Izrādes apskats: Mocarts – Saljēri traģēdija  (15)

Vērtējums:

Artūra Skrastiņa atriebes apsēstais Saljēri stilistiski tīrajā iestudējumā un saturiski skaidri risinātajā skatuves stāstā ir aktierdarbs – varoņdarbs, un šī talanta varā lielā skatītāju zāle ir visu izrādes laiku. Precīzi un zibenīgi aktieris Saljēri lomā mainās: te viņa varonis ir stāstītājs, te komentētājs, te iegrimis pašanalīzē, te perfekti ierakstās galma rituālos, te ironizē par laikmetu (gan mūsu, gan to laiku Austriju), te viņš ir vīrs spēka gados, te jau sažuvis večuks, te demonstrē skaidri racionālu prātu un turpat līdzās atklājas absolūti intīmās attiecībās ar Dievu. Artūrs Skrastiņš ir visa iestudējuma dzīvais nervs, kā arī šīs traģēdijas sākums un gals. Tādēļ vairāk nekā pieticīgi šīs izrādes Saljēri ir sevi dēvēt par visu viduvējību "eņģeli". Neobligāti ir arī psihiatriskās iestādes piesaukšana, jo pietiekami pārliecinoši pats par sevi runā gan papīrs (kā Dieva diktāta pieraksta medijs) un tā transformācijas Ilzes Vītoliņas kostīmos, akadēmiski izpildītās Mocarta mūzikas pārvērtības graujoša roka skaņās (par ko parūpējušies Juris Vaivods un Raimonds Tiguls) un pašizpausmēs neaptverami kolorītais hameleons Saljēri Artūra Skrastiņa aktierdarbā. Tas viss kopā ir pietiekami psihodēliski, filozofiski un tai pat laikā pārsteidzoši tēlaini.

Joprojām Saljēri vārds nav aizmirsts, kaut ikdienā apkārt skan tieši Mocarta mūzika. Tas ir paradokss, kāpēc tik ļoti gribētos, lai līdzās Artūra Skrastiņa Saljēri būtu tikpat ārkārtējs Mocarts. Artūra Dīčā Mocarts gan izrādē pirmo reizi parādās visai atraktīvā epizodē, knakstoties gar Ilzes Ķuzules- Skrastiņas Konstanci. Tomēr košie kostīmi, komiskās epizodes un parupjā valoda paliek vien ārēji atribūti, un Mocarts izskatās kā vienkāršs nerātnelis. Atceroties Artūra Dīča absolūto teatralitāti, māksliniecisko brīvību un dzīves svinētāja "atrakcijas" Regnāra Vaivara iestudējumā "Aija pēc Jaunsudrabiņa", gribas šo neveiklību norakstīt uz pirmizrādes stresaino atbildību tik lielā lomā un tik vērienīgā inscenējumā. Viņa pirmsnāves monologi pilnībā paslīd garām uztverei, kamēr Artūra Skrastiņa runātais (turklāt teksta viņam ir daudzkārt vairāk) vienkārši šķiet par garu. Citstarp – lugu noteikti varēja īsināt, jo šaubos, vai iestudējums ko zaudētu. Vismaz Artūrs Skrastiņš spēlē tā, ka pietiktu tik ar katru piekto Saljēri teikumu.

Taču, kas ir vārdi bez mūzikas, ja stāsts ir par Mocartu, un brīžiem izrādē, kad fonā atskan Mocarta kompozīcijas, šķiet, ka aktieri varētu pat apklust, jo mūziku diez vai iespējams izstāstīt. Tomēr jāatzīst – mūzika iestudējumā nav ne uzbāzīga, ne primāra. Un vēl lieliskāka ir ideja Mocarta melodijas interpretēt rokmūzikā – lai vēl vairāk pasvītrotu to, cik savam laikam viņa sacerējumi ir neordināri. Jo tas tiešām ir kas šokam līdzīgs – pēkšņi Mocarta "stāstā" izdzirdēt elektrisko ģitāru un bungu dārdus Kristapa Rasima, Ginta Andžāna un Kārļa Freimaņa izpildījumā. Un vēl būtiski izrādei – pie klavierēm (lai spēlētu!) apsēžas gan Artūra Skrastiņa Saljēri, gan Artūra Dīča Mocarts.

Par talantīgi sarakstītas mūzikas brīnumaino dabu liecina arī šīs ainas: Konstance Saljēri atnes Mocarta oriģinālos pierakstus, Artūra Skrastiņa varonis tos rokās vicina tik nervozi, ka šķiet – Saljēri gaida vien mirkli, kad varēs šo nošu manuskriptu iznīcināt, bet tā vietā pēkšņi nez no kurienes uzradies vējš spēles laukumu piepilda ar nošu lapām, kas izlido no perfokartei līdzīgās sānu sienas. Pirms tam īsti nevarēja saprast, kas sasprausts šajā plaknē – spuldzītes vai āķīši, taču viens pūtiens un Saljēri burtiski noslīkst notīs. Tā ir mūzika, kuru nevar ne iznīcināt, ne aptvert, ne izskaidrot. Un tas ir viens no skaistākajiem iestudējuma vizuālajiem notikumiem. Asprātīgs un reizē neuzbāzīgs ir video izmantojums, niansēts gaismojums. Taču pārāk konkrēti šīs izrādes nosacītībā un skatuves kārbu nevajadzīgi apgrūtinoši šķiet daudzie soliņi, kurus aktieri nemitīgi pārvieto. Kaut vai tādēļ, ka līdzās pat ļoti oriģināli izskatās Konstances grūtnieces spilventiņš – bērnam piedzimstot, to atliek vien noraisīt. Tāpat par svaigu un oriģinālu kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas pienesumu liecina vēl daudzas citas nianses – sākot ar dažādu faktūru un materiālu kolāžu ansambļa kostīmos, beidzot ar krāsu un piegriezuma trakumu Mocarta neskaitāmajos ietērpos, saglabājot atbilstošā laikmeta iezīmes.

Lielai daļai no kustībā un pantomīmā saskaņotā aktieru ansambļa izrādes laikā nav pat viena replika paredzēta. Visi viņi ir vienādi balti – it kā neizteiksmīgi (salīdzinot ar Mocartu un Saljeri) un brīžiem atgādina marionetes. Tāpēc rodas sajūta, ka tie esam mēs – lielā, "pelēkā" masa, kura nepieciešama unikalitātes pamanīšanai. Režisors programmiņā uzsvēris, ka mēs katrs esam savā ziņā unikāli, tikai par to neiedomājamies, mēģinām salīdzināties ar citiem un galarezultātā sākam līdzināties aunu baram. Bet mīlēt gan sevi, gan otru tādu, kādi patiesībā esam, izrādās traģiski sarežģīti. Arī par to ir šis Saljēri stāsts.