Izrādes apskats: Koučings padomijas sieviešu garā; 'Čulimska. Pašu cilvēki' JRT
Foto: Gints Mālderis

Regnāra Vaivara jaunākais iestudējums "Čulimska. Pašu cilvēki" Jaunajā Rīgas teātrī ir skumja komēdija ar dramatisku oderīti. Visiem vajag mīlestību, bet kā nu kurš to saprot. Aktieru radītie skatuves tēli ir komiski, taču aizvadītā gadsimta pēckara padomju dzīves ačgārnības – pārsteidzoši aktuālas joprojām.

Vērtējums:

Aleksandra Vampilova lugas "Pērnvasar Čulimskā" fabula nav ne lokalizēta, ne mūsdienīgota. Uz JRT skatuves redzam bēdīga izskata kafejnīcu un tai piegulošu "vasaras dārzu" kāda taigas rajona centrā tālajos septiņdesmitajos, kurā rosās bariņš kolorītu padomju pilsoņu (izrādes mākslinieki ir režisora uzticamie komandas biedri – scenogrāfs Aigars Ozoliņš, tērpu autore Anta Priedīte). Ja uz notikumiem raugāmies ar distanci, varētu teikt – nu, tiem cilvēkiem ir kara un padomju iekārtas "sačakarētas smadzenes". Taču, rūpīgāk ieskatoties, Ivara Krasta iztapīgi aprobežotajā Mečetkinā ieraugāma arī mūsdienu birokrātu dzīves filozofija, no kuras savukārt izriet Ģirta Krūmiņa vēl visai štramā Jeremejeva centieni nokārtot pensiju, kas savukārt korespondē ar šodienu, kad cilvēki visai labprātīgi, saņemot naudu aploksnēs, pensijā saņems vien nožēlojamus grašus (ja vien tik ilgi nodzīvos). Mečetkins saviem "biedriem" pārmet, ka tie avīzes nelasa. Un arī šodien laukos cilvēki lielākoties nelasa. Toreiz preses nelasīšana ideālistiski atspoguļoja "saulainās" padomju iekārtas dzīvi, šodien – cilvēki preses abonēšanu vienkārši nevar atļauties, un vairs arī nekam netic. Nākamais solis – nodzerties, kā tas jau noticis ar Dergčovu (Kaspars Znotiņš). Labi, ka blakus mīlams sievišķis. Taču karā un Ziemeļos pārdzīvotais (šodien invaliditāte var būt iegūta Afganistānā, Černobiļā vai Irākā) nekādas ilūzijas dzīvei nedod.


Vampilova lugas koordinātēs viss uzskaitītais ir tikai fons smeldzīgam stāstam par nenotikušu mīlestību. Taču iestudējumā starp vēl gluži jauno, bet no pilsētas izstumto reiz daudzsološo izmeklētāju Šamanovu un nevainīgu ideālu pilno, jauko meiteni Valentīnu liktenīgā ne-satikšanās šķiet vien maza epizode atraktīvā stāsta ķēdītē. Kaut ticu, ka Gatis Gāga spēj nospēlēt gan nepiepildītas mīlestības sāpes, gan dziļi aizvainotas personības noslēpumu (Vampilovam šis trīsdesmitgadnieks ir varbūt pat viens no traģiskākajiem tēliem). Savukārt Jana Čivžele (kura spēlēja 18. janvāra izrādē, otrā sastāvā - Inga Tropa) taču joprojām aizkustina nevainīgās un bērnišķīgi gaišās Dezdemonas tēlā repertuāra izrādē "Otello". Vaivara iestudējumā Čivželes Valentīna iemīl Gāgas Šamanovu drīzāk kādas apstākļu sakritības pēc, jo viņa Šamanovs nekā neizceļas uz kopējā "ākstu" fona un arī viņš Valentīnā pēkšņi ierauga tikai kaut ko smukāku, nevainīgāku un jaunāku par vietējo "cacu" nr.1 – Sandras Zvīgules Kaškinu. Arī tā viss varētu būt (seksuālajām dziņām nepavēlēsi), tikai šāda interpretācija samazina iespējamo skatuves stāsta mērogu un dramatismu. Un no kā šis Šamanovs ir noguris? Par pensiju viņš sapņo kā gražīgs bērns par ārpuskārtas konfektēm.

