzīgi cīnās kara laukā.

Nav arī iztikts bez neveiklas, Žannai ciniski pazemojošas nevainības pārbaudes ainas, kad svinīgā patosā Žannai tiek priekšā aizklāti palagi un Akvelīnas Līvmanes atveidotā "ārste" uzvelk baltu gumijas cimdu un pēc zināmās procedūras latīniski paziņo, ka meitene ir jaunava, uz ko Artūra Skrastiņa karalis Šarls līksmi aplaudē. Nenopietnības darvu piepilina arī Ģirta Ķestera atveidotais karavadonis Žils de Rē, par kura vēsturisko neviennozīmīgumu bagātīgi runāts izrādes programmiņā, kamēr uz skatuves vien redzams groteski kariķēts ļaundaris, ko aktieris spēlē entuziastiski ampelējoties (sava artava šeit arī absolūti neveiksmīgajai parūkai).

Dažbrīd kopējās atmosfēras murskulis raisa asociācijas ar komiksu – traģiskā stāsta vienkāršotu izklaides versiju.

Komisku, ironisku pārklājumu izrādes tēmai un notikumiem vietumis piešķir arī Kārļa Lāča mūzika, kas paspilgtina karaļa galmā valdošo jautro diskotēku, kad tiek ēsts un dzerts uz nebēdu, fonā no āksta uzzinot par izšķirošajiem notikumiem kaujas laikā, – it kā runa būtu vien par kādas sporta spēles maču, ne valsts likteni. Nedaudz mulsināja arī viegli rotaļīgie ritmi Žannas muzikālajos dialogos ar mācītāju, kad viņš meiteni mudina nebaidīties no balsīm, ko tā dzird, atklājot, ka viņa ir Dieva izredzētā. Savukārt ainās, kad Žanna dzird balsis, kas aicina meiteni doties cīņā un karaļa tronī celt dofinu Šarlu VII, komponists ielicis smagās mūzikas motīvus, aktrisei ķerot pie kakla un ar sejas mīmiku radot iespaidu par drīzāk dēmonisku spēku ieperināšanos Žannas dvēselē, ne svēto klātesamību.

Izrādes apskats: Kāpēc Žanna d'Arka?
Foto: G. Janaitis Žanna – Ilze Ķuzule-Skrastiņa

Bet uz visa šī fona ir jaunā meitene Žanna – absolūta pozitīvā varone, ko nospēlēt allaž ir aktieriski sarežģīts uzdevums. Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Žanna šķiet kareivīgāka un nobriedušāka, kamēr Ievas Segliņas - trauslāka, maigāka, ievainojamāka, taču abas titullomas atveidotājas spēlē ar patiesu atdevi, iemiesojot ticību Dievam, pārliecību par savu misiju un mīlestību pret savu valsti un tautu, un līdz ar to piešķirot izrādei jēgpilnu saturu. Žannas tēlā nav ne miņas no tēmas kariķējuma. Bet vai tiešām tik vienkārši – Žanna kā viena no pēdējām savās domās un darbos nesamaitātajām uz kopēja tautas cirka fona?

Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Žanna šķiet kareivīgāka un nobriedušāka, kamēr Ievas Segliņas - trauslāka, maigāka, ievainojamāka, taču abas titullomas atveidotājas spēlē ar patiesu atdevi...

Lai arī romantiskā attiecību līnija starp Žannu un jauno karavīru Žanu, Žannas līdzgaitnieku kaujas laukā, netiek izvērsta un paliek visai dekoratīva (abiem mīlētajiem piešķirtas divas skaistas mīlestības dziesmas un par Žana nāvi tiek paziņots starp citu, garāmejot līmenī), patīkami uz skatuves jēdzīgā lomā redzēt Intaru Rešetinu – romantiski mīlētāji-cēlie bruņinieki aktierim tomēr piestāv daudz labāk nekā kleitu lomas. Jāatzīmē - cienījami tika galā arī Gints Andžāns, "ielecot" lomā krīzes situācijā, tāpēc prieks, ka aktieris turpinās dublēties ar I. Rešetinu arī turpmāk.

Interesants, daudzšķautnains ir Artūra Skrastiņa atveidotais Šarls VII, ko sākotnēji aktieris spēlē kā no karaļa atbildības nobijušos, bet karaļa godu kārojošu tramīgu vīrieti. Amizanto tipāžu paspilgtina vizuālais ietērps - koši sarkanas laka kurpes, parūka ar vieglu loku pār vaigu un Francijas karoga sarkan-zilais kažokādas apmetnis, ko aktieris manierīgi paijā, ierāvies troņa krēslā, kamēr Ērikas Eglijas (arī ļoti patīkams aktierdarbs un vokāls) sievasmāte no viņa pieprasa vīrišķīgu un karaļa cienīgu rīcību. Absolūti brīnišķīga ir ar ironiju izpildītā traģikomiskā ārija par to, kāda jēga būt karaļa dēlam, ja nav vēl karaļa kroņa, un ilgi kārotā kronēšanas aina, kad aktieris ar smaidu uz lūpām ar pompu defilē pa galdu, bet, nevarēdams sagaidīt svinīgās ceremonijas beigas, izrauj plastmasas saules kroni bīskapam no rokām un pats sev uzliek uz galvas, jautri aicinot ikvienu līksmot līdz ar viņu.

Taču Artūra Skrastiņa karalis Šarls līdz izrādes finālam izaug. Pēdējā dziedājumā vairs nav ne miņas no jokainā un bailīgā tēla, atstājot iespaidu par gudru un drosmīgu karali turpmāk. Viņam vairāk nekā jebkuram citam bijusi nepieciešama Žannas iemiesotā ticība brīnumam un franču tautas spēkiem - trūka karaliskās baltās krāsas, ko kaujas laukā sev pa priekšu nes Žanna d' Arka, lai jaunās Francijas karogs būtu pilnasinīgs.

Jāatzīst, teātra plāni 21. gs. Latvijā iestudēt izrādi par Žannu d' Arku mani pārsteidza, pat nedaudz mulsināja. Lai runātu par tik zināmiem, daudz apspēlētiem, pētītiem kultūras/vēstures arhetipiem, kāda ir Orleānas glābēja Žanna d' Arka, ir jābūt ko teikt – tēmas aktualizācija mūsdienu notikumu kontekstā, jauna interpretācija u.tml. Tomēr, noskatoties izrādi, jautājums – kas mudinājis veidot pavisam jaunu oriģināldarbu (bet nepasakot neko jaunu) par šo tēmu – man palika neatbildēts.

Tags

Dailes teātris Dž.Dž.Džilindžers Ieva Segliņa Ilze Ķuzule Izrādes apskats Kārlis Lācis Mārtiņš Vilkārsis
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form