Pirmie aplausi Jaunajā Rīgas teātrī tovakar tik tikko noturējās pirmizrādēm raksturīgās pieklājības robežās, publikas sejās bija lasāma tāda kā neizpratne un puslīdz droši varēja sacīt, ka latviešus Gata Šmita teatralizētais mēģinājums pārskatīt mītus caur hipotētiska fakta prizmu pārliecināja tik pat maz, cik ludus prophetarum viņu senčus tālajā 1205. gadā.
To, kas būtu sakāms par pašu izrādi, var pateikt dažos teikumos un es to vēlāk arī pateikšu, taču pārlūkojot redzēto no ieceres līdz iznākumam, parādījās daudzas blakusdomas, kas šoreiz varētu būt saistošas vienam otram skatītājam, pārcilājot pašam savus gūtos iespaidus. Par tām tad arī mazliet parunāšu.
Ja jau mēs ļaujamies fantāzijām, kas bāzētas tautas vēsturē, tad svarīgi ir, ko mēs šodien ar tām gribam pateikt, lai nesanāktu vien teatrālas priekšstatu spēlītes par to, kas tiklab varētu būt bijis un tiklab arī nē. Lielā tautu staigāšana Eiropā beidzās ap 7. – 8.gadsimtu un baltu ciltis tajā laikā jau bija nostabilizējušas savu dzīves telpu šajā reģionā. Mūsu nācijas veidošanās noritēja salīdzinoši lēni, taču šis process nekādi nav uzskatāms par tik primitīvu, lai to aplinkus pamēģinātu reducēt uz attiecīgajā teritorijā dzīvojošu svešzemnieku sajaukšanos. Varētu vēl saprast, ka runa būtu par līdzīgiem pasaules skatījumiem, kuri kalpoja par sakausējošo elementu vienotas kultūrtelpas veidošanai ar savu garīgo vertikāli, un, ja jau akurāt vēlamies revidēt mītus, kas it kā ir kļuvuši traucējoši, tad varbūt mākslinieciskās spekulācijas auglīgāk (un šimbrīžam pat nepieciešamāk) būtu vērpt izejot no šādas pozīcijas un nevis no kosmopolītiskās vēlmes visas pasaules tautas padarīt par bezsakņu pūli, kuram ir tikai viens kopīgs mērķis – kalpot pārspīlētajām ekonomikas interesēm.
Savukārt, kas attiecas uz mītu par kristietību, tad agri vai vēlu mēs tāpat kā citas Eiropas tautas visticamāk pie tās nonāktu, bet 13. gadsimtā tās uzspiešana bija un paliks vardarbīgs un stratēģiski labi pārdomāts pasākums.
Var jau, protams, visas šīs "teorijas atstāt aiz mēģinājumu telpas durvīm", kā to esot darījis režisors un sacīt, ka ar tām ir jānodarbojas zinātnei, taču kopš Mišela Fuko pazīstamāko atziņu ienākšanas pasauli skaidrojošajā sfērā mums tomēr nenāktu par ļaunu saprast, ka jebkura patiesība šajā pasaulē ir kādu spēku dzemdināta kvalitāte, un, ja tev nav pašam savējās, tad virsroku neizbēgami ņems spēcīgākā no valdošajām. Tas attiecas arī uz mākslas nozari un spēcīgu režisoru darbi tieši ar to arī izceļas, ka tajos tiek pausta jeb mākslinieciski izzināta viņa paša atrasta vai saskatīta patiesība.
Mēģinājums "ieraudzīt dzīvi, kāda tā bija senatnē", JRT aktieriem kopā ar Gati Šmitu uz skatuves ir izvērties par mistiski tēlainu notikumu plūdumu, kuram cauri vijas tā pati piespiedu kristianizācijas tēma, tikai savās paralēlajās, maigākajās izpausmēs. Kaspara Znotiņa jaunais letu varonis ar "leišu brāļu piepalīdzību" nonāk Vāczemē, līdzīgi kā savulaik Jāzeps Ēģiptē, tikai viņam nav tāda ticības spēka un augstāka civilizācijas pakāpe ar saviem labumiem ātri vien savaņģo viņa prātu un pievērš to savām reliģiskajām vērtībām. Psiholoģiski izsvērts un pārliecinošs motīvs, kuru izrādē palīdz realizēt Viļa Daudziņa mūks, pievēršot īstajai ticībai kārtējo pagāna dvēseli.
