Izrādes apskats: Pīters Pens - pa jokam ir tas pats, kas pa īstam
Foto: Gunārs Janaitis

Dailes teātris režisores Lauras Grozas-Ķiberes vadībā radījis bērniem svētkus, tik košu un jaudīgu izrādi tie sen nav redzējuši un pat trīs stundas šoreiz šķiet krietni par maz. Var jau arī saprast – tik foršā meitenē kā Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Vendija var lūkoties stundām ilgi. Kaut visu dzīvi.

Vērtējums:

Ilzes Ķuzles-Skrastiņa Vendija ir izrādes sirdspuksti un sirdsapziņa. Viņas atveidotā meitene ir mīļa, atvērta, labticīga un drusku traka. Iespējams arī tādēļ, ka iestudējuma režisore ir sieviete, izrāde ir kā piedzīvojums, ko skatāmies ar Vendijas acīm un sirdi. Ļaujoties un fantazējot tālāk par Džeimsa Metjū Berija sarakstīto, ko lugā veiksmīgi pārrakstījusi Evita Mamaja, gribētos domāt, ka šī iestudējuma Vendija ir tik jauka tāpēc, ka prot ļauties fantāzijām un priecīgi izbauda jebkurus savas dzīves notikumus – gan ikdienas rutīnu mājās, gan kopīgajā ceļojumā ar Pīteru Penu uz Nekurnekadzemi.

Ja pieaugušie uz teātri pārsvarā dodas, lai tur ieraudzītu un domātu par sevi (arī komerciālākajā izklaidē), tad bērniem teātris gandrīz vienmēr būs brīnums – visbiežāk saistīts ar fantastisko, kaut ko neredzētu un nepiedzīvotu. "Pīters Pens" tad nu arī ir vizuāli koši pārdomāts un ar atraktīvām vizuālajām detaļām pārbagāts. Pat tik ļoti, ka brīžiem aizēno aktierus. Jeb vienkārši daļa aktieru ansambļa nav bijusi īsti aizrauta ar teātra ideju par krāšņo izrādi bērniem? Vai arī režisorei nav izdevies, piemēram, pirātu kompāniju atveidojošos aktierus pārliecināt par viņu svarīgo vietu izrādē?

Ilustratīvas bildītes atgādina arī indiāņu trijotne, kamēr tie paši aktieri, atveidojot Vendijas mammu un papu šķietami tikpat statiskos uzdevumos, Dārlingu mājas dzīves ainiņām piešķir negaidīti kolorītu atmosfēru. Te izdevies ļoti precīzi nobalansēt uz īstenības un fantāzijas robežas, kas, šķietami varētu būt jebkura bērna ikdiena.

Indras Briķes smukā Dārlinga kundze ir saviesīgai iziešanai vienmēr gatava, bet Arta Robežnieka tētiņš staigā ar darba rūpju nomāktu seju (pat līdz pelnu pelēkai, kas drīzāk atgādina par kapeņu stāstiņiem), bet ir gatavs uz visādiem pigoriem. Izrādes ievadaina, kurā Vendija publiku iepazīstina ar savu ģimeni, šķiet viena no lieliskākajām, visrūpīgāk sastrādātajām epizodēm – ar īstajām pauzēm un uzsvariem tekstā, ar asprātīgiem komentāriem mizanscēnas zīmējumā un scenogrāfijas detaļu apspēlē, visiem iesaistītajiem rūpīgi ievērojot horeogrāfes Lienes Gravas uzticēto kustību zīmējumu. Un, manuprāt, īpaši garšīga rozīnītē Dārlingu kompānijā ir arī Niklāva Kurpnieka kucīte Nena.

Atraktīvi vitālajam un visādā ziņā teatrāli vieglajam izrādes saturiskajam ievadam kontrastē visas izrādes smagnējais krāsu efekts scenogrāfa Aigara Ozoliņa dekorācijās (intensīvi zaļš, zils, sarkans utt.). Uz milzīgu izmēru objektu fona aktieri brīžiem pazūd (iespējams arī tāpēc, ka pirmajās izrādēs vēl nebija izslīpēta skaņas un gaismas partitūras sazobe ar aktieru darbību uz skatuves). Tomēr kā veiksmīgi efekti jāizceļ fantastiski vieglās, bet milzīgās medūzas un nāriņas lielo caurspīdīgo bumbu iekšpusē Lagūnas ainās.

Iepretī Ilzes Ķuzules-Skrastiņas cilvēkbērnam Vendijai, koši un pietiekami nereāli jeb izdomāti ir Daiņa Grūbes Pīters Pens un Kristīnes Nevarauskas Skārdulīte. Pens mākslinieces Ilze Vītoliņas darinātajā ietērpā, parūkā un grimā atgādina tādu kā zaļu hipiju – klaunu. Grūbes spēlētais Pens ir vienkāršs puisis, bez īpašām ambīcijām, bet ar konkrētu mērķi – nekad nekļūt par pieaugušo. Tomēr, vērojot aktieri, netiku vaļā no Pena salīdzinājuma ar Benu – ar Grūbes vitāli enerģisko un pozitīvo varoni aizvadītās sezonas lielprojektā "Izraidītie", kur aktieris spēlēja galveno lomu un no viņa skatītāju zālē plūda šķietami dubulta enerģija. Pīters Pens salīdzinot ir kā Bena ēna.

Patiešām skārdulīgi grabulīga, tomēr vizuāli nedaudz smagnēja ir arī Kristīnes Nevarauskas laumiņa. Apbrīnojami, kā aktrise tomēr savu varoni, apveltot ar bārbijas koķetumu un šarmanti lencot Penu, padara par pozitīvo tēlu. Tik ļoti, ka aina, kurā Pīters Pens aicina skatītājus zālē palīdzēt laumiņu atdzīvināt, kļūst par izrādes emocionālo kontrapunktu. Turklāt, atšķirībā no Daiņa Grūbes, Kristīnei Nevarauskai aktieriski ir grūtāks "uzdevums" – būt tikai epizodiskai rezonierei, taču, piemēram, viņas refrēnu "stulbais ēzelis!" uz ilgu laiku atcerēsies gan bērni, gan vecāki. Jāpiebilst – radošā komanda tieši vecākiem sarūpējusi ne vienu vien jociņu par attiecību un audzināšanas tēmu.

Ja iedomājamies īstu un krāšņu haosu bērnistabā, tad Dailes teātris to skatītājam šoreiz arī piedāvā. Nav nekā uzfrizēta, nekādas didaktikas, toties ir ampelēšanās un mēģinājums uzburt fantastiskas ainas.

Fantāzija ir iestudējuma vadmotīvs – fināla epizode ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu jau māmiņas lomā mums skaidri vēsta: tikai tādi vecāki, kas ļaujas bērnu fantāzijas pasaulei un notic tai, ir paši labākie pasaulē, un viņu bērni – paši laimīgākie. No paaudzes paaudzē.

Tags

Dailes teātris Ilze Ķuzule Izrādes apskats Kristīne Nevarauska

Comment Form