Vērtējums:
Dziesmu tekstos un scenārijā Marlēnu Dītrihu mēģinājuši minēt Evita Mamaja un Leons Briedis, bet mūzikā – Raimonds Pauls. Uzvedums pieskaras dažām Marlēnas Dītrihas biogrāfijas epizodēm. Kā atsevišķi tēli izcelti daži mīļākie un mīļākās, meita, daži kolēģi. Atsevišķi solo vai dueti mijas ar "runājošām" epizodēm (lielākoties atstāstījuma formā), piedāvājot it kā gatavas ilustrācijas, kuru vidū kā veiksmīgas var minēt varbūt tikai kādas trīs: mēmā kino parodiju "provēs pie Čaplina" ar asprātīgi izspēlēto kustību partitūru (horeogrāfe Inga Raudinga); seksuāla noslēpuma piestrāvoto sieviešu mīlas ainu starp Rēzijas Kalniņas Marlēnu un Ievas Pļavnieces Koko Šaneli; emocionāli uzrunājošo epizodi ar meitu (Ilze Ķuzule), kurā Marlēna demonstrē savu neieinteresētību Marijas dzīvē.
Skatoties jauno iestudējumu, rodas sajūta, ka tā veidotāji it kā baidījušies radīt savu versiju par Marlēnu. Izsmeļošajā programmiņā, ko sagatavojusi Evita Mamaja, vairakkārt uzsvērts, ka Marlēna Dītriha joprojām ir noslēpums. Tāpat neviens joprojām nav atminējis Dailes prīmu Rēziju Kalniņu – lai cik atvērta arī viņa neizskatītos plašsaziņas līdzekļos un lai cik atklāta arī kādreiz nešķistu savās lomās. Un vēl noslēpumainais vīrietis maestro Raimonds Pauls! Šķietami ideāls komplekts skatuves stāstam par neparastu personību. Taču Rēzija Kalniņa tik perfekti izslīpējusi Marlēnas tēla ārējo formu, ka nav atstāta vieta pat vienai nejaušai emocijai vai personīgam pārdzīvojumam. Tiesa gan, neveiksmīgs kruķis izrādījies dramaturģiskais materiāls, kurā dominē atstāstījums un dzejas rīmes. Bet es ticu, ka Rēzija Kalniņa noteikti ir starp tām aktrisēm, kura mierīgi varētu iestudēt arī telefona grāmatu ar sevi galvenajā lomā. Šoreiz aktrise, šķiet, vēlējusies simtprocentīgi iemiesoties vairuma priekšstatā par Marlēnu, it kā nemaz nemēģinot caur šo lomu stāstīt arī par sevi. Līdz ar to acu priekšā varbūt arī ir profesionāls, tomēr – auksts aktierdarbs. Var jau būt, ka te nav pretrunu, ja atceramies pašas Marlēnas izteikumus, ka (citējot programmiņu) darbs kino ir tehnisks process, kur nav vietas ne "spēlēšanai", ne improvizācijai, ne dziļas nozīmes vai Freida meklēšanai…
Atsaucoties uz Marlēnas biogrāfijas faktiem, vienā no uzveduma sākuma ainām, arī Rēzijas Kalniņas Marlēna noregulē spogulīti pie kameras acs – lai kontrolētu to, kāda viņa izskatīsies ekrānā. Vērojot izrādi šķiet, ka arī Rēzija Kalniņa ļoti daudz laika pavadījusi pie spoguļa. Lai radītu DT Marlēnas skatuves tēlu – tiek uzkrītoši vilktas lūpas uz priekšu tūtiņā un pozēts, kā imitējot dokumentālās liecības. Bet, atveidojot dīvu vecumā, aktrise pārvietojas pa skatuvi stīvām kājām un šķoba muti. To, ka lūpas tieši tā tiek stieptas, izrādās diktē versija par Marlēnas izrautajiem dzerokļiem, panākot apjūsmotos iekritušos vaigus. Bet vecišķi saraustītās kustības un vaibstīšanās, pirmkārt, tomēr atsauc atmiņā Rēzijas Kalniņas spēlētos klaunus ("Burgundijas princesē", "Barabā" u.c.), drīzāk radot déjà vu sajūtu.
