Vienu tādu stāstu, tiesa par igauņiem, 2008. gadā ir uzrakstījusi Sofi Oksanena – somu rakstniece, kuras dzīslās rit arī igauņu asinis, un sižetiski tas pieskaras gan okupācijas laika smagākajiem brīžiem, gan gluži neseniem notikumiem, atgādinot, ka jebkuras rīcības seku ķēde nekur nepazūd un izmainīt tajā kaut ko esam spējīgi vien mēs paši. Nemaz jau tik ļoti tie ziemeļu kaimiņi no mums neatšķiras un arī nepiesātināmo lielvaru raisītās postažas mūs ir skārušas stipri līdzīgi, tādēļ paralēles ar stāstā aprakstīto varam vilkt visai tiešas, kas, savukārt, varētu kalpot par vilinošu iespēju teātrim šo stāstu pārstāstīt arī plašākai publikai.
Kādā no savām grāmatām K. Vonnegūts saka: "Nekad neuzticies izdzīvotājam. Nekad nevar zināt, ko viņš ir izdarījis, lai paliktu dzīvs." S. Oksanenas romāns ar teju vai dokumentālā precizitātē retrospektīvi sablīvētajām Alīdes Trū dzīves ainiņām pat ļoti skaudri apliecina šo patiesību un vienlaikus ļauj apjaust, ko īsti mēs sevī upurējam, kļūstot par "izdzīvotājiem" svešas varas uzspiestos apstākļos. Kritiskos brīžos, kad apdraudēts tiek absolūti viss, dzīvību ieskaitot, cilvēks cīnās ne tik daudz ar ārējo ienaidnieku, cik pats ar sevi un tas arī ir īstais Alīdes stāsts.
Jaunais Rīgas teātris (rež.I. Mičule) iestudējumu veido pēc A. Neiburgas dramatizējuma un virsrakstā liek nosaukumu "Muša", tādējādi jau iepriekš atklājot pozīciju, no kuras tiks aplūkota Alīdes dzīve. Tā nenoliedzami var darīt, taču tēlu šāda pieeja vienkāršo un skatītājam tiek liegta iespēja pašam vērtēt Alīdes kā čekas aģentes rīcības morālos un cilvēciskos aspektus. Izrādē viss sākas ar Zāras bēgšanu no saviem suteneriem un bēdīgo ierašanos Alīdes mājā. Viņas saraustītie paskaidrojumi par darbu ārzemēs, bagāto vīru, kurš to izmetis no mašīnas un šaubīgais izskats uzticību nevieš, taču meitenē ir sajūtamas īstas bailes un tās Alīde labi pazīst. Pati gan viņa sen vairs nebaidās, taču piesardzība šajos juku laikos (XX gs. 90-ie gadi) par ļaunu nenāk, tādēļ labāk būtu no meitenes tikt vaļā, tomēr Alīdei mieru vēl nedod Zāras dīvainā igauņu valoda un viņa izšķiras par palīdzību. Sarunas sākas palēnām, kā taustoties, sākumā negaidīti, bet pēcāk arvien konkrētāk tās atsauc atmiņā kaut kādas ainas no pagātnes un pašās beigās arī nonāk līdz faktam, ka Zāra ir viņas izsūtītās māsas mazmeita. I. Alsiņa savas varones uzvedībā samērā pārliecinoši iemieso gan Zāras iepriekš pārdzīvoto, kas izrādē nemaz neparādās, gan arī meitenes vēlmi atbrīvoties no savas nesenās pagātnes un sajust dzimtas saknes. E. Kļaviņa Alīdi vecumdienās atveido kā skarbu un cietu lauku sievu, kas salīkusi nes savu nevienam neatklājamo likteņa nastu un klusē. Aktrise savu personāžu nebūt nekariķē, bet JRT raksturīgā manierē paspilgtina tēla ārējo veidolu līdz izteiktam tipāža līmenim, kas uz skatuves tiek papildināts ar sadzīviska rakstura darbības knifiņiem. Vai mēs gribam un spējam aiz tā visa saskatīt kaut ko vairāk, šoreiz lielā mērā ir atkarīgs no paša skatītāja, jo režisora palīdzība tēla iekšējās attīstības līnijas iezīmēšanā, maigi izsakoties, ir bijusi kūtra.
