Vērtējums: 
Māras Ķimeles iestudējumā detaļām pievērsta ļoti īpaša uzmanība (Reiņa Dzudzilo scenogrāfija, Kristīnes Abikas kostīmi): "nepieklājīgi" vēlais brokastu galds piesegts ar marli, lai mušas netiktu klāt; no tām ik pa brīdim mēģina atgaiņāties izrādes personāži; mušas saskatu arī pa visu fona sienu izkaisītajos āķos- pakaramajos, uz kuriem otrajā daļā žūst ķiploki un sīpoli (kā jau rudenī), tur uzstutētas bērnu ragaviņas un vannītes, saulessargi un trušu būri. Izrādes beigu ainās Jevgeņija Isajeva Iļja uz tiem uzkabina arī krēslus. Tātad sienas pilnas ar derīgām un nederīgām lietām. Un izrādē viss ir duāls (t.i. derīgs un reizē nederīgs) – sākot ar priekšmetiem, beidzot ar cilvēkiem.
Divējādu nozīmi nes arī truši, kas ir Jāņonkuļa saimniecības galvenā rūpala. Pirmkārt, tas ir ienākuma avots, no kura lielākā tiesa tiek atdota mirušās māsas vīram Serebrjakovam ar jauno kundzi pilsētā; Helēnas garderobē ir trušādas mufe, trušādas vestē brīžam redzams Jāņonkulis, ar trušu ādām apsegts "klavierbeņķis"… Bet trusis reprezentē arī dabu, par kuru Čehova lugā tik ļoti iedegas dakteris Astrovs. Meži – tas ir skaisti, bet mežus arī izcērtam, lai sildītu mājokļus.
Turpinot izrādes priekšmetu pasaules izpēti (tai skaitā nemitīgo lauku sētas praktisko rosību), brīžiem šķiet, ka iestudējumā pazūd galvenais – cilvēku attiecību stāsts. Kaut arī tajā lietu un parādību divdabība turpinās: Helēna un Serebrjakovs no vienas puses ir daļiņa no tālās, "neaizsniedzamās" pilsētas skaistās pasaules, kuras labā Jāņonkulis ar savējiem ziedojies, no otras puses profesors ar jauno sieviņu paši par sevi īsti neiederas lauku cilvēku vidē. Un tāpat lauku mājās iestājas zināms tukšums, kad pilsētnieki beidzot aizbraukuši…
Taču – kas tad ir Gundara Āboliņa atveidotā Jāņonkuļa traģēdija, ja reiz stāsts nosaukts viņa vārdā? Vienā no dialogiem Astrovs saka – viņi abi ar Jāņonkuli esot vienīgie īstie inteliģenti savā ciemā pēdējos desmit gados. Ļoti pārliecinoši Gundara Āboliņa Jāņonkulis būvē trušu būrus, purpina uz savu nedaudz prātu izkūkojušo māti (asprātīgā Aijas Uzulēnas atveidā), izmisīgi tiecas pēc Ivetas Poles Helēnas un runā ar latgalisku akcentu. Tāpat ar to publiku šarmē Andra Keiša Astrovs, kurš arī tīko pēc Helēnas. Taču, kādos zemtekstos slēpjas abu īpašā inteliģence un viedā pasaules izjūta, grūtāk uzminēt, kaut abi šie izrādes varoņi ir patiešām simpātiski. Šajā radu kompānijā patiesībā visi ir dzīvi, pilnasinīgi cilvēki, kuros it viegli skatītājam atpazīt arī savus Latgales radus.
Kad Ģirta Krūmiņa Serebrjakovs lauciniekus pārsteidzis ar saviem mājas pārdošanas plāniem un sarūgtinātais Jāņonkulis profesoram metas pakaļ ar medību bisi, tā izšauj, pavērsta uz klavierēm, kas arī ir viens no būtiskākajiem iestudējuma tēliem. Klavieres it kā vienādotas ar Helēnas skaistumu un talantu. Sievietes skaistumam īsti jēga ir tikai tad, ja to kāds patiešām mīl un novērtē. Klavierēm ir jēga tikai tad, ja kāds tās prot lietot. Pirmajās ainās, spēles laukumā parādoties Helēnai, viņa tūlīt pat dodas pie stūrī iepakotajām klavierēm, lai tās atbrīvotu no izbalējušajām segām un prāvajiem striķiem. Tomēr izrādē būs pavisam īsi tie momenti, kad tās arī ieskanēsies, bet aizbraucot abas klavieru sveces nopūtīs tieši Helēna. Taču klavieres prot spēlēt arī Jāņonkulis un Sofija – kaut arī trijatā spēlētais gabaliņš ir no mūzikas skolas audzēkņu starpbrīžu elementārākā repertuāra. Bet Sofija raud, kad dzird Helēnu muzicējot un tieši Sofija ir tā, kas klavieres atkal ietīs segās, kad pilsētas ciemiņi būs aizbraukuši – pasargājot no ikdienas putekļiem un darbiem, bet varbūt "norokot" visu skaisto un trauslo dziļi dvēselē? Arī tādēļ Gunas Zariņas Sofija šajā iestudējumā mani personīgi aizkustināja visspēcīgāk un tieši Sofijā saskatīju zaudētu reiz izsapņoto dzīvi. Turklāt Sofijas un Helēnas dialogs par sapņiem un vīriešiem ir viena no emocionāli iedarbīgākajām ainām izrādē. Arī Sofijas fināla monologs, kas ļauj it kā identificēties ar Sofijas jūtīgo iekšējo pasauli – mēģinot saprast dzīves šķietami neloģisko gaitu. Pietiekami taču traģiski, ja cilvēks (Astrovs), kuru tu mīli, tevi tikai cienā ar "cukurgraudiņiem" kā cirka sunīti.