Izrādes apskats: Nav stāsta skumjāka...
Foto: G. Janaitis

Dailes teātrī tapis vērienīgs inscenējums ar šā brīža topa teātra komponista Kārļa Lāča muzikālo fonu, asisnsarkanā toņa dominanti Ilzes Vītoliņas stilizētos kostīmos, šodienīgi skanošiem Šekspīra pantiem Raimonda Auškāpa tulkojumā un iedvesmas pārņemtiem jaunajiem aktieriem titullomās. Taču par Dž. Dž. Džilindžera "tradicionālo" iestudējumu pseidosimboliskā skatuves ietērpā, ko veidojis Kristaps Skulte, gribas nopūsties un teikt: "Nav stāsta skumjāka…".

Vērtējums:

Ja par ieguvumiem, kā veiksmīga jāatzīst spēles laukuma pietuvināšana skatītāju zālei, izvācot pirmās piecas skatītāju rindas. Cik nu milzīgā zāle to pieļauj, tuvplāns vismaz pirmajās padsmit rindās ir izdevies. Iestudējumā, kurā dominē intīmi pārdzīvojumi (gan mīlētāju, gan draugu, gan ģimenes attiecībās), tas ir ļoti būtiski.

Vienīgās "masu ainas" ir ievada cīņas un Kapuleti balle. Tādai attiecību drāmai (traģēdijai) ka "Romeo un Džuljeta" varētu šķist – vēl nepiemērotāku skatuvi neiespējami iedomāties. Taču dīvainajam izrādes tukšumam un brīžiem pat garlaicībai drīzāk vaina meklējama pārlieku vienkāršotajā uzstādījumā, cerot, ka Šekspīra vārds, Lāča kompozīcijas un jauno aktieru centība stāstu tāpat iznesīs. Teātris gan var atgaiņāties ar mūsdienu cilvēka vēlmi visu dabūt ātri; nevēlēšanos iedziļināties un domāt; ka Šekspīra laikā viss uz skatuves bijis daudz nosacītāk utt. Taču mēs diemžēl dzīvojam citā laikmetā, kaut arī mīlestība savā būtībā, protams, nav mainījusies.


Var tikai apbrīnot jaunos aktierus (skatījos pirmizrādi ar Ilzi Ķuzuli - Skrastiņu un Kristapu Rasimu), kuri tik nosacītā vidē un tik dīvainā kontekstā (domāju kolēģu lomu savādās interpretācijas) ar savu skumjo mīlas metu tomēr spēj radīt savu mikropasaulīti. Ja vien es kā skatītājs spētu distancēties no visa pārējā apkārtnotiekošā, jo vismaz pirmizrādē oriģinalitātē bija grūti nojaust kādu konsekventu mērķtiecību. Tā, piemēram, it kā jau varētu lupatās un aklumā ietīto Artūra Skrastiņa mūku Lorenco uzskatīt par neikdienišķu interpretāciju. Taču – pat ja viņš ir no pasaulīgiem labumiem atteicies franciskāņu mūks, kāpēc tādas skrandas, kuras, šķiet, pat smird (kamēr Ivara Auziņa Mūkam Jānim nav tik dramatisku kankaru); pat ja viņš ir akls – kāpēc šļūkā kājas arī savā cellē, kas ir pazīstama vide; ja viņš ir uzticības persona abiem mīlētajiem, kāpēc, Džuljetai dodot zāļu pudelīti, tik riebīgi jāķiķina? Tāpat drīzāk par huligānismu, nevis pārsteidzošu oriģinalitāti varētu uzskatīt Jura Bartkeviča rupji primitīvo Kapuleti, kurš ķerstās ap sievas dibenu un čurā istabas (vai terases?) stūrī visu acu priekšā utt. Jā, ļoti džilindžeriski. Taču to varētu attaisnot, ja uzvedums konsekventi būtu huligānisks, metot arī ārā visus tekstus, kas ir pretrunā ar tādu skatuvisko darbību.