Atgriežoties pie aizgājušā laika, notikumi izrādē tiek ieskicēti un montēti blīvā epizožu plūsmā ar uzkrītošām un reizēm pat neveiklām salaiduma vietām, kuras piedevām vēl izceļ G. Sipo trivializētā scenogrāfija ar "šķībo māju". Režisore, tāpat kā savos trijos iepriekšējos muzikālo izrāžu neveiksmīgajos iestudējumos, atkal nodarbojas ar ilustrēšanu un neliekas ne zinis ne par tēla raksturu, ne savstarpējo attiecību dziļākām atklāsmēm. Protams, katra epizode tīri dramaturģiski tajās kaut ko iezīmē un vēl šo to pasaka priekšā darbība, kuru aktieri cenšas izmantot kolorītāka skatuves tēla veidošanai, taču tas raisa skatītājā vien notikuma līdzpārdzīvojumu un dod pārāk maz vielas mēģinājumiem izprast, kāpēc cilvēks attiecīgā situācijā rīkojās tieši tā un nevis savādāk. G. Gāgas veidotais Hansa tēls, piemēram, izrādē režisoriskās attieksmes trūkuma dēļ, ir tik izplūdis, ka nevari saprast, kas viņš par cilvēku – varonis vai gļēvulis un ko tad abas māsas viņā tik ļoti mīlējušas. Pat G. Āboliņš ar visu savu profesionālo meistarību Lavrentija lomā un A. Strods Pašas lomā nespēj neko vairāk, kā iezīmēt attiecīgo situāciju draudīgumu un savilkt paralēles starp čekistiem un bandītiem, jo režisore neko citu no viņiem vienkārši nevēlas.
Alīdes dzīve jaunībā rit nomācošā vecākās māsas Ingelas pārākuma ēnā. Ingela B. Brokas mīlīgi noapaļotajā tēlojumā ir priekšzīmīga saimniece, viņai viss padodas viegli, viņa visu dara labāk un apbrīno vienmēr visi tikai viņu. Tas ir netaisni un ar to ir grūti samierināties, bet lielākā netaisnība šajā dzīvē ir tā, ka abām māsām vienlaicīgi iemīloties Hansā, viņš bez domāšanas priekšroku dod Ingelai. Te jau Alīdes sarūgtinājums pāriet izmisumā, bet kā romānā saka Krēlu veča, izmisuma augsne dzen ļaunas puķes. Mokošu šaubu brīžos cilvēks parasti ķeras pie kādas šķietami loģiskas domas, it kā ar prātu varētu izgaismot saduļķotos dvēseles dziļumus, un tieši tā rīkojas arī Alīde, jo viņa ne tikai grib dzīvot, bet arī "izlabot" likteņa pārestības pēc sava prāta. E. Kļaviņai izrādē gan ir pamaz vietas un laika to visu pārliecinoši izspēlēt, jo režisoriskā ilustrētkāre skatuvisko darbību lielākoties aizstāj ar laikmeta dzīves reāliju demonstrēšanu, tomēr nojausmu par Alīdes izvēles motīviem aktrisei daudz maz izdodas iekodēt sava personāža uzvedības niansēs.
Visi Alīdes pūliņi šajā dzīvē ir piedzīvojuši krahu, atstājot viņu vienatnē ar saviem meliem un skaidru apziņu par to ļaunumu, ko viņa ir nodarījusi. Tāda nasta ir kā karsti akmeņi dvēselē, kas tur palēnām sadedzina visu dzīvo un no kuras nevar tikt vaļā līdz pat savai nāves stundai. Cik bieza un smaga čaula ir jāizaudzē tai apkārt, lai to paslēptu no citu acīm? Tie gan ir jautājumi, kas šoreiz vairāk izriet no paša stāsta konteksta un nevis izrādes, jo režisore neprot organizēt darbības kopējo plūdumu tā, lai tas fokusētos uz eksistenciāli jeb cilvēciski padziļinātiem jautājumiem. Sižetiski jau Alīde savu "grēku izpirkšanas ceļu" atrod arī izrādē, palīdzot izglābties Zārai, un tādēļ starp urdošajām domām var parādīties arī šādas, ja vien atzīstam, ka dzīve nekad nav viena mīkla vien. Žēl, protams, ka I. Mičule tik spēcīgu materiālu ir parvērtusi par ilustratīvu teksta atspulgu un mums teātrī nākas samierināties ar summāro izjūtu, kuru sniedz vienīgi pats stāsts.