Déjà vu sajūta šoreiz nepamet arī, klausoties mūziku – ļoti daudzās dziesmās ieskanas jau pazīstamu melodiju fragmenti. Par trūkumu būtu uzskatāms arī fakts, ka galvenās lomas izpildītāja nebūt nav apveltīta ar īpašu balsi. Tas gan atkal sasaucas ar pašu Marlēnu, bet tomēr mūzikls, kā zināms, ir ar savām prasībām (un citstarp Kārlis Lācis šajā ziņā ar "Pūt, vējiņi!" šoruden ir uzstādījis ļoti augstu latiņu). Kamēr Raimonda Paula un Rēzijas Kalniņas kamerprogrammā "Gan jau atvērsies sirdis…" dramatiskās aktrises atvēršanās dziesmās bija pat ar savu šarmu – jo nekautrējoties, viņa bija reizē atklāta un reizē noslēpumaina. Tā, ka skatītājs tiek ierauts īstā mākslinieka pasaulē. Arī "Marlēnā" Raimondam Paulam paredzēta ļoti personiska vieta. Viņš ir uz skatuves un arī viņš finālā aiziet gar milzu spoguļiem kulisēs tāpat kā citi Marlēnas dzīves varoņi. Brīnišķīgs reveranss komponistam. Apskaužami pašpārliecināti vien izskan Rēzijas Kalniņas - Marlēnas apgalvojums, ka pateicoties maestro, viņa nekad nenospēlēs slikti…
Mūziklā būtisku lomu jāspēlē arī horeogrāfijai. Bet, atbilstoši uzveduma koncertnumuros saskaldītajai uzbūvei, kustības iestudētas ar mainīgiem panākumiem. Turklāt horeogrāfes rīcībā (uz lielās Dailes teātra skatuves!) ir vien padsmit aktieru (visus kopā ņemot, ieskaitot ne-aktierus – dejotājus). Īpaši uzkrītošs nabadzības iespaids vērojams "frontes koncertu" ainā, kurā daiļi seksīgā Marlēna dzied septiņu puišu "armijai". Uz šī fona gan īpaši labi pamanāmas ir Rēzijas Kalniņas skaistās kājas, kuras Marlēnas dzīvē bija ļoti svarīgas…
Izteiksmīga horeogrāfija ir ainā ar daudzajiem partneriem – Marlēnas duetā ar Arta Robežnieka Hemingveju, it kā zemtekstā atgādinot par Marlēnas "plaši atvērto sirdi". Atrisinājums gan šai epizodei ir pagalam neveikls, jo uz skatuves redzamais neatbilst runātajam – Rēzijas Kalniņas varone Hemingvejam saka: "Jūs labi dejojat!" Kaut Artis Robežnieks partnerei tikko uzminis uz kājas… Un atkal ausīs skan mūzikla pamatuzstādījums – ka mūziklā izpildītājs ir vienlīdz meistarīgs gan vokāli, gan plastiski, gan spēles mākslā. "Marlēna" kopumā rada iespaidu, ka šoreiz visi spējuši tikai kaut ko pa druskai.
Gan režijas, gan dramaturģiskā materiāla dēļ visai neveiklās situācijās nostādīti galveno personu izgaismojošie tēli. Indras Briķes tēlotā vācu kino režisore Lenija Rīfenštāle kompozicionāli iecerēta kā "galvenā stāstniece", kura skatītājam it kā rāda "filmu" par Marlēnu. Sākumā dažas epizodes viņa norunā kā dzeju deklamējot, bet Rīfenštāles loma līdz uzveduma finālam arvien mazinās, ja neskaita viņas sejā ar Marlēnas roku iezīmētās Hitlera aprises. Tikai iemiesoties portretiskā līdzībā un nodziedāt kādus uzveduma fragmentus kopā ar Marlēnu uzticēti Artūram Skrastiņam (Remarks) un Ģirtam Ķesterim (Gabēns). Savukārt Alda Siliņa Šternbergam tik vien ļauts "izkustēties", kā pusplikam lēkājot pa dīvānu milzīgās skatuves centrā.
Scenogrāfijā (Kristaps Skulte) līdzās ir gan oriģinālas detaļas (grima galdiņš/ aizslietnis; kafejnīcas galdiņš/ prettanku ezis; spoguļu tēmas attīstība no mazā spogulīša pie kameras līdz milzīgajiem spoguļiem finālā), gan manāms lētums (plīvojošās drapērijas ievada ainā un plastmasas rožu kaudze finālā). Toties atraktīvs risinājums ir mēmā kino stilizācija spēles laukuma fonā ar miglaini melnbaltajiem "kino" kadriem, kas palīdz uzburt attēlojamā laikmeta atmosfēru. Turklāt ekrānā redzamais nez kādēļ šķiet pat dzīvāks un īstāks nekā uz skatuves notiekošais.
Īpašs temats droši vien varētu būt atskaņās klaudzošie dziesmu teksti. Viskošākais piemērs ir dziesma par pumu, kura – skuma – ruma – drūma – attāluma – pieraduma – apskurbuma – izmisuma… Šķita, ka šī aina izrādes laikā tūlīt pārvērtīsies bezgalīgā spēlē, kurā aktieriem vairs nav ko spēlēt.