Foto: Publicitātes foto
Pēc ilga pārtraukuma Dailes teātrī iestudējumu veidojis režisors Regnārs Vaivars. Inspirējoties no latviešu klasiķa darba, Kamerzālē tapusi režisora mūsdienu versija – "Aija pēc Jaunsudrabiņa". Vērojot izrādi, var just, ka režisoram ļoti, ļoti patīk savs darbs. Arī viņa jaunākais iestudējums ir emocionāli nospriegots un ar līdz sīkumiem izstrādātu skatuvisko darbību. Pilnībā režisora spēles noteikumus pieņēmuši un tajos enerģiski "spēlējas" aktieri Kristīne Nevarauska (Aija), Gints Grāvelis (Jānis) un Artūrs Dīcis (Juris).

Vērtējums:

Jāņa Jaunsudrabiņa Aija pārredzamā kino un teātra pieredzē saistās ar gana spilgtiem un veiksmīgiem aktierdarbiem. Pieminot vien Zanes Jančevskas Aiju uz ekrāna, Indras Briķes Aiju Liepājas teātrī, kā arī Lienes Gāliņas lielisko veikumu Nacionālā teātra iestudējumā, kurš joprojām ir repertuārā, skaidrs, ka tam jābūt zināmam izaicinājumam nākamajai Aijai. Regnārs Vaivars gan Jaunsudrabiņa darba līnijas iekausējis mūsdienu situācijā un izrādē redzam vien trīs tēlus, taču savstarpējās kaislības virmo tikpat vētraini, un Aija Kristīnes Nevarauskas veidolā atkal ir neuzminama un neiegūstama "trako acu" īpašniece. Aktrise rāda pārsteidzošu aktiermeistarību – neraugoties uz viņas nošņurkušo izskatu (kostīmi- Anta Priedīte), izmisīgo darbošanos un rupjo izturēšanos pret abiem "kavalieriem", iespējams identificēties ar šo sievieti, lai varbūt saprastu un attaisnotu viņas dzīves principus.

Nekādi "ņuņņas" šajā iestudējumā nav arī abi vīrieši – Ginta Grāveļa Jānis varbūt arī ir nedaudz lēnīgāks (bet tikai tāpēc, ka apdomīgāks un piezemētāks), taču īsts dzīves svinētājs ir Artūra Dīča Juris, kurš vienlaicīgi spēj gan uzjautrināt, gan aizkustināt. Katrā ziņā Regnāra Vaivara versijā abi vīrieši ir līdzvērtīgi pretspēlētāji agresīvi spurainajai Aijai. Vārdu kaujas brīžiem pāraug arī viegli fiziskos kautiņos, taču uzvarētāju šajā cīņā, protams, nav. Iespējams, ka šie trīs cilvēki pazaudējušies sevī un savos sapņos par laimi. Jautājums "kas ir laime?" ir arī savdabīgs iestudējuma vadmotīvs: to, it kā garāmejot, Aija uzdod Jānim. Taču šis jautājums tajā brīdī, domāju, trāpa arī skatītāju. Jānis un Juris kā uzburti vēlas Aiju, kura ar vienu roku spējīga dot, ar otru – tūlīt pat ņemt atpakaļ. Gan savu miesu, gan dvēseli. Var jau būt, ka šis arī ir galvenais iemesls, kāpēc abiem "tēviņiem" Aijas iegūšana pārvērtusies par azartu. Jo ar racionālo saprātu šķiet – nu, kas skrandainajā un pinkainajā Aijā ir tāds, kā dēļ rīkot tik brāzmainas scēnas?! Finālā Ginta Grāveļa Jānis pārgriež sev vēnas, bet vainot pie tā citus īsti nevar…

Iestudējumā spēcīgi uzrunā spriedze varoņu komunikācijā, kas panākta kontrastējot asprātīgajām (brīžiem arī parupjajām) vārdu kaujām un piesātinātajām klusuma pauzēm. Teksts ir "atsperīgs" un absolūti mūsdienīgs. Savukārt vielisku izrādi padara ūdens laistīšana un vārīšana, mīklas mīcīšana, ābolu ēšana, utt. Tāpat arī playboy zaķi, alkahola sūkšana no spaiņa, visi Jura triki droši vien pierakstāmi "Regnāra jociņiem", kas jau kļuvuši par viņa firmas zīmi režijā. Arī šajā ziņā režisora rokraksta cienītāji jaunajā iestudējumā nevilsies.

Ironija un labā nozīmē zināms atsvešinājums saklausāms muzikālā fona izmantojumā – "Kavalieru dziesmas" melodijas improvizācija viscaur iestudējumam un Edgara Liepiņa izpildītā "Ķiļķens un klimpa" pirmās daļas kulminācijā Aijas un Jāņa kāzu orģijā. Kas tik šajā Aijas katlā nevārās – ķiļķeni un klimpas, kavalieru idejas un instinktīva seksuāla iekāre, pieķeršanās un greizsirdība, nesaprotama mīla un neapslāpējams naids, drāma un jautrība. Jāņa un Aijas precībās neapturami enerģiski par "jautrību" rūpējas tieši Juris. Taču, lai cik drastiska šī aina arī nebūtu, aizkustina Artūra Dīča Jura slēptais aizvainojums: "Gribat svinēt? Nu, tad es jums noorganizēšu…" Līdz pat finālam vīrišķīgi savu aizvainojumu it kā slēpj arī Ginta Grāveļa Jānis, ļaujot Aijai darīt visu, kas tai ienāk prātā. Taču ne vienam, ne otram kavalierim nav rokās īstie ieroči, lai salauztu sienu, kas priekšā Aijas sirdij un dvēselei.

Ja Nacionālā teātra "Aija" vizuāli ir nevainojami tīra un gandrīz smaržīga skatuves glezna, Regnāra Vaivara un Aigara Ozoliņa radītā spēles telpa atgādina īstu odžu midzeni. Ne jau nabadzības dēļ istaba atgādina miskasti. Drīzāk tā ir attieksme pret dzīvi un lietām. Un kā izrādās - arī pret cilvēkiem. Tāpēc varbūt vajadzētu sākt ar jautājumu – kas ir mūsdienu Aijas nelaime? Un pēc tam mēģināt saprast – kas ir laime.

Jaunsudrabiņa stāsta galvenā līnija mūsdienām piemērota visai ticami. Ja vien pretrunīga nešķistu ņemšanās ar koka karošu grebšanu kā Jāņa "blakusbiznesu". Mūsdienās tās tomēr uzskatāmas par suvenīriem. Var jau būt, ka Jurim ir suvenīru tirgošanas bizness… Un kas tas par sienu, ko Aija tirgo? Vai vairāk naudas nevarētu dabūt, pārdodot klavieres? Jeb šis ir īres dzīvoklis? Bet elektrība acīmredzot tiek zagta – ja visu laiku var atļauties turēt ieslēgtu elektrisko plītiņu. Arī ūdens sen te atslēgts… Taču šīs pārdomas īpaši nebojā kopējo izrādes iespaidu – iestudējums pārliecina ar pamatīgumu cilvēka vājību izpētē, tuvplānā preparējot savstarpējās attiecības, un tam visam piešpricējot kārtīgu jautrības devu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!