Vērtējums:
Nakts un dienas jeb reālās dzīves un gleznu realitātes attiecības savdabīgi uzsvērtas izrādes sākuma daļā: epizodes no Leo Kokles bērnības izgaismotas vairāk melnbaltā krāsu gammā, bet brīdī, kad skatuve jeb "gleznu krātuve" piepildās ar aktieru iemiesotiem tēliem no mākslinieka veidotajiem portretiem, viss spēles laukums šķiet kā viskrāšņākā gleznotāju palete (scenogrāfs Aigars Ozoliņš, gaismu mākslinieks Igors Kapustins). Varbūt tas salīdzināms ar klasisko citātu par īsto dzīvi uz skatuves no Vijas Artmanes& Džūlijas Lambertes "repertuāra": šajā gadījumā īstā dzīve ir gleznās jeb mākslā. Vēl vairāk šo patiesību apliecina Raimonda Paula klātbūtne uz skatuves visu izrādes laiku. Kā savulaik Leo Kokle bija veidojis Raimonda Paula portretu gleznā, tā šodien maestro kopā ar režisoriem Edmundu Freibergu un Ināru Slucku veidojuši skatuves gleznu par dvēselē dziļi nelaimīga mākslinieka likteni.
Libreta autores Ingas Ābeles un dzejnieces Liānas Langas radītais stāsts ir ļoti piesātināts – jo īpaši pirmajā cēlienā ir daudz notikumu un vēstures faktu atainojumu, tāpēc uzmanība neatslābst. Ja nu vienīgi ainās, kas it kā pārlieku provocē uz skatītāja "jūtināšanu". Protams, ka grūti nereaģēt uz mazo puisēnu ģipša gultā, pār kuru vainas apziņā salīkusi Līgas Vītiņas Māte. Un vai obligāti Leo atveidotājam bija jārada arī kupris? Tā jau gan māksliniekam bijusi tikai pusbēda, jo Leo Kokle bija arī ārkārtīgi maza auguma. Ainara Ančevska (otrajā sastāvā Mārtiņš Egliens) aktierspēle šajā iestudējumā arī bez burtiskas ārējās vizualizācijas spētu atklāt gleznotāja iekšējo, cilvēcisko drāmu – gan attiecībās ar savu slimību, gan saskarsmē ar ģimeni, draugiem, politisko situāciju. Katrā ziņā A. Ančevska izdziedātais un izspēlētais varonis ir izrādes centrs. Pēc līdzgaitnieku liecībām zināms, ka arī Leo Kokle savulaik bijis vienas inteliģences kopas centrā. Pārējās izrādes figūras, tai skaitā mākslinieka māte un sieva, ir fons, uz kura atklāties muzikālās izrādes vēstījumam. Ainārs Ančevskis izstāsta likteni, kurā mākslinieks visu mūžu atradies šaubās par sevi un savu darbu. Līdz finālā pēc personālizstādes, mākslas kritikas apšaubīts, viņa varonis gan morāli, gan fiziski sabrūk pavisam.
Būtiska loma Leo Kokles dzīvē bijusi mātei, kura līdz mūža galam mocījusies pašpārmetumos, tādēļ pret dēlu bijusi pārāk aizbildnieciska. Tas, iespējams, traucējis veidoties dabiskām attiecībām arī mākslinieka un viņa sievas starpā. Tomēr iestudējumā Rezā būtu gribējies redzēt ko vairāk, nekā tikai atdzīvojušos gleznas portretu. Vismaz Zanes Dombrovskas Reza (otrajā sastāvā Dita Lūriņa) pagaidām ir tikai košs akcents kopējā krāsu paletē. Viņa skaisti dzied un ir apbrīnojami līdzīga sievas portretam Leo Kokles gleznā. Patiešām īsti dzīva saspēle šī pāra attiecībās notiek abu duetā pēc laulību ceremonijas otrā cēliena sākumā. Tomēr Rezas īsto lomu mākslinieka liktenī grūti nojaust, kamēr Mātei skatuves variantā atvēlēts teju vai galvenajam varonim līdzvērtīgi izvērsts dzīves stāsts. Līgas Vītiņas Māte mūsu priekšā nosirmo, visu mūžu cīnās ar vainas apziņu un pārlieku rūpējas par savu pieaugušo dēlu.
Izrādes stilistisko vienotību pabojā arī kārtējā galda stumdīšana uz un prom no spēles laukuma; Leo Tēva (Egils Melbārdis) atkārtotā skūšanās – tādējādi piepildot savu nelielo skatuvisko darbību; Lienes Gāliņas pārspīlētā ķiķināšana - atveidojot Leo māsu bērnībā; uzsvērtie politiskā konteksta akcenti - īpaši armijnieku pacelšanās no zemskatuves… Un turpat līdzās ir arī īpaši gleznas mizanscēnas – kā, piemēram, skaisti izgaismoto, kailo modeļu parādīšanās (arī no zemskatuves). Turklāt oriģinālam kontrastam - ar visai enerģisku fokstrota ritmu fonā. Tāpat asprātīga savā groteskā ir laulību ceremonija ar Lolitu Cauku kā Dzimtsarakstu nodaļas darbinieci, izteiksmīga ir kroga Valija (Zane Jančevska) tā dēvētajā "Skapī", libretā gaumīgi un neuzbāzīgi pasmaidīts par padomju varas formāli nejēdzīgajiem saukļiem un frāzēm.
"Leo. Pēdējā bohēma" it kā ir un it kā nav dokumentāls laikmeta un konkrēta cilvēka stāsts. Iestudējuma centrā ir aktiera atveidots Leo Kokle un pavisam īsts Raimonds Pauls pie klavierēm, kamēr turpat līdzās staigā Ģirta Liuzinika Pianists ar draudzeni Lanu. Efektīgi parādās arī Balerīna Evijas Skultes atveidā, kurā zinātāji uzreiz ieraudzīs Aijas Baumanes aprises. Šādu mīklu- līdzību iestudējumā ir daudz. Tiem, kas neatpazīs neko, varbūt veidosies atsvešinātāks, ne tik personīgs stāsts. Taču ne mazāk emocionāls.
Izrādes sākumā skan lietus pakšķi. Skatuvi klāj drūms pelēkums, kurā pavisam drīz ielīs gaismas un krāsas. "Līst gaisma" un "krāsu lietus" – tik pretrunīgas, bet pašsaprotamas mūsu valodā ir šīs vardu spēles. Liāna Langa lieliskajos dziesmu tekstos šos vārdu salikumus attīsta vēl poētiskāk, finālā liekot dziedāt par satikšanos "bezgalīgā dienā, kur gaismēnas būs maizes rieciens salds…" Iestudējuma kulminācija ir Raimonda Paula, Leo Kokles un viņa tēva "satikšanās" uz skatuves imitētajā personālizstādē. Bet fināls šim stāstam ir sasodīti skumjš: Leo Kokle Draugam raksta, ka radoši vairs nespēj strādāt, jo morāli un fiziski jūtas slikti. Tātad īstā dzīve beigusies. Pusgadu pēc personālizstādes mākslinieks aizies mūžībā.