Izrādes apskats: Raiņa kosmosā
Foto: Kristaps Kalns

Šajā Raiņa un Aspazijas gadā mani tiešām sajūsmina un pārsteidz abu dzejnieku interpretācijas visdažādākajos mākslas žanros.

Teātrī vien nepilnas sezonas laikā piedzīvota gan dramatiskā teātra aktieru dejas izrāde Liepājā, izdzīvojot lugu "Indulis un Ārija", gan Olgas Žitluhinas veidotais laikmetīgās dejas iestudējums "Viens un Divi", iedvesmojoties no abu mākslinieku vēstulēm, gan Ingas Ābeles luga par Aspaziju režisores Māras Ķimeles versijā "Aspazija. Personīgi" Jaunajā Rīgas teātrī. Un pavisam atšķirīgs no visa jau pieminētā, kā arī emocionāls un patīkami moderns ir Kirila Serebreņņikova Raiņa "kosmosa" pētījums Nacionālā teātra iestudējumā "Raiņa sapņi".

Vērtējums:

Sadarbībā ar iestudējuma dramaturģi Ievu Struku un teātra ansambli, režisora Serebreņņikova uzvedums izdevies idejiski daudzslāņains un emocionāli apjomīgs. Šķiet, katrs, kas bijis iesaistīts uzveduma tapšanā, aizrāvies ar doto uzdevumu – meklēt Raini sevī.

Nu jau daudzās paaudzēs bērnu dārza vecumā dzejolīši skaitīti, skolā par Raini runāts un šis tas lasīts, gan jau ka arī teātrī redzēti vismaz pāris lugu iestudējumi, kopoto rakstu sējumi daudzu dzīvokļu gramatu plauktos ievēroti... Rainis taču bijis mums visapkārt un, nebaidos apgalvot, ka nav aizmirsts joprojām. Vēl bagātāki tapām pēc Roalda Dobrovenska grāmatas “Rainis un viņa brāļi” iznākšanas 20. un 21. gadsimtu mijā. Personīgi man šī grāmata Raini atklāja no jauna. Savukārt Serebreņņikova iestudējums piedāva uz Raini palūkoties caur sapņu, ideju, domu, jūtu, priekšstatu kaleidaskopu muzikāli teatrālā piedzīvojumā, kuru iespējams baudīt pat bez īpašām priekšzināšanām.

Raiņa pasaules elementi iemiesojušies ik vienā izrādes detaļā un sekundē. Arī pats Rainis – vairāk vai mazāk portretiskā līdzībā ieraugāms aktieru ansambļa dalībnieku atveidā. Iestudējumā visvairāk saviļņo tie mirkļi, kad iespējams noķert kādu ideju, kas sāpīgi aktuāli sabalsojas ar mūsu laiku. Tajos brīžos pārņem sajūta, it kā tu pieskartos mūžībai vai kaut kādai mistiskai bezgalībai. Iekšēju trauksmi rada nojausma, ka aiz redzamā jeb izrādē ieraugāmā horizonta plešas vēl nepārskatāmāka un absolūti neaptverama Raiņa pasaule.

Šķiet, ļoti precīzi izvēlēts iestudējuma nosaukums – “Raiņa sapņi”, kas atsien rokas gan brīvai improvizācijai, gan ironijai. Darbības intensitāte uz skatuves ir pastavīgi mainīga. Ir piesātinātas epizodes, piemēram, viena no pirmajām – dažādu laiku un cilvēku šurumburums ap milzīgo Raiņa galvu-pieminekli ir izteikts kontrasts ainai, kurā skatuves karbā ir viens pats Ivara Pugas Rainis un viņa teksti. Vienā mirklī ļaujies teju cirkam, kas veidojas no asociācijām un tēliem, citā – ispējams palikt tikai ar sevi. Iestudējums nemitīgi padod kādus impulsus – vizuālas vai skaniskas zīmes, no kurām talāk katrs skatītājs pats veido savu stāsta pavedienu.

Jau izrādes sākuma daļā top skaidrs, ka visus nozīmju laukus un caurviju stāstus diez vai iespējams uzsūkt, arī trešo un piekto reizi skatoties. Taču ārkārtīgi būtiksa loma, lai skatītāju zāli pakļautu kopējai atmosfērai, ir komponistam. Jau pirmie Jēkaba Nīmaņa akordi it kā ievada Serebreņņikova un viņa radošās grupas uzburtajā pasaulē, kura ir pilna ar dzīvību, trauksmi, cilvēcīgām šaubām un pretrunām. Emīla Dārziņa kora izpildītie daudzbalsīgie dziedājumi ir kā virsotnes Raiņa dzejas skanējumam, ideju pārlaicīgumam un jaudai. Savukārt aktieru izpildījumā man viena no nozīmīgakajām ainām izrādījās dzejolis par grāmatu, aktieriem priekšplānā kārtojot burtus vārdam “Latvija”. Manuprāt, arī šai vienai epizodei varētu veltīt veselu recenziju, vai dzejoli, vai – poēmu.

Igors Kapustins iestudējumam radījis ne tikai siltu un niansētu gaismu partitūru, bet arī tādu gaismojuma intensitāti, kas arī uzveduma kopumam piešķir īpašu dinamiku. Aktieri uzveduma telpā kustas kā skudriņas, kā zobratiņi sarežģītā un spēka pilnā mehānismā. Man, šķiet, ir tikai viena iebilde – scenogrāfija pilnībā izbaudāma un līdz ar to izrāde pilnvērtīgi uztverama tikai no zāles vai tām balkonu rindām, kas ir tieši pretī skatuvei. Manuprāt, ļoti negodīgi pret tiem skatītājiem, kas biļetes nopirkuši ložās. Taču vienalga – nešauboties varu mudināt – ejiet un skatieties! Ticu, ka šādas modernas izrādes spēj raisīt jauniešos interesi gan par literatūru, gan teātri.

Tags

Aspazija Izrādes apskats Māra Ķimele Raiņa un Aspazijas gads Rainis
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form