Izrādes apskats: Narkotikas pret kokvilnas apakšveļu jeb egoisti Valmierā  (6)

Vērtējums:

Iestudējums skatāms teātra Apaļajā zālē. Skatītāji gan līdz tai tiek vesti pa mazu labirintu caur lielo skatītāju zāli un palīgtelpām, taču vēl lielāku (vismaz manu) uzmanību pirms izrādes sākuma piesaista spēles laukumā novietotie melnie krēsli, kas nepārprotami "atceļojuši" no Oļģerta Krodera šajā pašā teātrī iestudētā "Idiota". Tiek uzjundītas pārdomas par to, kā teātrī līdzās sadzīvot jauno režisoru meklējumiem un režijas klasikai, kas Krodera izpildījumā joprojām tomēr ir vitāla un smalka. Paradoksālā kārtā Valmierā dažādu paaudžu režijas rokrakstos vairāk tomēr ir kopīgā nekā atšķirīgā, bet tas, kas noteikti vieno režisorus Meikšānu un Kroderu, ir inteliģenta pašironija. Tā arī "Egoistos" absolūti lieliski un ar kolosālu pašironiju apveltīti "veču" lomās ieraugāmi vecākās paaudzes aktieri Inese Ramute un Rihards Rudāks, bet groteskajā komikā, ievijot arī kādu lirisku stīgu, kā zivis ūdenī jūtas Imants Strads, Kārlis Neimanis, Māris Bezmers.

Šķiet, ka viens no iestudējuma stāsta centrālajiem motīviem slēpjas jaunās paaudzes spējā vai nespējā pašiem iet savu ceļu, neskatoties atpakaļ un neklausoties apkārtējos, kas, protams, nav viegli. Pirmajā cēlienā gan Elīnas Vānes Meitiņa, bet jo īpaši Māra Bezmera Dēliņš izskatās drīzāk pēc bļaustīgiem, haotiskiem, nenobriedušiem pusaudžiem, kuri par kaut ko abstrakti plosās, sapņo un ecējas ar visiem pēc kārtas. Atbildi uz jautājumu, kas tad viņi un kādi viņi ir, dod otrais cēliens, kurā abu izpildītās Anetes Kozlovskas dziesmas ir pietiekami jaudīgas un skaistas, atklājot jauniešus kā talantīgus, jaunus māksliniekus. Režisors gan Gorkija Bezsemjonovu ģimenes personvārdus – Akuļina, Pāvels, Taņa – vispārinājis līdz Tētiņš, Mammīte, Dēliņš, Meitiņa, uzsverot savu ironisko attieksmi. Taču patiesība arī ir tāda, ka – lai cik talantīgs varbūt tu arī nebūtu, tu nevari un nespēj dzīvot bez atzinības; tu vari noliegt veco paaudzi un veco mākslu, taču – bez tētiņu un mammiņu "svētības" arī ir grūti, jo, figurāli izsakoties, tētiņi var dot finansiālo un mammas morālo atbalstu, bet bez tā nav iespējams gandrīz nekas.

Ir jau arī loģiski, ka iestudējuma radošās grupas simpātijas pieder jaunajai paaudzei. Arī "modernās dejas" entuziasta Čiekura, kuru atveido Kārlis Neimanis, atbrīvotā rosīšanās iezīmē jaunās paaudzes oriģinālo domāšanu. Ņemšanās ar grupas "Modernās dejas vēsture" aktivitātēm ir gana komiska un ironiska reizē, taču enerģija, ar kādu visi jaunieši (iesaistīta arī neaktieru - piecu jauniešu - grupa) pirmā cēliena beigās metas dejas performancē, nelaižot skatītājus uz bufeti, iespējams atklāj neizmantotu jaunatnes radošo kapacitāti. Tā jau ir klasika, ka "mūsu senčiem" gandrīz viss, ar ko jaunieši nodarbojas var likties mazvērtīgs, nesvarīgs, jo – viņiem nesaprotams un neierasts. Tāpēc arī tik svarīgi, ka izrādes muzikālajā partitūrā netiek izmantotas apriori pārbaudītas vērtības, bet gan Anetes Kozlovskas un Toma Auniņa kompozīcijas.