Par simbolu skaistiem un tīriem ideāliem gan lugā, gan izrādē kalpo sēta, kurai visi laužas cauri, lai nebūtu jāiet līkums caur vārtiņiem un kuru nenogurdama atkal un atkal cenšas salabot Valentīna. (Uz to gan vērts paskatīties arī no otras, praktiskās puses – kāpēc sētā vārtiņi nav ierīkoti tur, kur visiem tas būtu ērti. Taču ir bijis kāds "ideālais labiekārtošanas plāns", lai varbūt smuki izskatās. Atkal tik atpazīstami!). Galu galā arī Valentīna, pieņemot "jaunu izaicinājumu" un ejot uz ballīti ar puiciski bravūrīgo Edgara Samīša Pašku, iet pa taisnāko ceļu. Iestudējuma finālā, nākamajā rītā pēc visām mīlas peripetijām Valentīna, atšķirībā no pārējiem bufetes "apdzīvotājiem" (kurš nu klients, kurš te strādā), ir harmoniski smaidoša un mierīgi atkal dodas labot savu žogu. Bet – ja jau viņa iepriekšējā naktī "pierakstījās" vietējo tikumu primitīvajos noteikumos, tad loģiski būtu arī viņai par sētu beigt kreņķēties… Taču šajā stāstā sievietes ir galvenās shēmotājas un notikumu riktētājas.

Apņēmības pilna, lai noturētu savu mīļoto alkoholiķi, ir Gunas Zariņas Horošiha; lai nepazaudētu iecerēto vīrišķi – Gata Gāgas Šamanovu, melu tīklu sapin Sandras Zvīgules Kaškina; un arī Valentīna pēc ielaišanās ar Pašku, sajauc galvu savam tēvam (Imants Vekmanis), liekot domāt, ka kopā bijusi ar "nevainīgo" Mečetkinu. Starp citu, jaunāko aktieru neizkoptās dikcijas dēļ, brīžiem var tikai nojaust, par ko bijusi runa. Naktī pēc ballītes, kurā Paška dabūjis no Valentīnas beidzot to, ko gribējis, vismaz desmitajā rindā no būtiskās sarunas dzirdu vien Paškas vārdus "tikpat kā mana sieva". Turpretī Kaspara Znotiņa iereibušā varoņa dungošanā kaut kur kulisēs var uztvert vai katru vārdu. Tātad iemesls nav attālumi un akustika vien.

Un tomēr – vismaz man – izrādes vakars teātrī bija patīkams. Īpaši priecēja ansambļa artistiskums un spēles vieglums uzveduma pirmajā cēlienā, kur atsevišķās vietās, kā tas raksturīgi režisora intonatīvajam rokrakstam, atrasts ideālais līdzsvars starp komisko un dramatisko, kad esi sasmīdināts līdz asarām. Netraucē šoreiz pat tas, ka vairākos aktierdarbos uzskatāmi redzamas agrāk spēlēto varoņu pēdas – Gunas Zariņas darbīgā virtuves priekšniece Anna Andrejevna no "Revidenta", Kaspara Znotiņa šķībi stīvais Terentjevs no "Oblomova", Ivara Krasta lēnīgais Kasio no "Otello" utt. Paradoksālā kārtā jaunajā iestudējumā kolorīto tēlu galerija tomēr izspēlē savu oriģinālu stāstu – par nomales bezcerīgo purvu. Un nav nemaz jābrauc uz Latgales nostūriem, pietiks tepat ar vērojumiem, piemēram, Maskavas forštatē.

Source

Tags

Jaunais Rīgas teātris Regnārs Vaivars
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form