Pēcāk izrādās, ka jauizceptajam kristietim ir talants uz valodām un viņš var tīri pieklājīgi pārtulkot fragmentus no Vecās derības, kurus baznīca tajā laikā labprāt izmantoja savās liturģiskajās drāmās. Spriežot pēc Livonijas Indriķa hronikā minētā fakta, viens no tādiem priekšnesumiem 1205. gadā varētu būt noticis Rīgā, un, režisora iedvesmoti, aktieri to ir pārvērtuši par sava stāsta galveno fantāzijas avotu, kurš gan iestudējuma procesā ir pamatīgi saduļķots.
No muzeja krātuvēm izvilktie un uz brīdi atdzīvinātie personāži ir Gata Šmita režisoriskā rokraksta kontekstā ātri atpazīstams un labs izejas punkts sava stāsta veidošanai, taču tā sižetiskais uzmetums ir paviršs – vien dažas ar klišejiskiem priekšstatiem pildītas sadzīves epizodes, kurās pateikts tiek apbrīnojami maz, ja neskaita pievienoto vērtību par paša teātra sākotnējo dabu.
Vietējie "aborigēni" tajās parādās kā visai primitīvi ļautiņi, kas domā tikai par buršanos un vairošanos, bet svešzemnieki, savukārt, par to, kā sniegt viņiem atklāsmes par vienpersonisko Dievu, lai pēcāk būtu vieglāk apspriest kopīgās intereses uz kaimiņu teritorijām. Dzīvību šīm ainiņām piešķir JRT aktieru neizsmeļamā tipāžu pūra lāde un viņu spēja personāžu rīcības niansēs iemānīt pa kādai precīzai refleksijai, kas ļauj pastiept vispārinājumu līdz mūsu šodienīgajai uzvedībai. Šoreiz to vēl spēcīgi paspilgtina vēsturiskais valodu un dialektu sajaukums, pie kura ir īpaši skrupulozi piestrādāts. Ar kinematogrāfisku mīlestību un perfektu muzikālās partitūras (L. T. Hardina kompozīcija) atbalstu veiktās pārejas no tēla tēlā kā vienmēr ir profesionāli nevainojamas un arī komisko elementu izcēlums ir labi sabalansēts, taču izziņas pretenzijas ir naivas un izrāde netiek tālāk par mazpārliecinošu senās dzīves atainojumu, kurā prevalē paļaušanās uz seklām varbūtībām.
Neviens jau nenoliedz, ka pūlis, kas pragmatisku interešu vadīts salasījās bīskapa Alberta nesen dibinātajā pilsētā pie Daugavas grīvas , atstāja dažādas ietekmes uz mūsu senčiem, taču nedomāju, ka tādēļ būtu vajadzīgs pārskatīt mītus par nācijas veidošanos. Tad jau nākamais loģiskais solis būtu revidēt mūsu tautas dziesmas un visu garīgo mantojumu, jo tādu dabas ritos balstītu pasaules modeli ar striktu ētisko vērtību skalu nemaz nespēj radīt mehāniski sajauktu cilvēku kopums, kas dažādu iemeslu un apstākļu dēļ mājo vienā teritorijā.
Izrāde ar visu sava satura izteiksmi liek domāt, ka Šmits ir vēlējies pieskarties jautājumiem, kas ne tikai traucē, bet zināmā mērā arī apdraud mūsu nākotni, taču nav spējis tos sevī līdz galam noformulēt. Tas vispār ir viens no mūsdienu režijas vājākajiem punktiem. Neraugoties uz iespaidīgo konsultantu loku, viņa "teorētiskā bāze" nav aizsniegusi to dziļuma dimensiju, kas ļauj atrast precīzus mākslinieciskos risinājumus tēmas atklāsmei un izrādē tā vienkārši izsmērējas. Paliek tikai nedaudz komiska praviešu grāmatas fragmenta izspēle uz abstraktas agrīno viduslaiku skatuves un pieticīgas fantāzijas par cilvēkiem, kas varētu būt ar to saistīti. Ja vēl teātris to pūlas pasniegt kā pozitīvu stāstu par mūsu senčiem, tad tur jau sāk spraukties ārā šodienas integrētāju iemīļotā tēze – mēs taču visi šeit izsenis esam īsteni latvijieši!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