Dramatiski atpazīstamas ir Ineses Ramutes atveidotās Māmiņas izspēlētās epizodes ar smieklīgo kokvilnas apakšveļas piedāvāšanu "no labas sirds", kamēr gluži vai traģiskas notis paklusām ieskanas ainās, kurās saprotam, ka tieši vecāki ir tie, kas arī narkotikām vēlīgi pasniedz naudiņu. Lai tikai viss labi, mierīgi un lai no malas smuki izskatās… Ne velti Riharda Rudāka Tētiņš vai traks kļuvis, iedomājoties, ko pilsētā runās, uzzinot, ka bērni pa kluso apprecējušies, bet vēl briesmīgāk – ka "mīļā meitiņa" mēģinājusi sev galu padarīt.

Kā apmaldījušies mājas saimniekģimenes attiecību džungļos šķiet ārēji mīlīgie Putnu vīrs un viņa meita Paula – Aigara Vilima un viesaktrises Sanitas Pušpures atveidojumā. It kā jau pēc sižeta abi uztraucas par to, kāpēc daži šajā "kompānijā" pret viņiem izturas tik augstprātīgi, taču šo tēlu klātbūtne izrādē vairāk pasvītro tieši Riharda Rudāka spēlētā varoņa stulbo aprobežotību un pārspīlēto paštaisnumu. Brīnišķīgs savā rezoniera lomā ir Imants Strads, kura Teters kā omulīgs ciniķis "ripinās" no vienas ainas uz otru, smīdinot ar asprātīgajiem komentāriem kā tāds nomaskējies sātaniņš. Aktieriem lieliski izdevies pārvarēt oriģinālajā tekstā paslēpto didaktiku.

Neiecietības pilnās attiecības sev klāt mēģina nelaist korekti izturētais Ģirta Rāviņa atveidotais audžudēls Nils. Mākslā šādi remdenie jeb "normālie" cilvēki vienmēr būs "visneinteresantākie", kamēr dzīvē taču ikviens garīgi vesels cilvēks tiecas gan pēc iekšējas harmonijas, gan saskaņas ar pasauli. Vitāli rosīga un spējīga dzīvei pielāgoties jebkuros apstākļos ir Māras Mennikas Liene – gan pagātnē ar vīru – cietuma pārvaldnieku, gan pieņemot Tētiņa neķītro grābstīšanos ainā, kur tiek maksāts par īri. Šāds tēla traktējums pārliecina, ka zināms konformisms dažkārt nepieciešams, lai vienkārši izdzīvotu.

VDT performanci "Egoisti" droši varētu saukt arī par dinamiski trokšņainu balagānu, kas uzlādēts ar smieklīgu rupjību šarmu, "dzīvo" muzicēšanu, performanču simulēšanu, asprātīgu ģimeniskuma klišeju apspēlēšanu… Taču jādomā par zināmām paralēlēm arī ar Nacionālā teātra šī pavasara Notikumu – Serebreņņikova "Voiceku". NT izrāde Latvijas teātra pēdējo gadu piedāvājuma kontekstā ir būtiska ar savu ārkārtīgi spēcīgo vizuālo valodu, kas ir oriģināla, laikmetīga, pārsteidzoša, jaunas izteiksmes formas teātra mākslā meklējoša. Taču Viestura Meikšāna "Egoisti" tikpat būtiski ir sava teātra kontekstā, izrādes estētikā atslēgu meklējot komandā ar mūziķiem Aneti Kozlovsku un Tomu Auniņu, laikmetīgās dejas horeogrāfi Lindu Mīļo un scenogrāfu Reini Suhanovu.

Apzinoties, ka aizvadītajās sezonās VDT repertuārā nav bijusi neviena īsta virsotne, "Egoisti" uzskatāmi par jūtamu izrāvienu jauna teātra meklējumos.