Varbūt tāpēc, ka "Es par Rēziju" bija iecerēts kā joks? Profesionāls joks. Šī viegluma un diemžēl arī trāpījuma mākslas desmitniekā pietrūkst gan DT iestudējumam "Mēdeja. Teātris", gan VDT izrādei "Mātes un meitas". Abos gadījumos pamatā izvēlēts gana interesants materiāls. Taču pirmajā – nav pārliecības, ka aktrises saprot, ko spēlē. Turklāt žēl publikas, kas taču nāks skatīties uz savas paaudzes skaistuma etalonu un neērtībā grozīsies, jūtoties kā piekrāpti: Lilita Ozoliņa un Ieva Segliņa krievu dramaturga un režisora Kļima intelektuālos rēbusus izrunā ar atsvešinātu patētiku, brīžiem atkal tajā ieliekot tik lielu personīgo atklātību, ka var kļūt nepatīkami skatīties.
Arī VDT "Mātes un meitas" par publikas trūkumu noteikti nevarēs sūdzēties, jo šī izrāde sola tikšanos ne tikai ar teātra prīmu Ievu Puķi, bet arī ar viņas māti Svetlanu Bless – leģendāro Žurku Kornēliju. Skumji tikai, ka izrādes laikā nākas domāt vien par to, cik nežēlīgs pret cilvēku ir Laiks.
Elmāra Seņkova izrādi "Es par Rēziju" labā nozīmē var salīdzināt ar amerikāņu kalniņiem, ja virāžas ir lomas un straujie nobraucieni – pārejas no viena tēla uz otru. Turklāt viss izrādei atvēlētais laiks aizrit ar rotaļīgu vieglumu. To, ka Rēzija Kalniņa var nospēlēt gan pašpuiku, gan Viktorijas laikmeta dāmu, mēs taču zinām. Mums šķiet, ka mēs arī pazīstam cilvēku - Rēziju Kalniņu. Tādēļ vēl jo intriģējošāk bija gaidīt jauno Elmāra Seņkova projektu, kurā viņš satiekas ar savu jūsmas objektu. Savukārt es esmu sajūsmā par DT izrādē "Es par Rēziju" redzēto un piedzīvoto. Līdzīgas sajūtas bija arī Rēzijas un Raimonda Paula koncertprogrammā pirms pāris ziemām.
Vērtējums:
Grūti nosaukt kādu citu aktrisi, kura tik lieliski prot spēlēt dzīvi, situācijas, emocijas un galvenais – pati sevi! Robeža, kas ir starp absolūto spēli un pilnīgu atklātību ir tikpat nenotverama kā pati aktrise Rēzija Kalniņa. Es noticu, ka izrādē ir mirkļi, kuros viņa tiešām atklājas. Taču iespējams tas ir tieši tajos brīžos, kad viņa vislabāk spēlē. Un uz savulaik Gunnara Treimaņa retorisko jautājumu, kas likts viņa grāmatas nosaukumā – "Rēzij, kas Tu esi?", joprojām netiek atbildēts tieši un konkrēti. Un tas ir ļoti labi, jo īpaši laikmetā, kad publisko personu privātā dzīve ir tik pieejama.
Veiksmīgs iestudējuma elements ir paša režisora iznākšana publikas priekšā. Arī viņš diezgan labi tēlo sev piešķirto Režisora lomu, turklāt arī viņa spēlē, esmu droša – ir tik pat daudz atklātības un patiesuma fikcijas jeb rotaļas ar dzīves un teātra realitāti kā DT prīmas piedāvājumā. Mulsināja tikai pats izrādes sākums – kad aktrise spēlēja to, ka neko nespēlē, it kā marķējot īstenību. Taču, dialogiem un izspēlētajām situācijām attīstoties, sapratu, ka arī tā bijusi daļa no izrādes radītās spēles. Bet personīgi mani visvairāk sajūsmināja aktrises dzīvā atsaukšanās uz režisora uzdevumiem – piemēram, etīdē par sēkliņu.
Šī aktrise ir gudra, viņai arī pašai patīk režisēt un tas vēl spožāk izspēlējas viņas tēlotajā aizrautībā – meklējot savas monoizrādes inscenējuma efektus: ar palaidņa puikas dzirkstelītēm acīs un reizē ar gudru ironiju par teātra štampiem. Lielisks teātris teātrī!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
