Izrādes apskats: Nāves deja – spoguļdeja
Foto: Publicitātes foto

Pat nedēļu pēc Valmieras teātra jaunākā iestudējuma “Nāves deja” noskatīšanās, domājot par izrādes vakaru Mansarda zālē, pārņem rēns pesimisms. Neatceros, kad iepriekš teātrī atsvešinājums aktierspēlē manī personīgi būtu radījis tik apātisku grūtsirdību. Režisors Elmārs Seņkovs kopā ar aktieriem Ievu Puķi, Aigaru Apini un Ivo Martinsonu Augusta Strindberga uzrakstīto laulātu cilvēku savstarpējo attiecību slimīgumu atsedzis ļoti nepatīkamā tuvplānā.

Vērtējums:

Izrādes scenogrāfs Andris Freibergs spēles telpā strādājis tikai ar pelēko krāsu, turklāt visās iestudējumā izmantotajās krāsu niansēs pelēkums apzināti ir netīrs, noputējis un nepievilcīgs. Uz šī fona gan izceļas koši melnais Ievas Puķes kostīms vai Ivo Martinsona Kurts, kas ieģērbts frakā (kostīmu māksliniece un scenogrāfa asistente Evija Pintāne), taču šīs ir būtiskas detaļas, kuras pasvītro – mēs atrodamies iedomātā teātrī, iedomātās svinībās, kuras viens otram "sarīkojuši" Alīse un Edgars.

Nedzīva un pelēka izrādes pirmā cēliena ievaddaļā ir arī Ievas Puķes Alīses seja. Rodas izjūta, it kā no šīs sievietes palikusi vien sažuvusi, neizteiksmīga čaula. Acis veras vienā punktā, runātais izskan tā it kā, viņai viss sen jau būtu vienalga, jo viss sen jau skaidrs, arī tas, ka nekas vairs nevarētu būt citādāk. Tas ir tik monotoni, neieinteresēti un atsvešināti, ka es noticu – šeit viss ir beidzies, nekas vairs te nebūs un nemaz nesāksies, un tā lielākā cietēja ir tieši viņa. Apbrīnoju, cik ļoti Ievai Puķei Alīses tēlā izdevies attālināties no visām iepriekš spēlētajām lomām.

Tomēr brīdī, kad Aigara Apiņa Edgaram "uznāk lēkme", nākas satrūkties no pārsteiguma, jo Ievas Puķes Alīse burtiski atdzīvojas. Šajā brīdī uzreiz pat grūti saprast, kurā pusē viņa ir spēlējusi, un kurā bijusi īsta – vai tajā, kur pakļāvusies vīra un atvaļinātā kapteiņa tirānijai vai tajā, kur viņa atplaukst kā sieviete: Alīse sāk mirkšķināt skropstas, smaidīt un acis burtiski dejo pa telpu. Pamazām jau gan noskaidrojas, ka meli ir visapkārt, respektīvi, spēle un spēlēšanās notiek nemitīgi.

Tā ir smalka spēle arī scenogrāfiskajā telpā, kuru Andris Freibergs uzbūvējis kā spoguļattēlu skatītāju podestiem. Pretī sešām izrādes skatītāju rindām redzamas tādas četras krēslu rindas kā vecā kinoteātrī. Tajās sēž, starp tām manevrē, tām pāri kāpj visas trīs darbojošās personas, reizē būdami gan aktieri savās rafinētajās spēlītēs, gan paši sev skatītāji. Otrajā cēlienā šīs krēslu rindas ir pārklātas, radot asociācijas ar lielāku bezgalību – melu, tirānijas, vardarbības jūru, kurā kājas pinas vēl vairāk un kustība tiek ierobežota jau acīmredzami.
Ievas Puķes Alīse ik pa laikam piesēžas pie harmonija, kam šajā nenormālo attiecību stāstā ir zīmīga loma. Skatoties, kādas pūles Alīse pieliek, lai no instrumenta izvilinātu ne tikai melodijas, bet pat skaņas, ienāk prātā asociācija ar cilvēka izmisīgu cīņu panākt no otra mīlestības izpausmes, ja skaidri redzams, ka pretmīla nav iespējama.

Seņkova lugas iestudējumā nav viegli saprast, kas vēl slēpjas zem šīs nenotikušās laulības jeb Alīses un Edgara iznīcības dejas. Abu aktieru uzliktās maskas saviem varoņiem ir tik stingas un viennozīmīgi nesimpātiskas, tik necaursitamas un neuzminamas, ka, tuvojoties finālam, nākas vienkārši samierināties, ka man tā arī paliks noslēpums – kas Alīse un Edgars patiesībā ir par cilvēkiem? Vai viņi vienkārši ir aprobežoti tirāni un neizglītoti egoisti, vai likteņa piemeklēti nabadziņi, kuri neprot dzīvot un mīlēt?

Nosacīts pretstats abiem laulātajiem "cīņas" speciālistiem ir Kurts, ārkārtīgi jūtīgajā un līdz sīkākajām kustību niansēm sastrādātajā Ivo Martinsona atveidojumā. Viņa Kurts, šķiet, burtiski elpo bez ādas, bet tas, ko viņš domā un jūt (pārsvarā pastāvīgu apjukumu), redzams teju materializētā formā. Līdz ar to aktieru ansamblī brīnišķīgi izdevies uzburt krasus cilvēciskos pretmetus. Gaumīgi izrādē izskan arī Augusta Strindberga melnais humors. Pagaidām pietrūkst vienīgi sprieguma un enerģijas, kam vajadzētu rasties tik galēji izkāpinātā naida saspīlējumā jeb Alīses un Edgara destruktīvo spēku parādē.

Source

DELFI Kultūra

Tags

Elmārs Seņkovs Ieva Puķe Izrādes apskats Valmieras teātris
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form