Izrādes apskats: kaut kas par simbolismu, zagšanu un mīlestību  (62)

Vērtējums:

Iemeslu aizrautībai ar sarežģīto, bet krāšņi filozofisko modernisma virzienu noteikti devusi arī Jaroslava Ivaškēviča luga, kura brīžiem gan ir pārlieku pļāpīga, tomēr – arī asprātīga un ar izteiktu tendenci sapludināt reālo un irreālo pasauli. Tā liktenīgā sieviete – Ingas Misānes atveidotā Larisa, atšķirībā no salīdzinoši reālistiskākās lugas, spēles laukumā burtiski ielido pa logu. Citās ainās – gan viņa, gan citi tēli staigā "caur sienām" (sienās ieslēptas durvis), brīnišķīgi tēlaina ir arī aina pirms fināla, kad ar troksni no sienas sāk lobīties tapetes. Annas Heinrihsones radītie sieviešu kostīmi un vēl vairāk aksesuāri ir kā no modernisma laikmeta modes žurnāliem atdzīvojušās bildes. Bet stilistiski izrādes izsmalcināto vizuālo koptēlu veido Gustava Klimta gleznu impresijas.

Komplektā ar komponista Artūra Maskata muzikālajām tēmām Ivaškēviča lugai radīts teju ideāls ietvars, padarot to vislabākajā nozīmē stilīgāku un tipiskai salonkomēdijai neierasti dziļāku. Tomēr režisores kaislīgā vēlme runāt par īpašu, garīgu, absolūtu mīlestību, ignorējot jūtu pasaules ēterisko un ķermeņa pasaules juteklisko dabu, uzvedumu pārvērš smagnēji ilustratīvā lekcijā ar varmācīgas didaktikas un reliģiska fanātisma devu.

Var jau būt, ka scenogrāfs un kostīmu māksliniece ir "aizspēlējušies" savā fantāzijā un nav bijuši īstie sabiedrotie režisorei, kurai interesējusi tikai kaut kāda morāle. Taču, vai es kļūdos savā pārliecībā, ka caur estētiku (un teātrī tas ir principiāli) var pateikt tikpat daudz? Un šoreiz šķiet, ka tieši uzveduma estētika pasaka priekšā, kādam vajadzēja būt arī skatuves stāstam. Kaut vai Larisas nebeidzamā krāmēšanās ap zeķēm, cepurēm, parūkām un rotas lietām. No teksta mēs saprotam, ka visi vīrieši ir kā noburti Larisas tuvumā. Taču Ingas Misānes Larisa ir kāda bezdzimuma būtne, kurai pat jutekliskums nepiemīt ne mazākā mērā, nerunājot par kādu femme fatale vai citām kaislībām. Tad ko šī uzveduma vīrieši grib no Larisas?!

Normunda Laizāna atveidotais ķēmīgais baņķiera dēliņš brīžiem Larisas zeķi pieliek pie vaiga, mēģina būt šai personai pēc iespējas tuvāk ik izdevīgā situācijā. Taču Ģirta Liuzinika Virsleitnants, pārvelkot Larisai zeķes, to dara tik prozaiski, itin kā taisītu vaļā siļķu bundžu. Bet arī pretī ir kaut kas līdzīgs ledlauzim. Nespēju noticēt, ka tā ir Inga Misāne. Par patieso aktrises nedrošību droši vien liecina arī uzstājīgi nervozā matu bužināšana. Nevainoju viņu, ne katrs var nospēlēt jebko. Turklāt, ja iestudējums tiktu spēlēts tā, kā to diktē estētika, grūti vispār iedomāties, kura aktrise Latvijā šobrīd to varētu. Kura reizē var būt jutekliska, ēteriska, skaista, gudra, apburoša, koķeta, melanholisika? Sieviete – putns – eņģelis. Iespējams, ka arī Inga Misāne tāda varētu būt (cik brīnišķīga Džuljeta viņa bija Gaļina Poliščukas iestudējumā; cik eleganti slīpēta un sievišķīgi gudra viņa ir "Arī gudrinieks pārskatās")? Ja vien to visu vajadzētu arī režisorei…

Režisorei šoreiz svarīgāks ir "zaglis", kurš heroizēts un padarīts par kaut ko līdzīgu mesijai. Šī būtne, ielavījusies cilvēku pasaulē, nejauši atrod vienu "glābjamu dvēseli" un mēģina pārvilināt pie sevis. Tas, ka šī pasaule bez miesas un asinīm, kādu rāda režisore, ir briesmīga, arī skaidrs. Taču, kas ir tas, ko piedāvā Mārtiņa Egliena ideālais zaglis, nav skaidrs. (Turklāt cits citu viņi vispār nedzird!) Salīdzinoši aizraujošāks, noslēpumaināks un intriģējošāks ir Mārtiņa Brūvera Plotins.

Diemžēl viņš gan nevienu nekur neaicina, toties runā skaidru valodu. Tieši to pašu var teikt par otru perifēro tēlu – Līgas Zeļģes Helenku, kuru dramaturgs nosauc par zagļa ēnu (lugā viņa vispār šķiet lieka). Arī izrādē Līgai Zeļģei vairakkārt jāiztur milzumgaras bezdarbības un bezvārdu ainas, kurās jābūt glīti pozējošai un neuzkrītoši rezonējošai, acīmredzot kaut ko "simbolizējot". Taču apbrīnojamā kārtā, neraugoties uz uzveduma ievadā sacerēto naudas un dārglietu ošņāšanu kā klasiskā zagļu trillerī (kas ir zināmā pretrunā ar zagļa "idealizēšanu"), tieši Līgas Zeļģes Helenka atgādina liktenīgo sievieti ar noslēpumu. Taču ar līdzjūtību un slēptām šausmām jānoraugās izrādes fināla ainā ar nabaga zagļa iepļaukāšanu. Gan šī, gan vēl vairākas epizodes, kuras sacerējusi režisore, ir totāli neorganiskas – "svētā" kāju mazgāšana Larisai, gejiskuma uztiepšana Stefana un Virsletnanta draugu dialogā un abu vīriešu klaunādei līdzīgā parādīšanās mežģīņu svārciņos. Saka jau, ka par gaumi nestrīdas, bet šoreiz tas izraisa nelabu sašutumu.

Izrāžu "Ādama stāsts" un "Uz neatgriešanos!" kontekstā īpaši izbrīna, cik nesvarīga šoreiz bijusi horeogrāfa klātbūtne. Ir gan strādājis deju pasniedzējs Ojārs Bācis, kurš aktieriem sacerējis dažus fokstrota gājienus. Tomēr simbolisma stilistikā iecerētai izrādei tas ir par maz. Kaut gan, ja simbolismu skata burtiski (simbolisti mākslu pielīdzina reliģijai, to deklarējot kā pravietisku) Indra Roga precīzi iekļaujas šādās koordinātās. Tikai aizmirstot ko citu – simbolisti tic tam, ka atklāt augstākus spēkus var caur juteklisko, kaislību un tumšo dziņu pasauli, tādējādi attaisnojot pat ļaunumu. Acīmredzot arī zagšanu, ko tik dedzīgi taču poetizē lugas varoņi. Turklāt laikā, kad tik aktīvi sabiedrība runā par intelektuālā īpašuma zagšanu, aizņemšanos, "nevainīgu" failu apmaiņu, "Ideālais zaglis" Rogas traktējumā man cenšas iestāstīt, ka dzīvot šajā pasaulē vienkārši nav jēgas un viss skaistais ir sūda vērts. Tātad arī – brīnišķīgais Vilkārša & Heinrihsones darbs.