Tāpat visu izrādes laiku mierā nelika jautājums – kas ir patiesie ieguvumi no režisora pedagoģiskā gājiena mēģinājumos titullomu tēlotājus turēt patstāvīgā neziņā, kāds kurā reizē būs aktieru pāris. Rezultātā izrādēs tagad iespējams redzēt četrus "komplektus". Ne visi aktieri skatuves karjeras laikā piedzīvo iespēju nospēlēt kādu lielo Šekspīra lomu, kur nu vēl Romeo un Džuljetu. Taču režisors šoreiz nomiris nevis aktieros, bet Šekspīrā. Pievēršot vien uzmanību tam, ka jaunieši ir pusaudži, bet pirmspirmizrādes intervijās atzīstot, ka visu, ko zinot par mīlestību, esot parādījis uz skatuves. Varbūt, to sakot, viņš domāja "Pūt, vējiņi!", "Raganu", "Mariju Stjuarti"? Un pat viņa iestudētajās lieliskajās komēdijās "Ar vīru nav viegli" un "Lodes pār Brodveju" par mīlestību pateikts daudz vairāk.

Pilnīgi neticami šķiet arī tas, ka izrādes laikā aktieri paši stumda divus galvenos scenogrāfijas objektus – ēku fragmentus. Izrādes sākumā abi taisnstūra bloki ar trīs arkveida ie(iz)ejām katrā visai nepārprotami atgādina Jura Salmaņa veidoto scenogrāfiju baletam "Romeo un Džuljeta" LNO 1999. gadā. Kristapa Skultes "māju sienas" gan ir mobilas un, aktieru pūļu vadītas, iegrozāmas un lietojamas no visām pusēm. Ja neskaita ar skaidām klāto sarkano grīdu, tā arī visa scenogrāfija. Milzīgajā Dailes teātra skatuves mutē! Gandrīz visu izrādes laiku intriģējoši dziļumā aiz spēles telpas redzama vāji izgaismota melna kaste, taču tā darbībā tā arī "neienāk". Tāpat kā darbībā īsti "neienāk" vesela rinda uzvedumā iesaistīto aktieru. Piemēram, Dailes teātra aktrišu ziedam – Aijai Dzērvei, Ievai Pļavniecei, Krīstīnei Nevarauskai u.c. uz skatuves jāparādās trīs reizes – ievada kautiņā (sparīgi vicinoties ar paukošanās ieročiem), ballē (ar maskām, turpinot vicināt ieročus) un finālā, bužinot skaidas uz grīdas. Nav jau Šekspīram to sieviešu daudz un Džuljetu vispār tajos laikos spēlēja puisīši. Taču ballē sievietes vajadzīgas, tāpēc meitenēm vēl kaut kas sacerēts. Bet vai šis nav piemērots brīdis, lai statistos pieaicinātu teātra studentes?

Kad finālā visi līķi glīti sakrituši uz grīdas, dzīvi palikušie, skaisti izgaismoti, parādās tumšajās arkās – lai vēl vienu reizi ar lugas tekstu starpniecību lēni, mierīgi noskaitītu, kādas tad šausmas te notikušas. Šķiet, ka skatītāji zālē vietām ķiķina ne jau, lai slēptu saviļņojumu, uz ko traģēdijai vajadzētu provocēt. Sliktākajā nozīmē tik ļoti pēc leļļu teātra izskatījusies aina, kurā visai jestra marša pavadījumā Džuljetai pakaļ atnāk četri milzu kapucēs ieslēpti aktieri, kuri, meiteni novietojuši uz nestuvēm un izlīkumojuši pa spēles laukumu, to aiznes uz skatuves kreiso pusi. Nestuves, uzliktas uz diviem soliņiem, vienā galā vēl tiek pienaglotas (lai kapličas žurkas nesagāž?). Visdramatiskākā lugas aina ar liktenīgo jauniešu pašiznīcināšanos noslīkst vienkāršā ilustratīvismā. Lēni un mierīgi.

Source

DELFI Kultūra

Tags

Aija Dzērve Dailes teātris Dž.Dž.Džilindžers
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form