Vērtējums:
Līdz šim mēs to nespējām, varbūt tagad beidzot saņemsimies? Pavisam nesen JRT izrāde "Vectēvs" pieskārās leģionāru liktenim, nupat mazliet citā pavērsienā un jau ar striktāku pozīciju to izdarīja Ģertrūdes ielas teātris. Reizē cerīgi un iepriecinoši.
Valters Sīlis kopā ar līdzautoriem izrādes scenārijā ir pārstrādājuši visai apjomīgu materiālu klāstu par leģionāriem un tas ir kļuvis par neapstrīdamu garantu iestudējuma kvalitātei. Es gan neņemos spriest, cik lielā mērā zviedru valdības atvainošanās baltiešiem ir iespaidojusi viņu ieceri, taču, vērojot aktieru spēli kopā ar tēmas izvērsumu, paliek iespaids, ka arī šī nesenā fakta rīcības konteksts ir iesūcies izrādes audos un ļauj vienam no vispārinātajiem diskusijas dalībniekiem saglabāt vertikālu stāju un kļūt par līdzvērtīgu strīda partneri.
Improvizētajā diskusijā, pārcilājot 1945. gada otrās puses notikumus un internēto leģionāru likteņus, latvietim un zviedram ir par ko iekaist, jo izdošanas procesa politiskā vivisekcija, kuru uz skatuves enerģiski izvērš Kārlis Krūmiņš un Karls Alms, ļoti nesaudzīgi atklāj visas tās šmuces, kas slēpjas aiz politiķu retorikas un rīcības. No vēsturiskām personām un anonīmiem cilvēkiem precīzi un izsvērti konstruētā tēlu galerija, kurai, atklāti variējot un mainot spēles noteikumus, iziet cauri abi aktieri, ļauj katram skatītājam pašam piedzīvot un izjust to patiesību, kurai citādi būtu grūti tikt klāt.
No vienas puses mēs tikai klausāmies, ko saistībā ar šiem notikumiem viens par otru domā zviedrs un latvietis, bet no otras puses – mēs it kā kļūstam par šo notikumu līdzdalībniekiem un tiekam pat nosacīti pamudināti "mainīt vēsturi" pēc savas sirdsapziņas likumiem. Ar divu loģiku (īstenības un teātra) sajaukumu režisors panāk, ka katrs "kauslīgajā diskusijā" minētais fakts, skaidrojums, arguments vai pretarguments iet caur publikas apziņu, liek tās domām nepārtraukti svārstīties starp abu pušu apgalvojumiem un izdarīt pašai savus secinājumus par tā laika traģisko notikumu būtību, jo izrādes veidotāji nekādus vērtējumus gatavā veidā nesniedz. Vēl vairāk, caur nepastarpinātu kontaktu ar skatītāju un nelielām provokācijām, viņi maigi piespiež visus pasīvos uzmanīgi sekot līdzi domas virzībai un fiksēt savu cilvēcisko attieksmi pret minētajiem notikumiem. Kā mēdz teikt pazīstamajā televīzijas raidījumā – skaties un domā līdzi.
Lai tēmas izklāsts izrādē nekļūtu pārlieku sauss un neiestrēgtu vēsturisku faktu selektīva savirknējuma līmenī, Sīlis ņem palīgā dažus postbrehtiskus paņēmienus un atsevišķas epizodes pārvērš emocionāli piesātinātās vai asociatīvi izvērstās aktierspēles ainiņās. Leģionāra pēdējā tikšanās ar sievu, kura jau gaida bērnu no kāda cita, mēģinājums lauzītā vācu valodā zviedru sargkareivim ieskaidrot, ka dzīvs viņš neatgriezīsies no turienes, kur nonāks pēc izdošanas krieviem un lūgums nosūtīt vēstuli viņa ģimenei, izmisīga iekrampēšanās nometnes radiatoru caurulēs, kad ierodas konvojs vest viņus uz kuģi. Īsas, izteiksmē ļoti sakoncentrētas un emocionāli iedarbīgas ainas, kas ar spēcīgu līdzpārdzīvojumu ievelk skatītāju leģionāru likteņos un strīdīgo pušu svaru kausos ieliek tādu smagumu, kuru izlīdzsvarot vairs nespēj nekāda politiskā retorika. Savukārt politiķu demagoģiskās rīcības ieskicējumu režisors izrādē balsta uz trāpīgām un atjautīgām asociācijām, kuras vienlaikus ļauj atklāt notiekošā īsto būtību un aptvert plašākus patiesības lokus. Aina Sļepenkova kabinetā ar nebeidzamo plastilīna mīcīšanu, izveidoto figūriņu transformācijām un psiholoģisko presingu, piemēram, ir nepērspējama gan savā tēlainajā precizitātē, gan aktieriskajā izpildījumā.
Kaut arī visas šīs epizodes izrādē tiek atklāti pieteiktas un sagatavotas izspēlēšanai, tās nepārvēršas mehāniskās ilustrācijās un nesadrumstalo iestudējuma kopējo plūdumu, jo abi aktieri pārejas no tēla uz tēlu un atpakaļ ļoti organiski iekļauj savā šodienīgajā diskusijā.
Viedokļu sadursmes tajā reizēm kļūst visai temperamentīgas un nonāk pat līdz krēslu lauzšanai, taču repliku apmaiņa par latviešu jeb zviedru neizprotamo rīcību faktiski tikai izkristalizē tos jautājumus, kuri izrādes veidotājiem ir bijuši svarīgi. Vai, uzvelkot vācu armijas formas tērpu, cilvēks uzreiz kļūst par nacistu? Vai svarīgāk tomēr nav saprast, kāpēc viņš to darīja? Kā vārdā, ar kādu mērķi, vēl jo vairāk, ja viņš ir gatavs par to atdot savu dzīvību? Šādi un tamlīdzīgi jautājumi izrādē parādās daudz, un man ir prieks, ka Valters Sīlis mūsdienīgās teātra izpausmēs ir atradis veidu, kā tos uzdot, jo viena no mākslas funkcijām taču ir spēt izvirzīt šos vitāli svarīgos jautājumus pirms tie pagaisuši nebūtībā.
Katram domājošam cilvēkam tāpat ir skaidrs, ka ne jau leģionāru esamība, ne arī viņu rīcība ir cēlonis tām pretrunām, kuras pastāv mūsu sabiedrībā, viņi vienkārši ir padarīti par spekulāciju objektu, lai šīs pretrunas lieku reizi saasinātu un to beidzot vajadzētu apjēgt visiem šajā valstī dzīvojošajiem. Katra tauta cenšas saprast un atdot godu tiem cilvēkiem, kas ir cīnījušies par tās izdzīvošanu un brīvību, tas ir viņas pašcieņas jautājums. Teatralizētā diskusija starp zviedru un latvieti, kuri šoreiz pārstāv leģionāru likteņos iesaistīto valstu pilsoņu pozīciju, ir ne tikai iespēja palūkoties citā rakursā uz mūsu vēstures traģiskajiem notikumiem, bet arī mēģinājums atgūt pašcieņu un izprast vienkāršā cilvēka lomu varas un politikas spēlēs.