Vērtējums:
Kaut iestudējums ir izteikts ansambļa darbs, uzvedumā ieraugāmas arī divas zvaigznes, kuras piešķir īpašu atraktivitāti: Viļa Daudziņa mērkaķis Puškins un Kaspara Znotiņa metroseksuālis Oņegins. Znotiņa plastikā izteikta ir arī baleta premjera karikatūra, bet, meklējot līdzības dzīvnieku pasaulē, varētu rast asociācijas ar gazeli. Sajūsmina abu aktieru līdz detaļām un sekundes precizitātei izstrādātā kustību partitūra. Turklāt, kā noprotams no programmiņas, kurā horeogrāfs nav atrodams, tas bijis patstāvīgs aktieru darbs.
Ja iestudējumu nosacīti iedala divās daļās – komentāros un Puškina stāstā, tad par komentāru "diriģentu" var uzskatīt Viļa Daudziņa skatuves tēlu. Viņa dzejnieks, kurš, lielākoties sēž pie rakstāmgalda spēles telpas centrālajā daļā, it kā vizualizē savu poēmu un ar pārējo aktieru palīdzību atklāj savā iztēlē radīto stāstu. Taču viņš komentē arī "savu" laiku, dzejnieka uzvedību, raksturu, kā arī rod sasaisti ar mūsdienām, lai varētu labāk izprast gan Puškinu, gan viņa stāsta varoņus. Tieši Viļa Daudziņa aktieriskajā azartā visvairāk jūtams tas, cik lielu intelektuālu un teatrālu baudu aktieriem sagādājis darbs, meklējot Puškina poēmas skaidrojumus.
Kaspara Znotiņa dendijs ir mūsdienu metroseksuāļa gara radinieks. Šī asociācija rodas jau aktiera parādīšanās brīdī, jo ģērbts viņš ir izteikti mūsdienīgi. Pirms viņa gan skatītājs iepazīst arī Juri Baratinski korektā biznesa vides uzvalkā. Znotiņa pārspīlētā vaikstīšanās un manierīgā uzvedība Oņeginu ļauj ieraudzīt kā mūsdienu švītu un sieviešu izlutinātu Narcisu. Turklāt tā pilnīgi noteikti nav ņirgāšanās par Oņeginu vai metroseksuāļiem. Drīzāk ar šāda groteska tēla starpniecību aktieris atklāj burvīgu mūsdienu cilvēka pašironiju. Savukārt bez mazākās ironijas aktieris izbauda un izgaršo Puškina dzejas skanīgumu (lielu daļu Puškina dzejas rindu aktieri skaita aizvērtam acīm).
Noslēpumaina, skaista un jūtīga ir Kristīnes Krūzes brīnišķīgi atveidotā Tatjana. Jauki, ka šī varone nav kariķēta, jo līdzās sprēgājošajai komiskajai groteskai ir nepieciešams arī kaut kas tīrs un nevainīgs. Tatjanas plastika atgādina jaunu stirnu, jo īpaši epizodē, kurā Oņegins lasa viņas vēstuli. Visbiežāk "Jevgeņija Oņegina" interpretācijās tiek tēlaini un patētiski rādīta Taņas vēstules rakstīšana. Šoreiz uzmanība pievērsta jau vēstules lasīšanai. Tādējādi it kā distancējoties no Taņas vēstules vārdu "neīstuma" (kā to komentē izrādes veidotāji) un, ļaujot Taņai žonglēt uz sola atzveltnes, skatītājam iespējams ieraudzīt to neziņas, baiļu, gaidu un nedrošības murskuli, kas kņud meitenes vēderā, gaidot Oņegina reakciju.
Nākamā emocionāli spēcīgā aina ir pie jau minētā soliņa, kur Oņegins skaidro Taņai, kāpēc viņiem "nekas nesanāks". Gluži vai cirks no Oņegina puses un bezgalīgas dvēseles sāpes turpat līdzās Tatjanas acīs. Brīnišķīgi iestudēta Oņegina solo/mini izrāde, kuras laikā acīmredzami tiek sabradātas jaunas meitenes jūtas. Jo smieklīgāks top Znotiņa varonis, jo patiesākas šķiet Krūzes Tatjanas ciešanas. Abu mīlētāju stāsta kulminācija, protams, ir sastapšanās pēc vairākiem gadiem. It kā jaucot mūsdienas un Puškina laikmetu, Tatjanas monologā krievu valoda mijas ar latvisko tulkojumu. Valodu sajaukumā iespējams uzsvērts arī nu jau kņazienes Tatjanas mulsums un mēģinājums atvairīt sen aizmirstās emocijas. Turklāt tagad Oņeginā pavisam nepārprotami atmodies dzīvnieks (suns? mērkaķis? abi kopā?). Un iespējams tas ir pat lielāks sods švītam Oņeginam nekā Ļenska radīta lode pierē.
Negaidītu faktūru jau visai ierastajam JRT aktieransmbļa skanējumam šoreiz piešķir viesaktiera Jura Baratinska piesaiste, kurš atveido te liteartūrzinātnieku Lotmanu, te Puškina draugu/ienaidnieku Amerikāni, kā arī vairākus citus epizodiskos varoņus. Patīkams ir viņa tembrs, miers, nosvērtība. Akcents latviešu valodā ir tik minimāls, ka izteiksmi tas drīzāk padara šarmantu. Gribētos vien brīvāk pasniegtu uzveduma scenārija lasīšanu. Un abās pirmizrādēs traucēja (gan pašam aktierim, gan skatītājiem) problēmas ar balsi, kas cerams nākamajās izrādēs būs atlabusi.
Atbilstoši uzveduma koncepcijai atturīgi, tomēr pietiekami kolorīts sev atvēlētajās ainās ir arī otrs mīlētāju pāris – Sandras Zvīgules sārtvaidze Olga un Ivara Krasta romantisma poēts Ļenskis. Taču visi uzvedumā iesaistītie aktieri visā izrādes garumā demonstrē savas lieliskās prasmes iziet no tēla un ieiet atpakaļ tajā pašā vai pavisam citā.
Labi, ka izrādes veidotāji uzdevumam pētīt Puškinu nav piegājuši ar grāmatveža precizitāti. "Komentāri" atrasti un atlasīti tieši tik daudz un tādi, lai radītu Teātri, nevis kospektētu vēsturi un literatūru. Tādēļ šis teātris rosina arī pašam meklēt un atrast ko jaunu Puškinā, Oņeginā, kultūras vēsturē.